Kas veido pleca priekšējo daļu?
Īsā atbilde
Pleca priekšējā daļa ir pleca locītavas (articulatio humeri) priekšējā siena un to segošie muskuļi. To veido locītavas kapsula ar pleca un lāpstiņas saitēm, zemlāpstiņas muskulis, lāpstiņas kraukļveida izaugums ar tam piestiprinātajiem muskuļiem, divgalvainā muskuļa garās galvas cīpsla un no ārpuses lielais krūšu muskulis ar deltveida muskuļa priekšējo daļu.
Pleca locītavu veido augšdelma kaula galva (caput humeri) un lāpstiņas sekla, gandrīz plakana locītavas bedre (cavitas glenoidalis). Bedres malu padziļina skrimšļa gredzens, ko sauc par locītavas lūpu (labrum glenoidale), bet arī ar to bedre paliek daudz mazāka par galvu, un jebkurā brīdī tai piekļaujas tikai neliela galvas virsmas daļa.
Šī neatbilstība ir apzināts kompromiss. Pleca locītava ir kustīgākā locītava cilvēka ķermenī, un par šo kustīgumu ir samaksāts ar stabilitāti: kaula forma pati par sevi neko nenotur, un locītavu vietā tur mīkstie audi.
Locītavas kapsula ir plaša un vaļīga, lai neierobežotu kustību. Tās priekšējo sienu nostiprina trīs saišu joslas, augšējā, vidējā un apakšējā pleca un lāpstiņas saite (ligamenta glenohumeralia). Apakšējā no tām ir svarīgākā: paceļot un uz āru pagriežot roku, tā nospriegojas un kļūst par galveno šķērsli galvas izslīdēšanai uz priekšu.
Muskuļi pleca priekšpusē
Vistuvāk locītavai atrodas zemlāpstiņas muskulis (musculus subscapularis). Tas ir vienīgais rotatoru manšetes muskulis pleca priekšpusē, tas pagriež roku uz iekšu un vienlaikus piespiež kaula galvu pie bedres. Tieši tas ir aktīvais priekšējais aizsargs.
No lāpstiņas uz priekšu izvirzās kraukļveida izaugums (processus coracoideus), ko var sataustīt zem atslēgas kaula ārējās trešdaļas. Pie tā piestiprinās mazais krūšu muskulis, kraukļa un augšdelma muskulis un augšdelma divgalvainā muskuļa īsā galva. Ķirurgi šo izaugumu sauc par pleca bāku, jo tas kalpo par orientieri, aiz kura sākas nervi un asinsvadi.
Virspusē plecu no priekšas sedz lielais krūšu muskulis un deltveida muskuļa priekšējās šķiedras. Starp tiem ir iegarena rieva, kurā iet galvas vēna, un tieši pa šo rievu ķirurgi iekļūst locītavā, neatdalot nevienu muskuli no kaula.
Divgalvainā muskuļa cīpsla
Augšdelma divgalvainā muskuļa garās galvas cīpsla ir īpaša ar to, ka tā sākas locītavas iekšpusē, virs locītavas bedres, iziet no kapsulas un tālāk slīd pa kaulā esošo starppauguru rievu, kur to notur šķērsā josla.
Tā ir vienīgā cīpsla plecā, kas iet cauri pašas locītavas dobumam. Tāpēc tā ir viena no biežākajām sāpju vietām pleca priekšpusē: sāpes ir ļoti lokalizētas, tās var parādīt ar vienu pirkstu, un tās pastiprinās, ceļot smagumu ar plaukstu uz augšu vai pastiepjot roku uz priekšu.
Kāpēc tas ir svarīgi klīniski
Pleca priekšējā izmežģījuma mehānisms ir tipisks: roka atvēzēta uz sāniem, pagriezta uz āru un atmesta atpakaļ, piemēram, krītot uz atbalstītas rokas vai metienā. Kaula galva izslīd uz priekšu un uz leju, tātad tieši caur kapsulas vājāko vietu. Plecs zaudē savu apaļo kontūru, roka tiek turēta nedaudz atvirzīta no ķermeņa, un pagriezt to uz iekšu nav iespējams.
