Kas Latvijā lemj par nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu?

Nosacīta pirmstermiņa atbrīvošana nozīmē, ka notiesātais tiek atbrīvots pirms pilna soda termiņa izciešanas, bet atlikušajā laikā viņam ir jāpilda noteikti pienākumi un jāatrodas uzraudzībā. Procesu sāk ieslodzījuma vietas administrācija: tā izvērtē, vai ir izpildīti likumā noteiktie priekšnoteikumi, un sagatavo iesniegumu tiesai kopā ar notiesātā raksturojumu. Valsts probācijas dienests sagatavo izvērtēšanas ziņojumu par personas sociālo situāciju, dzīvesvietu, nodarbinātības izredzēm un atkārtota noziedzīga nodarījuma risku. Tiesnesis lietu izskata tiesas sēdē, kurā piedalās notiesātais, un pieņem lēmumu, ko likumā noteiktajā termiņā var pārsūdzēt, iesniedzot sūdzību ar to pašu tiesu, kura lēmumu pieņēmusi.

Priekšnoteikumi ir noteikti Krimināllikumā un soda izpildes regulējumā. Pirmais ir formāls: ir jābūt izciestai konkrētai soda daļai, kuras apmērs ir atkarīgs no noziedzīgā nodarījuma smaguma, no tā, vai persona ir sodīta atkārtoti, un no tā, vai nodarījums izdarīts nepilngadīgā vecumā. Otrais ir saturisks: soda izciešanas laikā parādītā uzvedība, attieksme pret darbu un mācībām, disciplinārsodu neesamība, piedalīšanās resocializācijas pasākumos, nodarītā kaitējuma atlīdzināšana un pārliecība, ka turpmāka soda izciešana nav nepieciešama. Formālā termiņa iestāšanās pati par sevi nedod tiesības uz atbrīvošanu, un tiesa iesniegumu var noraidīt.

Tāpēc gatavošanās sākas daudz agrāk par termiņa iestāšanos, un tajā var palīdzēt arī tuvinieki. Praksē svarīgākais ir trīs lietas: kur cilvēks dzīvos, no kā pārtiks un kas viņu atbalstīs. Ir vērts laikus sakārtot apliecinājumu par dzīvesvietu, iespējamā darba devēja gatavību pieņemt darbā vai uzņemšanu izglītības programmā, kā arī dokumentāli fiksēt kaitējuma atlīdzināšanu cietušajam, jo tieši šie jautājumi izvērtēšanas ziņojumā svērs visvairāk. Tikpat svarīgi ir nekrāt disciplinārsodus un piedalīties piedāvātajās uzvedības korekcijas un izglītības programmās: tie ir vienīgie objektīvie pierādījumi par attieksmes maiņu, kas tiesai ir pieejami.

Pēc atbrīvošanas cilvēks nonāk probācijas uzraudzībā uz atlikušo soda laiku. Uzraudzības saturs var ietvert pienākumu regulāri ierasties dienestā, deklarēt dzīvesvietu un nemainīt to bez saskaņošanas, ievērot noteiktu laiku, kad jāatrodas mājās, nelietot alkoholu vai narkotiskās vielas, piedalīties uzvedības korekcijas programmās, kā arī aizliegumu tuvoties cietušajam. Atsevišķos gadījumos izmanto elektronisko uzraudzību ar aproci. Ja pienākumi tiek pārkāpti vai tiek izdarīts jauns nodarījums, tiesa nosacīto atbrīvošanu var atcelt, un atlikusī soda daļa ir jāizcieš ieslodzījumā.

Šo institūtu bieži jauc ar citiem. Apžēlošana ir Valsts prezidenta kompetence un tiek īstenota individuālā kārtībā, amnestiju ar likumu var noteikt Saeima, savukārt soda izciešanas režīma pakāpes maiņa ir jautājums par apstākļiem cietumā, nevis par atbrīvošanu. Atsevišķi jāmin nosacīta notiesāšana, kad tiesa jau spriedumā nosaka, ka sods netiks izpildīts, ja persona pārbaudes laikā neizdarīs jaunu nodarījumu. Kopīgais visos gadījumos ir tas, ka lēmumu pieņem tiesa vai valsts augstākā amatpersona, nevis administratīva padome, kas darbotos pēc ASV štatu parauga.