Kas ir enzīmi asins analīzēs?

Pirmā grupa ir enzīmi, kuru īstā darba vieta ir tieši asins plazmā. Pie tiem pieder asins recēšanas faktori, kas lielākoties ir proteāzes, plazmīns, kas recekli šķīdina, komplementa sistēmas fermenti un lipoproteīnu lipāze. Šo enzīmu samazināšanās parasti ir nozīmīgāka nekā palielināšanās.

Otrā grupa ir šūnu enzīmi, kas asinīs nonāk kā noplūde. Tieši tos mēra ikdienas analīzēs, un šeit svarīgs ir tieši paaugstinājums. Atsevišķi izdalāma trešā, mazāka grupa: enzīmi, ko dziedzeri izdala izvadceļos, piemēram, aizkuņģa dziedzera amilāze un lipāze, kuras daļa nonāk arī asinīs.

• Plazmas funkcionālie enzīmi: recēšanas faktori, plazmīns, komplements, lipoproteīnu lipāze.
• Šūnu bojājuma marķieri: alanīnaminotransferāze, aspartātaminotransferāze, kreatīnkināze, laktātdehidrogenāze.
• Izvadceļu enzīmi: amilāze un lipāze no aizkuņģa dziedzera.
• Membrānas enzīmi: sārmainā fosfatāze, gamma glutamiltransferāze.

Ikdienas praksē lieto salīdzinoši nelielu enzīmu kopu. Katram no tiem ir savs galvenais avots un savs tipiskais lietojums.

Sārmaino fosfatāzi paaugstina gan žults ceļu nosprostojums, gan kaulu audu aktivitāte. Tieši tāpēc augošiem bērniem un pusaudžiem tās līmenis dabiski ir augstāks nekā pieaugušajiem, un tas nav patoloģijas rādītājs. Grūtniecības otrajā pusē to paaugstina placentas izcelsmes forma.

Laktātdehidrogenāze ir sastopama praktiski visos audos, tāpēc tā ir jutīgs, bet ļoti nespecifisks rādītājs. To izmanto, vērtējot eritrocītu sabrukšanu, audu bojājumu un dažu audzēju gaitu. Nepareizi paņemts vai ilgi stāvējis asins paraugs var dot kļūdaini augstu rezultātu, jo eritrocīti sabrūk jau mēģenē.

Amilāzi un lipāzi nosaka, ja rodas aizdomas par akūtu aizkuņģa dziedzera iekaisumu. Lipāze šim nolūkam ir specifiskāka un saglabājas paaugstināta ilgāk, tāpēc mūsdienās to uzskata par labāko izvēli. Holīnesterāzes līmenis palīdz vērtēt aknu sintēzes spēju un ir svarīgs saindēšanās ar organofosfātiem gadījumā.

Atsevišķi jāpiemin angiotenzīnu pārveidojošais enzīms, kura līmeni dažkārt nosaka sarkoidozes gadījumā, un glikozes 6 fosfāta dehidrogenāze, kuras iedzimts trūkums eritrocītos padara tos jutīgus pret atsevišķiem medikamentiem un pārtikas produktiem. Abi ir piemēri tam, ka enzīmu nosaka nevis kā vispārēju veselības rādītāju, bet gan konkrēta jautājuma atbildei.

Gadu desmitiem infarkta diagnostikā izmantoja kreatīnkināzes sirds formu, aspartātaminotransferāzi un laktātdehidrogenāzi. Tie tiešām paaugstinās pēc sirds muskuļa bojājuma, taču ir pārāk nespecifiski: tos paaugstina arī skeleta muskuļu bojājums, smaga slodze un vairāki citi stāvokļi.

Mūsdienās galvenais rādītājs ir sirds troponīns, un šeit slēpjas biežs pārpratums. Troponīns nav enzīms, bet gan regulējošs olbaltumu komplekss sirds muskuļa šķiedrās. Tā priekšrocība ir augstā specifiskums pret sirds muskuli un ļoti jutīgas noteikšanas metodes.

Praktiski tas nozīmē, ka vecās analīzes sirds sāpju izmeklēšanai vairs nav pietiekamas. Ja cilvēkam ir spiedošas sāpes krūtīs, elpas trūkums, auksti sviedri vai sāpju izstarošana uz roku vai žokli, jāzvana neatliekamās palīdzības dienestam, nevis jāgaida plānotas analīzes.

Enzīmu rādītāji ir jutīgi pret daudz ko, kas nav slimība. Tieši šī iemesla dēļ vienreizējs neliels paaugstinājums bez sūdzībām parasti prasa atkārtotu analīzi, nevis tūlītēju plašu izmeklēšanu.

