Astroteoloģija ir studiju joma, kas pēta zvaigžņu, saules, mēness un citu “debesu ķermeņu” lomu dažādu reliģisko sistēmu veidošanā. Šajā jomā var pētīt jebko, sākot no senajām mitoloģiskām sistēmām, ko izmantoja romieši, grieķi, ēģiptieši un šumeri, līdz modernākām reliģijām un dažādu tradīciju un prakšu izcelsmi. Tomēr astroteoloģija var radīt daudz domstarpību, jo reliģiju kopīgās iezīmes var uzskatīt par aizskārumu mūsdienu uzskatu sistēmām. Pētnieki var arī mēģināt noteikt “pirmo” vai “patieso” reliģisko sistēmu, pamatojoties uz astronomiskiem ķermeņiem, lai gan tas bieži tiek uzskatīts par mazāk zinātnisku darbu.
Astroteoloģijas pamatmērķis ir pētīt dažādus reliģiskos jēdzienus attiecībā uz astronomiskajiem objektiem un to, kā tie ir ietekmējuši reliģijas un mitoloģiskās sistēmas. Daži no pamatpētījumiem šajā jomā ir saistīti ar senām mitoloģiskām sistēmām, kas bieži piedēvēja dievišķo izcelsmi vai identitāti dažādiem debess objektiem. Šajās sistēmās mēness bieži tika aprakstīts kā sievišķīgs tēls, un saulei bieži tika piešķirtas vīrišķīgas iezīmes. Dažādi dievi un dievietes dažādās sistēmās bija saistīti ar dažādiem astronomiskiem ķermeņiem, piemēram, tuvējo planētu nosaukumiem, un caur astroteoloģiju šīs prakses var labāk izprast.
Viena no iespējamām astroteoloģijas kritikas jomām ir mēģinājumi izveidot savienojumus starp reliģiskajām sistēmām. Tas parasti notiek nekristīgos kristietības pētījumos, kuru pamatā ir līdzības starp reliģiskajām sistēmām un praksēm un uzskatiem, kas ir daudzu kristīgo tradīciju pamatā. Daudzi kristieši uzskata, ka šāda veida apgalvojumi ir aizvainojoši, jo tie bieži tiek izmantoti, lai argumentētu, ka kristietība ir uzskatu sistēma bez vēsturiska precedenta vai fakta. Šādi argumenti galu galā kļūst bezjēdzīgi, ja nevienai pusei nav galīgi pierādījumi, un tāpēc astroteoloģijas pētījumi bieži ir vērsti uz dažādu ideju izpēti dažādās reliģijās, nevis apstrīdot šīs idejas un uzskatus.
Ir daži cilvēki, kas studē astroteoloģiju, cenšoties izveidot un praktizēt “oriģinālo” vai “patieso” reliģiju, nevis tīri mācību nolūkā. Šādi centieni var būt ne vairāk vai mazāk kļūdaini nekā jebkurš cits mēģinājums izprast mistisko un dievišķo, bet izmanto debesīs redzamos objektus kā sākumpunktu reliģisko prakšu un ideju veidošanai. Daudzi no šiem uzskatiem balstās arī uz pagātnes uzskatiem un praksi, lai radītu vēsturisku precedentu jaunām idejām vai reliģiskām sistēmām. Tas ir izraisījis konfliktu starp dažām idejām atsevišķos astroteoloģijas aspektos un citās reliģiskās sistēmās; lielākā daļa zinātnisko atklājumu ir domāti tikai izglītībai un intelektuālai attīstībai, nevis dievkalpojumam.