Dīzeļdzinējs ir iekšdedzes dzinēja veids, ko izgudroja Rūdolfs Dīzelis. Viņš saņēma patentu dīzeļdzinējam 1892. gadā, un galvenais mērķis bija radīt efektīvu alternatīvu benzīna dzinējam.
Gan benzīna dzinēji, gan dīzeļdzinēji darbojas, radot kontrolētu sprādzienu noslēgtā virzuļa kamerā. Neliels sprādziens ātri pārvieto virzuli, kas savukārt pagriež izejas vārpstu. Benzīna dzinējā degvielas un gaisa maisījumu iesmidzina kamerā un pēc tam aizdedzina ar aizdedzes sveces radītu dzirksteli. No otras puses, dīzeļdzinējs nepaļaujas uz aizdedzes sveci, lai aizdedzinātu maisījumu. Degviela tiek iespiesta kamerā, un augsts spiediens rada pietiekami daudz siltuma, lai aizdedzinātu degvielas/gaisa maisījumu.
Daži dīzeļdzinēji paļaujas uz kvēlsveci, lai uzsildītu kameru, lai samazinātu spiedienu, kas nepieciešams dzinēja pagriešanai. Bez šāda papildu siltuma avota spiediens, kas nepieciešams, lai panāktu aizdegšanos (īpaši, ja dzinējs ir auksts), būtu pārmērīgi augsts.
Dīzeļdzinējiem ir nepieciešama dīzeļdegviela, lai sadegšanas process darbotos pareizi. Dīzeļdegviela ir lētāka nekā parastais benzīns, jo ir nepieciešama mazāka attīrīšana. Turklāt dīzeļdzinēji ir efektīvāki, un tāpēc dīzeļdzinēju automobiļi iegūst labāku nobraukumu nekā to benzīna dzinēji.