Šādā gadījumā rokas iztaisnot vai locītavu ievietot vietā pašam nedrīkst. Jādodas uz uzņemšanas nodaļu, un ārsts pirms un pēc ievietošanas vienmēr pārbauda jutību deltveida muskuļa rajonā, jo paduses nervs iet tieši gar kaula kakliņu un var tikt bojāts. Ja roka kļūst auksta, bāla vai nejutīga, palīdzība nepieciešama steidzami.
Citas biežas pleca priekšpuses sūdzības ir divgalvainā muskuļa cīpslas iekaisums, cīpslas saspiešanas jeb sadursmes sindroms un adhezīvais kapsulīts, ko sarunvalodā sauc par sasalušo plecu. Pēdējam raksturīgi, ka vispirms zūd spēja roku pagriezt uz āru, un tas notiek arī tad, kad roku kustina cits cilvēks. Ar plecu nodarbojas traumatologs ortopēds, bet rehabilitāciju vada fizioterapeits. Pie ārsta jādodas, ja pleca sāpes netraucēti ilgst vairāk nekā dažas nedēļas, ja kustība ievērojami samazinās vai ja pēc traumas roku nevar pacelt.
Ar ko to visbiežāk sajauc
Visbiežāk pleca locītavu sajauc ar atslēgas kaula un akromija locītavu, kas atrodas pleca virspusē. Atšķirība ir vienkārši pārbaudāma: šīs locītavas sāpes ir precīzi pleca augšpusē un cilvēks tās parāda ar vienu pirkstu, tās pastiprinās, pārliekot roku pāri krūtīm uz pretējo plecu, un vieta ir sāpīga uz spiedienu. Pašas pleca locītavas sāpes ir dziļākas, nenoteiktākas un tipiski izstaro uz augšdelma ārpusi.
Otrs jaucējs ir valoda. Latviski „plecs“ sarunā nozīmē visu pleca joslu no kakla līdz augšdelmam, bet anatomiski pleca locītava ir tikai augšdelma kaula galvas savienojums ar lāpstiņu. Un vēl viena bieža kļūda: pleca kauls un augšdelma kauls nav viens un tas pats, jo latviešu valodā humerus ir tieši augšdelma kauls.
Trešā neskaidrība ir par rotatoru manšeti. Sarunā to bieži pielīdzina visam pleca priekšpuses muskuļu apvidum, bet manšeti veido četri muskuļi, no kuriem plecu no priekšas sedz tikai viens, zemlāpstiņas muskulis; pārējie trīs ir no augšas un no aizmugures.
Kas parasti paliek nepateikts
Pleca uzbūvi visbiežāk salīdzina ar golfa bumbiņu uz paliktņa, un šis salīdzinājums ir precīzāks nekā ierastais „lodīte ligzdā“. Ligzdas šeit praktiski nav, un tieši tāpēc roku var pacelt, pagriezt un aizsniegt gandrīz visu telpu ap ķermeni, bet tieši tāpēc plecs ir arī visbiežāk izmežģītā lielā locītava cilvēka ķermenī.
No tā izriet ļoti praktisks secinājums rehabilitācijā. Tā kā stabilitāti dod nevis kauls, bet muskuļi, pēc pleca traumas svarīgākais nav sāpju gaidīšana, bet zemlāpstiņas muskuļa un pārējās manšetes atjaunošana, un vēlāk arī lāpstiņas turētāju muskuļu treniņš, jo pati lāpstiņa katras rokas kustības laikā slīd pa krūšu kurvi un veido locītavas pamatni. Ja lāpstiņa nestāv, kur vajag, pleca locītava nespēj strādāt pareizi, lai cik stipra būtu pati roka.