Atsevišķa parādība ir tā saucamie makroenzīmi, kad enzīms asinīs savienojas ar imūnglobulīnu un tāpēc netiek izvadīts. Rezultāts ir noturīgi augsts rādītājs pilnīgi veselam cilvēkam. Šī iespēja jāapsver, ja viens rādītājs ilgstoši ir augsts, bet nekas cits neliecina par slimību.

• Intensīva fiziska slodze, kas paaugstina kreatīnkināzi un aspartātaminotransferāzi uz vairākām dienām.
• Alkohola lietošana, kas īpaši ietekmē gamma glutamiltransferāzi.
• Vairāki medikamenti, tostarp daži pretsāpju, pretkrampju un holesterīnu pazeminošie līdzekļi.
• Grūtniecība, kas paaugstina sārmaino fosfatāzi placentas dēļ.
• Augšana bērnībā un pusaudža vecumā, kas paaugstina kaulu izcelsmes sārmaino fosfatāzi.
• Tehniskas kļūdas: sakratīts, hemolizēts vai ilgi glabāts paraugs.

Enzīmu analīzēs vērtīgāka par atsevišķu skaitli ir rādītāju savstarpējā attiecība un dinamika. Aknu bojājumā vērtē, vai vairāk paaugstinātas ir transamināzes, kas liecina par šūnu bojājumu, vai sārmainā fosfatāze un gamma glutamiltransferāze, kas norāda uz žults aizplūdes traucējumiem.

Otra klasiskā attiecība ir starp abām transamināzēm. Ja aspartātaminotransferāze pārsniedz alanīnaminotransferāzi vairākas reizes, tas ir raksturīgāk alkohola izraisītam aknu bojājumam vai muskuļu izcelsmei; pretējā attiecība biežāk saistīta ar vīrusu hepatītu vai taukaino aknu slimību.

Trešais princips ir laika gaita. Pēc akūta bojājuma enzīmu līmenis paceļas un pakāpeniski krītas, un tieši šī līkne dod vairāk informācijas nekā viens mērījums. Tāpēc ārsts bieži lūdz analīzi atkārtot pēc noteikta laika.

1. Novērtē, kurš enzīms paaugstināts un cik reizes virs normas augšējās robežas.
2. Salīdzina to ar citiem tā paša orgāna rādītājiem.
3. Izvērtē iespējamos ārējos cēloņus: slodzi, alkoholu, medikamentus, grūtniecību.
4. Atkārto analīzi pēc atbilstoša laika, lai redzētu dinamiku.
5. Ja paaugstinājums saglabājas, nozīmē mērķtiecīgus papildu izmeklējumus.

Pirmais solis gandrīz vienmēr ir ģimenes ārsts, kurš izvērtē rezultātu kopā ar sūdzībām un izmeklēšanu. Ja ilgstoši paaugstinātas aknu analīzes, tālāk strādā gastroenterologs vai hepatologs; ja paaugstināta kreatīnkināze ar muskuļu vājumu, neirologs; ja ir aizdomas par sirds slimību, kardiologs.

Steidzami jāmeklē palīdzība, ja paaugstinātiem rādītājiem pievienojas ādas un acu baltumu dzeltēšana, stipras vēdera sāpes, tumšs urīns un gaiši izkārnījumi, apjukums vai tumši sarkans urīns pēc smagas slodzes. Šie ir stāvokļi, kuros kavēšanās ir bīstama.

Vērts atcerēties, ka analīzes rezultāts vienmēr pieder cilvēkam, nevis skaitlim. Divi pacienti ar vienādu rādītāju var prasīt pilnīgi atšķirīgu rīcību: vienam tā ir nejauša atrade pēc maratona, otram agrīna nopietnas slimības pazīme. Tieši tāpēc laboratorijas atbildē norādītā atzīme par normas pārsniegšanu nav diagnoze, bet tikai norāde uz sarunu ar ārstu.

Bieži tiek pieņemts, ka enzīmu paaugstinājums nozīmē šūnu bojāeju. Patiesībā pietiek ar membrānas caurlaidības palielināšanos: šūna var izdzīvot un atveseļoties, kamēr daļa tās satura jau ir noplūdusi asinīs. Tieši tāpēc pēc intensīvas slodzes kreatīnkināze var būt vairākkārt paaugstināta cilvēkam, kurš jūtas lieliski, un dažu dienu laikā tā normalizējas.

Otra praktiska doma ir tā, ka ļoti augsts rādītājs ne vienmēr nozīmē sliktāku prognozi. Smagā aknu mazspējā transamināžu līmenis var sākt krist tieši tāpēc, ka dzīvotspējīgu šūnu paliek arvien mazāk. Šajā situācijā uzlabojums analīzē ir maldinošs, un patieso stāvokli labāk parāda aknu sintēzes rādītāji, piemēram, asins recēšanas laiks un albumīns. Tāpēc enzīmu skaitlis nekad nav jālasa atrauti no cilvēka stāvokļa.