Kas ir VEGF jeb asinsvadu augšanas faktors?

Asinsvadu veidošanās ir nepieciešama augļa attīstībā, brūču dzīšanā, kaulu lūzumu sadzīšanā un dzemdes gļotādas atjaunošanā pēc katra menstruālā cikla. Tā notiek arī tad, kad muskuļi pielāgojas regulārai slodzei un tajos izaug blīvāks kapilāru tīkls.

Tāpat organisms šo mehānismu izmanto, lai apietu nosprostojumu: ja artērija pamazām sašaurinās, ap to var izaugt sānceļu asinsvadi. Tieši tāpēc lēni augošs sašaurinājums dažkārt rada mazāk simptomu nekā pēkšņs nosprostojums, kuram organismam nav bijis laika sagatavoties.

Audzējs, kas pāraug dažu milimetru lielumu, bez jauniem asinsvadiem tālāk augt nevar, jo difūzija vairs nepietiek. Daudzi audzēji tāpēc izdala VEGF lielos daudzumos un burtiski pievelina sev asinsapgādi. Uz šīs atziņas balstās pretaugšanas terapijas, kas VEGF vai tā receptoru bloķē un audzēju atstāj bez jauniem asinsvadiem.

Acī šis pats mehānisms rada divas plaši izplatītas redzes zaudēšanas formas. Ar vecumu saistītās dzeltenās plankuma deģenerācijas mitrajā formā zem tīklenes ieaug jauni, trausli asinsvadi, kas sūcas un asiņo. Cukura diabēta gadījumā tīklene cieš no skābekļa trūkuma un arī sāk izdalīt VEGF, kā rezultātā rodas gan jaunu vadu ieaugšana, gan šķidruma uzkrāšanās dzeltenajā plankumā. Šos stāvokļus ārstē oftalmologs, ievadot zāles acs iekšienē.

Pie ārsta jādodas nekavējoties, ja redze pēkšņi kļūst izkropļota, ja taisnas līnijas šķiet izliektas, ja redzes laukā parādās tumšs plankums vai pēkšņi daudz peldošu punktiņu. Cilvēkam ar cukura diabētu acu dibena pārbaude nepieciešama regulāri arī tad, ja redze šķiet laba, jo agrīnas izmaiņas nesāp un netraucē.

Pirmā jaukšana ir starp angioģenēzi un vaskuloģenēzi. Vaskuloģenēze ir pirmo asinsvadu veidošanās no cilmes šūnām embrija attīstībā, bet angioģenēze ir jaunu zaru izaugšana no jau esošiem asinsvadiem. VEGF galvenokārt darbojas otrajā procesā, lai gan tam ir loma abos.

Otra jaukšana ir uzskats, ka VEGF ir vienkārši „asinsvadu hormons". Sākotnēji to atklāja kā vielu, kas padara asinsvadus caurlaidīgus, un to sauca par asinsvadu caurlaidības faktoru. Šī īpašība nav blakusparādība: tieši caurlaidības palielināšana izskaidro tūsku audzēja apkārtnē, šķidruma uzkrāšanos tīklenē un daļēji arī smadzeņu tūsku.

Ja VEGF darbību nomāc, tiek skartas arī tās vietas, kurām tas vajadzīgs ikdienā. Tāpēc zālēm, kas bloķē šo ceļu, raksturīgas paredzamas blakusparādības: paaugstināts asinsspiediens, olbaltumvielas urīnā un sliktāka brūču dzīšana. Pēdējā iemesla dēļ pirms plānotas operācijas šādas zāles parasti uz laiku pārtrauc, un to dara ārsts, nevis pacients pats.

Tas pats mehānisms skaidro, kāpēc viena olbaltumviela vienā situācijā ir glābiņš, citā ienaidnieks. Priekšlaicīgi dzimušam bērnam skābekļa svārstības izjauc tīklenes asinsvadu normālu izaugšanu, un tur problēma ir gan par maz, gan par daudz VEGF dažādos attīstības posmos. Bioloģijā reti kad kāda viela ir vienkārši laba vai slikta; nozīme ir vietai, laikam un daudzumam.