Kas ir aknu enzīmi?

Analīžu lapā parasti redzami četri galvenie rādītāji, un katram ir sava izcelsme un sava nozīme. Tabula tos apkopo.

Aknu analīžu interpretācijā vispirms nosaka, kurš raksts pārsvarā. Ja galvenokārt paaugstinātas abas transferāzes, runa ir par aknu šūnu bojājumu. Ja galvenokārt paaugstināta sārmainā fosfatāze kopā ar gamma glutamiltransferāzi, runa ir par žults aizplūdes traucējumu, ko sauc par holestāzi. Bieži sastopams arī jaukts raksts.

Abu transferāžu savstarpējā attiecība dod papildu norādi. Ja aspartātaminotransferāze ievērojami pārsniedz alanīnaminotransferāzi, tas var liecināt par alkohola izraisītu bojājumu vai par to, ka enzīms nāk no muskuļiem, nevis no aknām. Ja pārsvarā ir alanīnaminotransferāze, biežāk domā par taukaino aknu slimību vai vīrusu hepatītu.

Gamma glutamiltransferāze ir īpaši noderīga vienā konkrētā situācijā: ja paaugstināta sārmainā fosfatāze, tā palīdz saprast, vai avots ir aknas vai kauli. Ja abi rādītāji paaugstināti kopā, avots visdrīzāk ir žultsvados; ja gamma glutamiltransferāze ir normāla, jādomā par kaulu izcelsmi.

Cēloņu saraksts ir garš, bet praksē dominē dažas diagnozes. Ir vērts zināt arī to, ka vairāki cēloņi bieži pastāv vienlaikus, piemēram, liekais svars kopā ar alkohola lietošanu un vairākām zālēm.

• Vielmaiņas izcelsmes taukainā aknu slimība, kas saistīta ar lieko svaru, cukura diabētu un lipīdu traucējumiem.
• Alkohola izraisīts aknu bojājums.
• Vīrusu hepatīti, tostarp B un C, kas ilgi var noritēt bez simptomiem.
• Zāļu un uztura bagātinātāju ietekme, ieskaitot augu izcelsmes preparātus.
• Žultsakmeņi un citi žults aizplūdes šķēršļi.
• Autoimūnas aknu un žultsvadu slimības.
• Iedzimti vielmaiņas traucējumi, piemēram, dzelzs vai vara uzkrāšanās.
• Ārpus aknām: muskuļu bojājums, vairogdziedzera slimības, celiakija, sirds mazspēja.

Sarunvalodā šos rādītājus bieži sauc par aknu funkcijas testiem, un tas ir maldinoši. Enzīmu līmenis rāda, cik daudz šūnu satura nonāk asinīs, bet nevis to, cik daudz darba aknas spēj paveikt.

Aknu darba spējas raksturo citi rādītāji. Albumīns liecina par olbaltumvielu sintēzi, bet tas mainās lēni un to ietekmē arī uzturs un iekaisums. Asins recēšanas laiks ir jutīgāks, jo recēšanas faktorus ražo tieši aknas un tiem ir īss mūžs. Bilirubīns parāda, vai aknas spēj pārstrādāt un izvadīt hema noārdīšanās produktu.

No šī izriet svarīgs praktisks secinājums: tālu progresējušā cirozē enzīmu rādītāji var būt gandrīz normāli, jo bojāto šūnu, no kurām tiem izplūst, vairs nav daudz. Tāpēc normālas analīzes neizslēdz smagu aknu slimību, un aizdomu gadījumā ir jāveic papildu izmeklējumi.

Izmeklēšana parasti norit soļos, sākot ar vienkāršāko. Mērķis ir nevis uzreiz izdarīt visus testus, bet gan izslēgt biežākos un bīstamākos cēloņus.

1. Analīzes atkārtošana pēc noteikta laika, ievērojot atturēšanos no alkohola un smagas slodzes.
2. Detalizēta saruna par zālēm, uztura bagātinātājiem, alkoholu, svaru un ģimenes slimībām.
3. Vēdera dobuma ultrasonogrāfija, lai novērtētu aknu struktūru un žultsvadus.
4. Vīrusu hepatītu marķieru noteikšana asinīs.
5. Vielmaiņas rādītāju, dzelzs un vara apmaiņas, autoimūno antivielu izmeklēšana pēc vajadzības.
6. Aknu stingrības mērīšana ar elastogrāfiju, lai novērtētu fibrozes pakāpi.
7. Retos gadījumos aknu biopsija, ja diagnoze paliek neskaidra.

Vairums paaugstinātu enzīmu atradumu nav steidzami, un tos izmeklē plānveidā pie ģimenes ārsta, kurš nepieciešamības gadījumā nosūta pie gastroenterologa vai hepatologa. Tomēr ir situācijas, kurās gaidīt nedrīkst.

