Pastāvīgu vieglu depresijas simptomu izpausmi, kas ilgst vismaz divus gadus, sauc par hronisku depresiju. Līdzīgi kā citiem depresijas veidiem, simptomi, kas saistīti ar hronisku depresiju, var nopietni ietekmēt indivīda spēju darboties un negatīvi ietekmēt daudzus viņa vai viņas dzīves aspektus, tostarp personiskās attiecības un nodarbinātību. Tiek lēsts, ka Amerikas Savienotajās Valstīs vien ietekmē aptuveni 3.3 miljonus cilvēku, hronisku depresiju bieži ārstē ar medikamentu un psihoterapijas palīdzību.
Ja nav viena zināma hroniskas depresijas, kas pazīstama arī kā distīmija, attīstības cēloņa, ir vairāki faktori, kas var veicināt tās izpausmi. Gadu gaitā pētījumi ir konsekventi atbalstījuši apgalvojumu, ka dažiem cilvēkiem var būt ģenētiska nosliece uz distīmiju. Citi pētījumi liecina, ka ķīmiskā nelīdzsvarotība var veicināt šāda veida depresijas attīstību. Konsekventi situācijas un vides faktori cilvēka dzīvē, piemēram, emocionālas traumas un intensīvs stress, var izraisīt arī distīmijas simptomus.
Ja ir aizdomas par distīmiju, parasti tiek pasūtīta pilnīga asins aina (CBC), lai pārbaudītu marķierus, kas norāda uz pamatslimību, kas var veicināt indivīda simptomus, piemēram, vairogdziedzera disfunkciju. Parasti tiek veikta plaša psiholoģiskā pārbaude, lai noskaidrotu personas stāvokli, tostarp viņa uzvedību un simptomus. Psiholoģiskā novērtējuma laikā iegūto informāciju pēc tam var izmantot kā diagnostikas rīku, lai noteiktu, vai indivīds atbilst hroniskas depresijas diagnozes kritērijiem, kas noteikti Garīgo traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmatā (DSM).
Hroniski nomāktiem cilvēkiem bieži ir daudz dažādu simptomu. Bieži vien indivīdiem būs izteiktas garastāvokļa svārstības, slikts paštēls un apātija. Izolējoša uzvedība, piemēram, apzināta izvairīšanās no sociālajām situācijām, ir vēl viena izplatīta depresijas izpausme. Distīmisks stāvoklis var arī likt personai pieņemt neparasti kritisku skatījumu uz sevi, izraisot vainas sajūtu, trauksmi un intensīvas dusmas.
Ja hroniska depresija netiek diagnosticēta un neārstēta, tai var būt novājinoša ietekme uz indivīda dzīves kvalitāti. Pastāvīgi zems garastāvoklis var pakāpeniski pasliktināties, veicinot smagas depresijas rašanos un neaizsargātību pret pašnāvniecisku uzvedību. Depresīvam indivīdam var būt arī milzīgas grūtības saglabāt ienesīgu darbu. Pašārstēšanās tendences bieži izpaužas hroniski nomāktiem cilvēkiem, kas var izraisīt pārmērīgu narkotiku un alkohola lietošanu, kas vēl vairāk sarežģī viņu situāciju.
Hroniskas depresijas ārstēšana parasti ir atkarīga no vairākiem faktoriem, tostarp no simptomu smaguma pakāpes. Daudzos gadījumos var izrakstīt antidepresantus, lai stabilizētu indivīda garastāvokli. Psihoterapija bieži tiek ieteikta kombinācijā ar psihiatrisku medikamentu lietošanu. Izmantotā terapeitiskā pieeja ir atkarīga no indivīda vajadzībām un var ietvert kognitīvās vai uzvedības terapijas vai abu kombināciju izmantošanu, dodot indivīdam iespēju labāk izprast savu stāvokli, simptomus un uzvedību.