“Rozmarīns piemiņai” ir frāze, kas visbiežāk atsaucas uz varoņa Ofēlijas vārdiem Viljama Šekspīra lugā “Hamlets”. Rozmarīna saistība ar piemiņu un bērēm, sērām vai svinībām ir bijusi pirms barda spēles. Neapšaubāmi, Šekspīra vārdi ir izrādījušies neaizmirstami un ietekmīgi, par ko liecina citu raksti. Interesanti, ka zinātniskā kontekstā rozmarīnam un atmiņai ir svarīgas saiknes.
Slavenajā Šekspīra ainā no Hamleta redzama arvien nelīdzsvarotāka Ofēlija, kura runā, dzied un murgo par sava tēva nāvi ar savu brāli Lērtesu. Interesanti, ka precīzs citāts no lugas neietver frāzi “rozmarīns piemiņai”. Drīzāk tas ir: “Tur ir rozmarīns, tas ir piemiņai; lūdzieties, mīliet, atcerieties.”
Šai ainai ir daudz interpretāciju, taču, tā kā tā notiek īsi pirms Ofēlijas nāves, vairāki zinātnieki uzskata, ka idejai par “rozmarīnu piemiņai” ir mazāka nozīme. Tā vietā viņi apgalvo, ka Šekspīrs izmanto šo augu, lai norādītu uz parasto konvenciju par to novietošanu uz mirušo ķermeņiem. Tādā veidā viņš spēj paredzēt Ofēlijas gaidāmo nāvi.
Vēl viena interpretācija, kas varētu būt saprātīga, ir tāda, ka rozmarīns ir aromāts, kas pielīp. Ofēlijas prombūtne ir jūtama gandrīz tikpat stipri kā viņas klātbūtne, un tas daļēji virza viņas brāļa rīcību. Viņa atgādina rozmarīna aromāta izturību un to, kā tas saglabājas.
Pat pirms Šekspīra laikiem daudzi cilvēki un kultūras piešķīra šim augam nozīmi. Kā minēts, to varētu izmantot bērēs vai mirušo aprūpē. No otras puses, rozmarīna vainagu nēsāšana dažkārt bija modē līgavu tērpos, tāpēc tas ne vienmēr bija saistīts ar skumjām.
Tika uzskatīts, ka šis mazais augs arī atbaida ļaunos garus un izārstē zagšanu. 15. gadsimta un 16. gadsimta sākuma valstsvīrs un rakstnieks sers Tomass Mors savos rakstos rozmarīnu īpaši saista ar atmiņu. Viņš par to mīlīgi raksta, “skrienot” par savu dārzu bez kopšanas, jo: “tā ir zāle, kas ir svēta piemiņai un līdz ar to arī draudzībai…”
Rozmarīna godināšana noteikti ir turpinājusies. Dažreiz atsauces uz to ir domātas, lai atsauktos uz Šekspīru. Agatas Kristi romānā, kas publicēts gan kā Atcerētā nāve, gan Dzirkstošais cianīds, izmantots dramaturga citāts. Pastāv daudzas citas literāras atsauces uz rozmarīnu piemiņai.
Aizraujoši jaunākie pētījumi var zinātniski apstiprināt saikni starp rozmarīnu un piemiņu. Vairāki pētījumi, kuros novērtēta aromterapija, liecina, ka augs patiešām stimulē atmiņu un var saglabāt dažas kognitīvās funkcijas. Ja šie pētījumi ir precīzi, rozmarīna zariņš nav nabaga Ofēlijas nolemtības vēstnesis. Tā vietā tas var būt cilvēkiem dārgu domu aromātisks saglabātājs.