Saskaņā ar 1970. gadā izstrādāto standartu parasti ir četras antiaritmisko zāļu klasifikācijas, tostarp nātrija kanālu blokatori, antisimpātiskās nervu sistēmas zāles, kālija kanālu blokatori un kalcija kanālu blokatori. Pirmā klase parasti ir sīkāk iedalīta a, b un c kategorijās, kas pārstāv vāju, mērenu un spēcīgu bloķēšanas spēju. Citu grupu dažreiz sauc par V klasi vai dažādu veidu. Dažas antiaritmiskās zāles var iedalīt vairāk nekā vienā kategorijā, jo tās rada vairāk nekā vienu darbību.
I klases antiaritmiskie līdzekļi jeb nātrija kanālu blokatori koriģē aritmijas, saistoties ar kanāliem, kas nodrošina nātrija jonu piekļuvi, un bloķējot tos. Vai nu šī darbība rada ilgāku atpūtas fāzi, pirms šūnas kļūst jutīgas pret kontrakcijas stimulāciju, vai arī darbība pagarina laika periodu, kurā šūnas saņem stimulāciju pirms kontrakcijas rašanās. Ārsti šīs fāzes parasti dēvē par efektīvu ugunsizturīgo periodu (ERP) un darbības potenciāla ilgumu (APD). Šīs klasifikācijas medikamenti var paildzināt vienu vai abas fāzes, bet parasti tām nav ietekmes uz sirds elektriskās vadīšanas audiem. Prokainamīds, lidokaīns un propafenons ir I klases nātrija kanālu blokatoru piemēri, kurus var izmantot kambaru tahikardijas vai priekškambaru fibrilācijas ārstēšanai.
Beta blokatori, kas pieder pie II klases antiaritmiskiem līdzekļiem, parasti saistās ar elektriskās vadīšanas audu un citu sirds audu beta-adenoreceptoriem, novēršot neirotransmiteru epinefrīna un norepinefrīna piesaisti. Dažas zāles bloķē β1 un β2 receptoru vietas, bet citas bloķē tikai β1 vietas. Neirotransmitera piekļuves bloķēšana parasti samazina vai novērš simpātiskās nervu sistēmas stimulāciju. Šī darbība parasti palēnina sirdsdarbības ātrumu, kontrolējot kontraktilitātes un elektriskās vadītspējas līmeni. Atenolols, karvedilols un propanolols ir beta blokatori, kurus ārsti var lietot sirdslēkmes, hipertensijas un tahikardijas ārstēšanai.
Kālija kanālu blokatori, kas ietver III klases antiaritmiskos medikamentus, saistās ar nevadošu audu kanāliem, kas ļauj kālija joniem iziet no šūnas. Šī darbība ne tikai pagarina relaksācijas fāzi (ERP), bet arī pagarina laiku, kas nepieciešams šūnām, lai tās būtu adekvāti stimulētas un radītu kontrakciju (APD). Šīs darbības kontrolē tahikardiju, novēršot priekšlaicīgu stimulāciju, ko izraisa anomāli izraisītāji. Dažas zāles šajā grupā veic vairāk nekā vienas klases darbības. Lai gan amiodarons tiek uzskatīts par kālija kanālu blokatoru, tam piemīt arī I, II un IV klases medikamentu īpašības, un sotalols ir arī beta blokators.
IV klases antiaritmiskie līdzekļi, kas pazīstami kā kalcija kanālu blokatori, ietekmē vadošos un nevadošos sirds audus, kā arī asinsvadu gludos muskuļus. Šo kanālu bloķēšana parasti novērš kalcija jonu iekļūšanu šūnā, kas rada relaksāciju. Šī darbība parasti palēnina sirdsdarbības ātrumu, samazinot vadīšanas ātrumu un kontraktilitātes līmeni. Diltiazems, nifedipīns un verapamils ir kalcija kanālu blokatori, kurus ārsti var izrakstīt stenokardijas, priekškambaru fibrilācijas, tahikardijas vai hipertensijas ārstēšanai.
Adenozīns un digoksīns pieder pie dažādu jeb V klases antiaritmisko līdzekļu grupas, ko ārsti bieži dēvē par sirds glikozīdiem. Šīs zāles ietekmē sirdi tāpat kā citi antiaritmiskie līdzekļi, taču to dara, nebloķējot jonus. Tie parasti palēnina vai samazina sirds vadītspēju, lai gan digoksīns arī pagarina ugunsizturīgo periodu. Sirds glikozīdus var ordinēt tahikardijas vai priekškambaru mirdzēšanas gadījumā.