Kādi muskuļi kustina plakstiņus?

Mirkšķināšana nav tikai acs nosegšana. Katrs mirkšķinājums pārklāj radzeni ar svaigu asaru plēvīti, aizskalo putekļus un sīkas daļiņas uz acs iekšējo kaktiņu un vienlaikus saspiež plakstiņu malā esošos tauku dziedzerus, izspiežot no tiem taukvielu, kas neļauj asarām iztvaikot.

Riņķmuskuļa asaru daļa mirkšķinot pārmaiņus izpleš un saspiež asaru maisiņu, tādējādi velkot asaras uz deguna pusi. Bez šīs sūknēšanas asaras vienkārši pārplūstu pār plakstiņa malu.

Aizverot aci, acs ābols refleksīvi pagriežas uz augšu. Šo kustību sauc par Bella parādību, un tā pasargā radzeni: pat ja plakstiņš nenoslēdzas līdz galam, zem spraugas paliek acs baltums, nevis radzene.

Mirkšķināšanas biežums nav nemainīgs. Koncentrējoties, sevišķi skatoties ekrānā, cilvēks mirkšķina retāk un bieži nepabeidz mirkšķinājumu līdz galam, tāpēc plēvīte apakšējā daļā izžūst. Tā ir viena no biežākajām acu dedzināšanas un smilšu sajūtas cēloņu grupām mūsdienās.

Sejas nerva vājums, piemēram, Bella paralīzes gadījumā, atslābina riņķmuskuli. Aci nevar aizvērt pilnībā ne dienā, ne naktī, un radzene paliek atklāta. Galvenais drauds šajā situācijā nav izskats, bet radzenes izžūšana un čūlas veidošanās, tāpēc acs mitrināšana un nakts aizsardzība ir daļa no ārstēšanas jau pirmajā dienā.

Vecumā plakstiņa mala var izvērsties uz āru vai ievērsties uz iekšu. Pirmajā gadījumā acs asaro, jo asaru punktiņš vairs nepieskaras acs ābolam, otrajā skropstas berž radzeni.

Nekontrolēta, atkārtota abu acu saviebšana, kas traucē skatīties, ir blefarospazma. Tā ir kustību traucējums, nevis nervozitāte, un ar to nodarbojas neirologs kopā ar oftalmologu.

Nokarens augšējais plakstiņš ir ptoze. Visbiežāk tā ir vecuma ptoze, kad cēlājmuskuļa cīpsla pamazām atslābst no plakstiņa skrimšļa; muskulis strādā, bet spēks vairs nepārnesas, un plakstiņa kroka novietojas augstāk nekā parasti.

Citi ptozes veidi norāda uz nervu. Acs kustinātājnerva bojājuma gadījumā plakstiņš nokaras izteikti, acs bieži pagriežas uz āru un uz leju un zīlīte var būt paplašināta. Hornera sindroma gadījumā ptoze ir viegla, jo cieš tikai Millera muskulis, bet tai pievienojas sašaurināta zīlīte tajā pašā pusē.

Ja plakstiņa nokarāšanās dienas gaitā pieaug, pastiprinās nogurumā un mainās kopā ar dubultošanos, jādomā par nervu un muskuļu savienojuma slimību, piemēram, myasthenia gravis.

Pēkšņa ptoze kopā ar paplašinātu zīlīti, stipras galvassāpes, dubultošanās vai sejas un ķermeņa vājums ir iemesls izsaukt neatliekamo palīdzību. Pakāpeniska, gadiem ilga plakstiņa nolaišanās ir plānveida oftalmologa jautājums. Šeit aprakstīti tikai mehānismi, diagnozi nosaka ārsts.

Ja cilvēkam nokarājas sejas puse, svarīgākais ir paskatīties uz pieri un plakstiņu. Sejas nerva perifēra bojājuma gadījumā cieš visa sejas puse: cilvēks nevar sarauct pieri un nevar aizvērt aci.

Smadzeņu bojājuma gadījumā, piemēram, insulta gadījumā, pieres un plakstiņa muskulatūra parasti saglabājas, un nokarājas tikai sejas apakšdaļa. Iemesls ir tas, ka pieres un acs riņķmuskuļa daļa saņem pavēles no abām smadzeņu puslodēm, bet mutes apvidus tikai no pretējās.

Šī pazīme nav pašdiagnostikas rīks. Jebkurš pēkšņs sejas nokarājums prasa neatliekamu izmeklēšanu, jo insults ir jāizslēdz pirmām kārtām, un laiks šeit ir izšķirošs.

Visbiežāk sajauc pašu plakstiņa muskuli ar plakstiņa skrimsli. Skrimslis (tarsus) ir blīva plāksnīte plakstiņa iekšpusē, kas dod plakstiņam formu un satur tauku dziedzerus; muskulis ir tas, kas skrimsli kustina.

Otrs sajaukums ir plakstiņa raustīšanās. Īslaicīga, maiga plakstiņa raustīšanās vienā acī, kas rodas nogurumā, stresā vai pēc kafijas, skar tikai dažas muskuļa šķiedras un pati pāriet. Blefarospazma turpretī aizver aci pilnībā un abās pusēs.

Trešais sajaukums ir starp ptozi un liekās ādas nokarāšanos. Ja nokaras āda virs plakstiņa, bet pati plakstiņa mala ir normālā augstumā attiecībā pret zīlīti, tā nav ptoze, bet dermatohalāze.

Lielākā daļa cilvēku ar vienu aci var piemiegt, bet ar otru ne. Iemesls nav muskuļa spēks, bet gan tas, ka apzināta vienas puses sejas nerva daļas atdalīšana ir apgūta prasme, un smadzeņu garozas vadība abām acīm bieži iet kopā.

Vēl interesantāk ir tas, ka smaidam un mirkšķināšanai smadzenēs ir divi dažādi ceļi. Pavēles izpildīts smaids nāk no garozas kustību zonas, bet īsts, spontāns smaids nāk no dziļākām struktūrām. Tāpēc cilvēks ar noteiktiem smadzeņu bojājumiem nevar pasmaidīt pēc lūguma, bet spontāni pasmaida pilnīgi simetriski.

Praktiskā atziņa ikdienai ir vienkārša: ja acis dienas beigās dedzina pie ekrāna, palīdz apzināti, pilnīgi mirkšķinājumi, kuros plakstiņi tiešām saskaras. Tie ne tikai izklāj asaras, bet arī izspiež taukvielu no plakstiņa malas dziedzeriem.