Kādi kauli veido cilvēka kāju?

Augšstilba kauls ir garākais un izturīgākais kauls cilvēka ķermenī. Tā augšgalā ir lodveida galviņa, kas ietilpst iegurņa kaula bedrē, tālāk kakliņš, tad divi izciļņi muskuļu piestiprināšanai: lielais grozītājs (trochanter major), ko var sataustīt gurna sānā, un mazais grozītājs. Apakšgalā tas paplašinās divos locītavas paugurīšos, kas veido ceļa locītavu.

Kauls nestāv vertikāli. No gurna līdz ceļgalam tas iet slīpi uz iekšu, tāpēc ceļgali atrodas tuvāk viduslīnijai nekā gūžas locītavas. Šis slīpums nodrošina, ka ejot atbalsta punkts ir zem ķermeņa smaguma centra, nevis tālu sānos. Leņķis starp kakliņu un kaula ķermeni katram cilvēkam ir atšķirīgs un ar gadiem mēdz samazināties.

Klīniski visvairāk nozīmes ir kakliņa lūzumam. Gados vecākam cilvēkam ar plānu kaulu tas var notikt no neliela kritiena, un raksturīgā aina ir sāpes cirksnī, nespēja uzkāpt uz kājas un kāja, kas izskatās īsāka un pagriezta uz āru. Tā ir neatliekama situācija.

Ceļa kauliņš ir lielākais sezamveida kauls ķermenī, tas ir, kauls, kas ieguldīts cīpslā. Tas attīstās četrgalvu muskuļa cīpslā un no priekšpuses pārklāj ceļa locītavu.

Tā uzdevums nav aizsargāt, lai gan arī to tas dara. Galvenā jēga ir mehāniska: kauliņš atbīda cīpslu uz priekšu, prom no locītavas griešanās ass, un tādējādi pagarina sviras plecu. Ar to pašu muskuļa spēku ceļgals tiek iztaisnots spēcīgāk. Cilvēkam bez ceļa kauliņa kāja joprojām iztaisnojas, bet kāpšana pa kāpnēm un piecelšanās no zema krēsla kļūst nesamērīgi grūta.

Lielais lielakauls ir biezais, iekšpusē esošais kauls, un praktiski visu svaru nes tieši tas. Tā priekšējā šķautne guļ tieši zem ādas visā garumā, tāpēc šī vieta ir tik jutīga un tāpēc apakšstilba lūzumi biežāk nekā citi ir vaļēji.

Šķiedrkauls ir tievais kauls ārpusē. Tas svaru gandrīz nenes vispār, bet pilda divus citus uzdevumus: pie tā piestiprinās vairāki apakšstilba muskuļi, un tā apakšgals veido potītes ārējo pauguru un līdz ar to potītes locītavas sānu balstu. Tieši tāpēc, ka šķiedrkauls svaru nenes, tā gabalu ķirurģijā mēdz izmantot citu kaulu defektu aizvietošanai.

Abus kaulus visā garumā savieno starpkaulu plēve, kas sadala slodzi un kalpo par muskuļu sākumvietu.

Pēdas pamata kauli ir septiņi: veltnis (talus), kas veido potītes locītavu, papēža kauls (calcaneus), laivveida kauls, kuba kauls un trīs ķīļveida kauli. Tālāk seko pieci pleznas kauli un pirkstu kauliņi: īkšķim divi, pārējiem pirkstiem pa trim.

Šie kauli nestāv plakani. Tie veido divus velvējumus, garenisko un šķērsenisko, kurus notur saites un muskuļi. Velvējums darbojas kā atspere, kas uzņem trieciena enerģiju un atdod to atpakaļ solī. Tieši tāpēc plakanas, pilnīgi stingras pēdas slodzi pārnes sliktāk nekā velvēta pēda.

Visbiežāk sajauc lielo lielakaulu ar šķiedrkaulu. Vienkāršākā atšķirības zīme ir potītes paugurīši: iekšējo pauguru veido lielakauls, ārējo veido šķiedrkauls. Iekšējais ir mazliet augstāk nekā ārējais.

Otra neskaidrība ir valodā. Sarunvalodā „kāja“ apzīmē gan visu ekstremitāti, gan tikai pēdu. Anatomijā šie ir dažādi jēdzieni: augšstilbs, apakšstilbs un pēda ir trīs atsevišķas daļas, un instrukcija „sāp kāja“ ārstam pati par sevi neko nepasaka.

Pēc traumas nekavējoties jāgriežas pie traumatologa, ja uz kājas nav iespējams uzkāpt, ja ir redzama formas izmaiņa vai neparasts kustīgums, ja āda virs bojājuma ir pārplēsta vai ja pēda kļūst auksta, bāla un nejutīga.

Atsevišķi jāpiemin noguruma lūzums, kas rodas bez viena konkrēta notikuma. Raksturīgais raksts ir sāpes, kas sākumā parādās slodzes beigās, ar nedēļām sākas arvien agrāk un beigās traucē arī miera stāvoklī. Šeit palīdz ortopēds vai sporta ārsts, un galvenā kļūda ir turpināt slodzi, cerot, ka pāries.

Gados vecākam cilvēkam pēc kritiena jebkuras jaunas gūžas vai cirkšņa sāpes ar apgrūtinātu staigāšanu jāizvērtē ārstam tajā pašā dienā, arī tad, ja kritiens šķitis nenozīmīgs.