TJG Online
Finanses un investīcijas

Kas ir nulles kupona obligācijas?

Īsā atbilde

Nulles kupona obligācija ir parāda vērtspapīrs bez regulāriem procentu maksājumiem: to pērk par cenu, kas ir zemāka par nominālvērtību, un ieguldītāja ienākumu veido starpība starp pirkuma cenu un dzēšanas dienā saņemto summu. ASV plaši izplatītajām pašvaldību obligācijām ar nodokļu atbrīvojumu Latvijā tiešas atbilsmes nav.

Cenu nosaka diskontēšana. Jo tālāk ir dzēšanas termiņš un jo augstāka ir tirgū prasītā ienesīguma likme, jo zemāka ir šodienas cena, un tieši šī atlaide ir procentu ekonomiskais ekvivalents. Pieņemsim, ka vērtspapīru ar nominālvērtību 1 000 eiro pērk par 800 eiro: ieguldītājs jau pirkšanas brīdī zina, ka dzēšanas dienā saņems 1 000 eiro, tātad 200 eiro jeb ceturtdaļu no ieguldītās summas par visu periodu. Gada ienesīgums no tā izriet, ņemot vērā termiņa garumu, tāpēc divi piedāvājumi ar vienādu atlaidi, bet atšķirīgu termiņu nav līdzvērtīgi.

Tāpēc šāds vērtspapīrs labi der mērķim ar konkrētu datumu, piemēram, plānotam lielam maksājumam pēc noteikta gadu skaita, un institūcijas to izmanto, lai saskaņotu aktīvu termiņus ar savām saistībām. Nosacījums ir viens: nauda tiešām jāspēj atstāt līdz dzēšanai, jo visa jēga zūd, ja vērtspapīrs jāpārdod nepiemērotā brīdī.

Riska profils atšķiras no parastas kupona obligācijas. Tā kā visa atdeve pienāk beigās, vidējais svērtais naudas atgriešanās periods ir garāks, un tas nozīmē lielāku cenas jutīgumu pret tirgus likmju izmaiņām: ja likmes kāpj, cena krīt vairāk nekā līdzīga termiņa kupona obligācijai, un, pārdodot pirms dzēšanas, var ciest zaudējumus. Toties nav reinvestēšanas riska, jo starplaikā nav maksājumu, kas jāiegulda no jauna pēc nezināmām likmēm. Saglabājas emitenta kredītrisks un inflācijas risks, kas ilgā termiņā var apēst lielu daļu reālās atdeves.

Latvijā pašvaldības aizņemas galvenokārt Valsts kasē, tāpēc pašvaldību obligācijas ir retums, un amerikāņu modelis šeit nedarbojas arī nodokļu ziņā. Privātpersonai Latvijā pieejamas valsts un uzņēmumu obligācijas, ko var iegādāties ar bankas vai ieguldījumu brokera starpniecību, tostarp Nasdaq Riga sarakstā iekļautie parāda vērtspapīri, kā arī Valsts kases piedāvājums iedzīvotājiem, kura nosacījumi tiek publiskoti atsevišķi. Ienākums no obligācijām Latvijas rezidentam parasti ir ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekams kapitāla ienākums, un atsevišķiem instrumentiem, kā arī ieguldījumu konta režīmam ir savi nosacījumi, kas jāpārbauda Valsts ieņēmumu dienestā.

Pirms pirkšanas obligācija ir jāizlasa tāpat kā līgums. Nozīme ir emitentam un tā kredītkvalitātei, dzēšanas termiņam, valūtai, minimālajam ieguldījuma apmēram, tam, vai emitents drīkst obligāciju atsaukt priekšlaikus, un tam, cik viegli to var pārdot otrreizējā tirgū. Jāatceras arī, ka obligācija nav noguldījums: noguldījumu garantiju sistēma uz to neattiecas, un emitenta maksātnespējas gadījumā ieguldītājs kļūst par vienu no kreditoriem.

Ar ko to visbiežāk sajauc

Nulles kupona obligāciju mēdz sajaukt ar strukturētiem produktiem, kuru atdeve ir piesaistīta akciju indeksam. Tie ir citi instrumenti ar citu risku, pat ja pārdošanas materiālos tiek solīta kapitāla aizsardzība.

Atšķirība jāsaprot arī starp valsts obligācijām, kuras kredītriska ziņā ir drošākas, un uzņēmumu obligācijām ar augstāku solīto ienesīgumu. Augstāks solītais ienesīgums vienmēr atspoguļo lielāku risku, nevis labāku piedāvājumu. Vēl viena bieža kļūda ir jaukt nulles kupona obligāciju ar termiņnoguldījumu: noguldījumam ir garantija un fiksēta likme, obligācijai ir tirgus cena, kas svārstās katru dienu.

Kā pārbaudīt konkrētu piedāvājumu

Publiskam piedāvājumam ir jābūt prospektam vai pamatinformācijas dokumentam, kurā aprakstīti riski, komisijas un izmaksas kārtība. Ja šāda dokumenta nav vai to nerāda, piedāvājumam nevajadzētu uzticēties.

Pārdevēja tiesības sniegt ieguldījumu pakalpojumus var pārbaudīt Latvijas Bankas uzturētajos sarakstos. Rēķinot iespējamo peļņu, jāatskaita arī komisijas: pirkšanas maksa, konta turēšanas maksa un nodoklis kopā var būtiski samazināt to, kas sākotnēji izskatījās pēc pievilcīgas atlaides.

Kā rīkoties praksē

Secība ir šāda: vispirms nosaka datumu un summu, kas būs vajadzīga, tad izvēlas termiņu, kas sakrīt ar šo datumu, un tikai pēc tam salīdzina emitentus un ienesīgumu. Ja nauda var būt vajadzīga agrāk, piemērotāks ir īsāks termiņš vai likvīdāks instruments, nevis cerība, ka izdosies izdevīgi pārdot.

Ja portfeļa apjoms ir liels vai nodokļu jautājumi nav skaidri, ir vērts maksāt par ieguldījumu konsultanta vai nodokļu konsultanta padomu, nevis mācīties no kļūdām ar reālu naudu. Šis raksts izskaidro instrumenta uzbūvi un nav ieteikums ieguldīt.

Avoti