Kas ir sū tautas (dakoti, lakoti, nakoti)?

Atjaunināts 2026. gada 19. septembrīPublicēts 2022. gada 6. jūlijā 4 min lasīšana

Īsā atbilde

Sū nav viena cilts, bet radniecīgu tautu saime Ziemeļamerikas līdzenumos, kuras pašas sevi sauc par dakotiem, lakotiem un nakotiem. Vārds „sū“ ir svešs apzīmējums, ko franči saīsināja no kaimiņu algonkinu tautas lietota nosaukuma, un daudzi kopienu pārstāvji to nelieto.

Vēsturiskā pašorganizācija ir svarīgāka par eiropiešu piešķirto kopnosaukumu. Sū tautas sevi aprakstīja kā Septiņus padomes ugunskurus, tas ir, septiņu sabiedroto grupu savienību, kas dalījās trijās valodas un dzīvesveida daļās: austrumu jeb santī (dakoti), vidus jeb janktonu daļa un rietumu jeb tetonu daļa (lakoti). Tā nebija valsts ar vienu vadītāju, bet radniecīgu kopienu tīkls ar padomēm, un tieši tāpēc sarunas ar ASV valdību 19. gadsimtā tik bieži beidzās ar strīdiem par to, kas vispār bija tiesīgs parakstīt līgumu visu vārdā.

Valodas ziņā sū valodas pieder siū valodu saimei, kurā ietilpst arī asiniboinu, krovu un hidatsu valodas. Šis fakts izšķir vairākus izplatītus pārpratumus. Šajeni un arapaho, kas līdzenumos bija sū sabiedrotie un kaujās cīnījās līdzās, runā algonkinu valodās, tātad radniecīgi nav. Savukārt ho čanki (agrākajā literatūrā vinebago) ir siū valodu saimes tauta, bet nav sū tautu daļa, lai gan novecojušos avotos tos mēdz iekļaut sū sastāvā.

Zirgs, kas Ziemeļamerikā nonāca ar spāņiem un līdzenumus sasniedza 18. gadsimtā, pilnībā pārveidoja šo tautu dzīvi. Pirms tam liela daļa sū kopienu dzīvoja mežu un ezeru zonā, nodarbojās ar mežrīsa vākšanu un daļēji ar zemkopību. Ar zirgu lakoti kļuva par bizonu medniekiem līdzenumos, un tieši šis samērā īsais posms, aptuveni simt piecdesmit gadu, ir radījis pasaulē pazīstamo tēlu ar tipi teltīm un spalvu galvasrotām, ko masu kultūra pēc tam attiecinājusi uz visiem Amerikas pamatiedzīvotājiem.

Mūsdienās runa ir nevis par vienu cilti, bet par vairākām desmitiem federāli atzītu tautu ar pašu ievēlētām valdībām, tiesām, policiju un nodokļu kārtību savās teritorijās. Lielākie rezervāti ir Pain Ridžas, Rouzbadas un Stendingrokas rezervāts. Federālā atzīšana nozīmē, ka tauta ASV tiesību sistēmā ir atsevišķs suverēns veidojums, kas slēdz līgumus ar federālo valdību, nevis vienkārši etniska minoritāte štata pakļautībā.

Melnie kalni un neizņemtā nauda

Viens fakts par sū tautām raksturo to attiecības ar ASV labāk nekā jebkurš kaujas apraksts. 1868. gada līgums atzina Melnos kalnus (lakotu valodā Paha Sapa) par lakotu teritoriju, bet pēc zelta atradnes tie tika atņemti. 1980. gadā ASV Augstākā tiesa atzina, ka zeme paņemta prettiesiski, un piesprieda kompensāciju.

Lakotu tautas šo naudu nav izņēmušas un joprojām atsakās to darīt, jo naudas pieņemšana nozīmētu atteikšanos no prasības pēc pašas zemes. Summa turpina uzkrāties valsts kontā. Tas ir retais gadījums, kad prasītājs apzināti neizņem tiesas piespriestu kompensāciju, un tas paskaidro, kāpēc strīds par Melnajiem kalniem nav vēsture, bet aktuāls jautājums.

Kā par šīm tautām rakstīt latviski

Latviešu valodā tautu nosaukumus raksta ar mazo sākumburtu: latvieši, lībieši, lakoti, dakoti, sū. Lielais burts angļu tekstos nav iemesls to pārnest. Personvārdus un cilšu nosaukumus latvisko pēc izrunas, nevis pārraksta angļu ortogrāfijā, tāpēc korekti ir „sū“, nevis „Sioux“, un „oglalas“, nevis „Oglala“.

Vārds „cilts“ latviešu tekstos bieži maldina, jo tas liek domāt par nelielu arhaisku grupu. ASV juridiskajā valodā tribe apzīmē pašpārvaldes vienību ar valdību un teritoriju, tāpēc daudzos kontekstos precīzāk ir rakstīt „tauta“ vai „pašpārvaldes kopiena“. Apzīmējums „indiāņi“ latviešu valodā joprojām ir neitrāls vēsturisks termins, bet, runājot par mūsdienām, dabiskāk skan konkrētās tautas nosaukums.

Salīdzinājums ar Latviju: pamatiedzīvotāju jēdziens

Latvijā vienīgā tauta, kurai ir pamatiedzīvotāju statuss, ir lībieši. Satversmes ievaddaļā latviešu un lībiešu tradīcijas nosauktas par Latvijas identitātes pamatu, un Valsts valodas likums lībiešu valodu atzīst par Latvijas pamatiedzīvotāju valodu, kuras saglabāšanu un attīstību valsts nodrošina. Līvu krastam Ziemeļkurzemē ir īpaši aizsargājamas kultūrvēsturiskas teritorijas statuss.

Atšķirība no ASV modeļa ir principiāla un noder kā pārbaudes jautājums. Lībiešiem Latvijā ir kultūras un valodas aizsardzība, bet nav savas teritoriālas pašpārvaldes, savu tiesu vai atsevišķas pilsonības. Sū tautām ASV ir tieši otrādi: pastāv teritorija, valdība un ierobežota suverenitāte, bet valoda un kultūra daudzviet ir kritiski apdraudēta. Tāpēc jautājums „vai lībieši ir Latvijas indiāņi“ ir maldinošs: sakrīt tikai vārds „pamatiedzīvotāji“, ne tiesiskais saturs.

Ko ņemt vērā vecākos avotos

Padomju laika un 19. gadsimta tulkojumos sastopamie cilšu nosaukumi, iedzīvotāju skaitļi un teritoriju apraksti bieži ir neprecīzi vai savstarpēji sajaukti. Īpaši bieži kļūdaini tiek uzskaitītas sū tautu daļas, iekļaujot tajās kaimiņu tautas. Ja vajadzīgs precīzs apraksts, pareizā secība ir vispirms skatīt attiecīgās tautas pašas uzturēto mājaslapu, pēc tam muzeju un arhīvu materiālus.

Skaitļi par iedzīvotājiem un valodas pratējiem mainās katrā tautas skaitīšanā, tāpēc konkrēti dati vienmēr jāskatās avotā ar norādītu gadu, nevis jāpārņem no enciklopēdijas šķirkļa bez datuma.

Avoti

Visi jautājumi sadaļā Savienotās Valstis Sadaļas jautājumi ar burtu S Ziņot par neprecizitāti