Nekavējoties jāmeklē palīdzība, ja āda vai acu baltumi kļūst dzelteni, ja urīns kļūst tumšs un izkārnījumi gaiši, ja parādās stipras sāpes labajā paribē ar drudzi, ja rodas apjukums vai neparasta miegainība, ja vēders strauji palielinās vai parādās asiņošana. Šie ir aknu darbības nepietiekamības vai žults aizplūdes pilnīga šķēršļa simptomi.

Atsevišķi jāpiemin pārdozēšana ar paracetamolu. Tā ir viena no biežākajām akūtas aknu mazspējas cēloņiem, un agrīnā stadijā simptomu var nebūt vispār. Ja ir aizdomas par pārāk lielu devu, palīdzība jāmeklē tūlīt, negaidot sliktas pašsajūtas parādīšanos.

• Ādas vai acu baltumu dzeltēšana.
• Tumšs urīns kopā ar gaišiem izkārnījumiem.
• Stipras sāpes labajā paribē ar drudzi un drebuļiem.
• Apjukums, neparasta miegainība vai uzvedības pārmaiņas.
• Strauja vēdera palielināšanās vai kāju tūska.
• Asiņošana, zilumi bez cēloņa vai asinis vēmekļos.

Vairāki ikdienas apstākļi maina rādītājus, neliecinot par slimību. Intensīvs spēka treniņš vai gara distance pirms analīzes var paaugstināt aspartātaminotransferāzi, jo šis enzīms atrodas arī muskuļos. Nesens alkohola lietojums ietekmē gamma glutamiltransferāzi. Augšana bērniem un grūtniecība dabiski paaugstina sārmaino fosfatāzi.

Tāpēc pirms analīzes ieteicams dažas dienas izvairīties no neierasti smagas slodzes un alkohola, kā arī pastāstīt ārstam par visām lietotajām zālēm un uztura bagātinātājiem, ieskaitot augu preparātus un sporta piedevas. Daudzi cilvēki tos neuzskata par zālēm, lai gan aknām tie ir slodze.

Vēl viena nianse ir atsauces vērtības. Tās atšķiras starp laboratorijām un dzimumiem, un dažviet tiek lietotas stingrākas robežas nekā citur. Tāpēc rezultātus ir jēga salīdzināt ar tās pašas laboratorijas iepriekšējiem, nevis ar citur veiktiem.

Pirmais pārpratums ir domāt, ka jo augstāks skaitlis, jo smagāka slimība. Tā nav tieša sakarība: ļoti augstas transferāžu vērtības raksturīgas akūtam vīrusu hepatītam, zāļu izraisītam bojājumam vai īslaicīgam asinsrites traucējumam aknās, turpretī hroniska, ilgtermiņā bīstamāka slimība bieži rada tikai nelielu paaugstinājumu.

Otrs pārpratums ir pieņemt, ka paaugstināta aspartātaminotransferāze vienmēr nāk no aknām. Ja vienlaikus paaugstināts kreatīnkināzes rādītājs, avots visdrīzāk ir muskuļi, un tad izmeklēšana virzās pavisam citā virzienā.

Trešais pārpratums attiecas uz bilirubīnu. Neliels nesaistītā bilirubīna paaugstinājums bez citām izmaiņām bieži atbilst nekaitīgam iedzimtam stāvoklim, kurā bilirubīna saistīšana aknās notiek lēnāk. Tas nav aknu slimība un ārstēšanu neprasa, bet diagnozi nosaka ārsts, izslēdzot citus cēloņus.

Visbiežākais paaugstinātu aknu enzīmu cēlonis mūsdienās ir saistīts nevis ar infekciju vai alkoholu, bet ar vielmaiņu: tauku uzkrāšanos aknu šūnās, kas iet roku rokā ar lieko svaru, insulīna rezistenci un lipīdu traucējumiem. Šī slimība ilgi noris bez simptomiem un bieži tiek atrasta nejauši. Tās agrīnās stadijas ir atgriezeniskas, un galvenā ārstēšana nav zāles, bet gan pakāpeniska svara samazināšana, regulāras kustības un ogļhidrātu un alkohola ierobežošana.

Otra praktiski svarīga lieta ir tā, ka aknām ir liela rezerve un ievērojama atjaunošanās spēja. Tāpēc bojājuma cēloņa novēršana pat vēlīnā stadijā bieži uzlabo stāvokli, un tieši tāpēc atteikšanās no alkohola vai kaitīgu zāļu pārtraukšana ir vērtīga jebkurā brīdī.

Treškārt, aknu stingrības mērīšana ar elastogrāfiju ir būtiski mainījusi pieeju: fibrozes pakāpi tagad bieži var novērtēt bez biopsijas, ātri un nesāpīgi. Tieši fibrozes pakāpe, nevis enzīmu skaitlis, vislabāk paredz, kā slimība attīstīsies tālāk.