Kas ir ausu muskuļi (auricularis)?

Priekšējais auss muskulis (musculus auricularis anterior) ir mazākais. Tas sākas no deniņu fascijas un galvas velves cīpslu plāksnes malas un piestiprinās pie gliemežnīcas priekšējās daļas, velkot ausi uz priekšu un nedaudz uz augšu.

Augšējais auss muskulis (musculus auricularis superior) ir platākais. Tas vēdekļveidīgi nolaižas no galvas velves cīpslu plāksnes uz gliemežnīcas augšdaļu un ausi paceļ.

Aizmugurējais auss muskulis (musculus auricularis posterior) sākas no deniņu kaula krūzveida izauguma un piestiprinās pie gliemežnīcas bedrītes izliekuma aizmugurē, velkot ausi atpakaļ. Tas ir visspēcīgākais no trim, un cilvēkiem, kuri prot kustināt ausis, galvenokārt strādā tieši šis muskulis.

Dzīvniekiem, kuriem šie muskuļi ir labi attīstīti, piemēram, zirgam, sunim un kaķim, tie pagriež ausi skaņas avota virzienā, neizkustinot galvu. Tas gan uzlabo skaņas uztveršanu, gan paātrina skaņas virziena noteikšanu.

Cilvēks šo spēju ir zaudējis. Iespējams, tāpēc, ka kustīgs kakls un labi attīstīta redze padarīja ausu pagriešanu nevajadzīgu. Muskuļi tomēr nav pilnībā pazuduši: pēkšņas skaņas gadījumā tajos joprojām rodas vāji elektriski impulsi, kas vērsti skaņas pusē, un tos laboratorijā var reģistrēt, lai gan redzama kustība parasti nenotiek.

Spēja kustināt ausis apzināti ir ļoti nevienmērīga. Daļa cilvēku to prot bez jebkādas mācīšanās, daļa iemācās ar treniņu, un daļa nespēj nekad. Tas ir normas variants, nevis kaut kāda veselības pazīme.

Aizmugurējo auss muskuli inervē sejas nerva aizmugurējais auss zars, kas atzarojas ļoti agri, tūlīt pēc nerva iznākšanas no galvaskausa un pirms tā ieiešanas pieauss dziedzerī. Tāpēc tas, vai cilvēks joprojām spēj kustināt ausi, neiroloģiskā izmeklēšanā palīdz spriest, cik augstu nerva gaitā atrodas bojājums.

Sejas nerva parēzes gadījumā vienā sejas pusē noslīd mutes kaktiņš, neaizveras acs, izlīdzinās pieres krokas, un vienlaikus zūd arī ausu muskuļu darbība tajā pašā pusē. Ausu muskuļus ietekmē arī operācijas aiz auss un ausu formas korekcijas, tāpēc sejas žokļu un plastiskajā ķirurģijā ar tiem rēķinās.

Pēkšņa sejas asimetrija vienmēr ir iemesls steidzamai ārsta apskatei. Ja vienlaikus ar noslīdējušu sejas pusi parādās rokas vājums, runas traucējumi, redzes zudums vai reibonis, jāzvana 113 vai 112, jo tas var liecināt par insultu. Ar sejas nerva slimībām nodarbojas neirologs, bet ar pašu ausu otorinolaringologs.

Vissvarīgāk ir nejaukt ausu muskuļus ar vidusauss muskuļiem. Vidusaucī ir divi sīki muskuļi: bungādiņas sasprindzinātājmuskulis (musculus tensor tympani) un kāpslīša muskulis (musculus stapedius). Tie atrodas galvaskausa kaula iekšienē, darbojas uz dzirdes kauliņiem un skaļas skaņas gadījumā refleksīvi samazina to kustību amplitūdu, pasargājot iekšējo ausi. Ausu muskuļi savukārt ir zem sejas ādas un uz dzirdi tikpat kā neietekmē.

Otrs jaucējs ir latīņu vārds auricula. Tas nozīmē „ausiņa“ un anatomijā apzīmē ne tikai ārējo ausi, bet arī sirds priekškambaru izaugumu, kuru sauc par priekškambara ausiņu. Konteksts abos gadījumos ir pilnīgi atšķirīgs, un sirds ausiņai ar dzirdi nav nekāda sakara.

Tieši ausu muskuļi ir viens no klasiskajiem rudimentāro orgānu piemēriem, ko evolūcijas argumentācijā pieminēja jau Čārlzs Darvins. Viņa vārdā nosaukts arī nelielais izcilnis ausu gliemežnīcas malas augšdaļā, ko daļai cilvēku var sataustīt un kas ir pilnīgi nekaitīgs normas variants.

Praktiskās sekas ir mazāk acīmredzamas: tieši tāpēc, ka cilvēka ausis ir nekustīgas, skaņas virzienu nosakām ar citiem paņēmieniem. Smadzenes salīdzina, cik ātri un cik skaļi skaņa sasniedz katru ausi, un izmanto to, kā ausu gliemežnīcas krokas maina skaņu atkarībā no virziena. Tāpēc cilvēkam, kurš labi dzird tikai ar vienu ausi, ir grūti pateikt, no kurienes nāk skaņa, un tāpēc slikti pieguļošas austiņas vai ausī ievietots aparāts šo dabisko virziena sajūtu daļēji izjauc.