Sociālā iebiedēšana ir apzināta, atkārtota un agresīva sociāla uzvedība, kuras mērķis ir nodarīt pāri citiem. Šāda veida uzvedība parasti ietver verbālu vardarbību, tenkas vai citas darbības, kas cietušajam rada garīgu un emocionālu kaitējumu un sociālo izolāciju. Skolas, sporta aktivitātes, koledžas, sadzīves un darba situācijas un apkaimes ir dažas no vietām, kur notiek šāda veida iebiedēšana.
Sociālās iebiedēšanas mērķis ir noniecināt un kaitēt citai personai vai grupai. Piemēram, vidusskolā iebiedēšana var izpausties kā nepopulāru bērnu ķircināšana. Cita bērna drēbju izsmiešana, ņirgāšanās par viņa runas veidu un viņa akadēmisko sasniegumu vai rases vai kultūras ņirgāšanās ir uzvedības piemēri, kādu varmācīgs var izrādīt, lai iegūtu varu pār citu bērnu.
Šāda veida iebiedēšana dažos gadījumos pāriet pieaugušā vecumā. Šādu uzvedību var atrast ģimenes locekļu vidū, darba situācijās, koledžas sociālajās grupās un apkārtnes aktivitātēs. Par piemēriem var uzskatīt citu cilvēku sociālu sabotēšanu, izplatot baumas, pastāvīgi stāstot, kā rīkoties, un jebkādu citu uzvedību, kas apzināti izraisa kaunu un pazemojumu un kontrolē citus.
Sociālo iebiedēšanu parasti izraisa vairāku faktoru kombinācija. Gandrīz visos gadījumos iebiedētājam trūkst empātijas pret viņa mērķa indivīdu vai grupu. Dažos gadījumos viņš ir iemācījies šo uzvedību, novērojot citus, vai arī viņš agrāk dzīvē ir bijis iebiedēšanas upuris. Greizsirdība ir vēl viens iemesls, kādēļ indivīds jūtas apdraudēts no cita indivīda īpašībām vai sasniegumiem un iesaistās iebiedēšanā, lai justos pilnvarots un dominējošs.
Sociālās iebiedēšanas negatīvās sekas ir plašas. Upuri bieži cieš no depresijas, trauksmes, sociālās izolācijas un zemas pašcieņas. Daži upuri vēršas pie pašnāvības vai izdara slepkavības ārkārtēja garīga un sociāla spiediena rezultātā. Bērnībā iebiedētie indivīdi var pārnēsāt emocionālas brūces pieaugušā vecumā, izraisot depresiju, sociālo izolāciju un nespēju atbilstoši reaģēt uz netaisnīgām situācijām.
Lai izbeigtu šāda veida iebiedēšanu, parasti ir vajadzīgas grupas pūles. Padevība no upura puses mēdz iemūžināt netaisnību. Tiem, kas novēro uzvedību, piemēram, skolotājiem, studentiem, kolēģiem, komandas biedriem un ģimenes locekļiem, ir jāiejaucas, lai iejauktos upura vārdā. Cietušajiem nevajadzētu likt manīt, ka tikai viņu pienākums ir cīnīties pret vardarbību. Iebiedētāja uzvedības ierobežošana ir visefektīvākā, tiklīdz tā notiek, un grūtāk, ja persona ir atradusi atbalstītājus un ieguvusi lielāku sociālo spēku.