TJG Online
Savienotās Valstis

Konektikutas 1662. gada harta un pašpārvaldes ideja

Īsā atbilde

Konektikutas 1662. gada harta bija Anglijas karaļa Kārļa II piešķirts dokuments, kas apvienoja vairākas Jaunanglijas apmetnes vienā kolonijā un deva tai neparasti plašu pašpārvaldi: kolonisti paši vēlēja gubernatoru un pieņēma savus likumus, bez karaļa ieceltas amatpersonas virsvadības. Tieši šī plašā autonomija padarīja hartu par vienu no Amerikas konstitucionālisma priekštečiem.

Hartu koloniju vārdā Londonā izgādāja Džons Vintrops jaunākais, un tās teksts ievēroja formu, kādā tolaik piešķīra tirdzniecības un apmetņu privilēģijas: karalis dāvā tiesības, nosaka teritorijas robežas un paredz, ka vietējie noteikumi nedrīkst būt pretrunā Anglijas likumiem. Praksē Konektikutas gadījumā uzraudzība palika formāla, un kolonija ilgus gadus pārvaldīja sevi pati.

Ar hartu saistās arī pazīstamākā Konektikutas leģenda. Kad karaļa sūtnis 1687. gadā ieradās, lai hartu atņemtu un koloniju pievienotu Jaunanglijas dominijai, dokuments, pēc nostāsta, tika paslēpts ozola dobumā Hārtfordā. Ozols kā simbols palika Konektikutas identitātē, un pati harta pēc dominijas sabrukuma atkal stājās spēkā.

Ilgtermiņa nozīme ir cita: harta kalpoja par Konektikutas pamatlikumu vēl gadu desmitiem pēc ASV neatkarības, līdz štats pieņēma savu konstitūciju. Tas ir rets piemērs, kur monarha dāvāts dokuments turpina darboties republikā, un tieši tāpēc to min, runājot par rakstītas konstitūcijas izcelsmi.

Kas no tā ir svarīgi Latvijas lasītājam

Hartu tradīcijai ir tiešs paralēls sižets arī šeit. Viduslaiku Rīga un citas Livonijas pilsētas darbojās uz privilēģiju pamata, kas noteica pilsētas tiesības, tirdzniecības kārtību un attiecības ar landesherru; tā bija tā pati loģika, proti, pašpārvalde, kas piešķirta no augšas un pēc tam sīksti aizstāvēta.

Mūsdienu Latvijā pašvaldību autonomijas juridiskais pamats ir cits: Satversme, Pašvaldību likums un Eiropas vietējo pašvaldību harta, kuru Latvija ir ratificējusi. Pēdējā ir starptautisks līgums, kas prasa, lai pašvaldībām būtu pašu ieņēmumi un reāla lemšanas brīvība savās funkcijās, un uz to atsaucas strīdos par pašvaldību kompetenci.

Harta un konstitūcija: kā atšķirt

Harta klasiskajā nozīmē ir dokuments, ko vara piešķir kādam subjektam un kuru tā principā var arī atņemt. Konstitūcija ir akts, ko pieņem tauta vai tās ievēlēti pārstāvji un kas saista pašu varu. Pārbaudes jautājums ir vienkāršs: kurš ir dokumenta autors? Ja monarhs vai augstāka vara, tā ir harta; ja tauta vai Satversmes sapulce, tā ir konstitūcija.

Latvijas Satversmi 1922. gadā pieņēma Satversmes sapulce, tāpēc tā pieder otrajai kategorijai. Vārds „harta" mūsdienās gan tiek lietots arī pavisam citā nozīmē, piemēram, Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, kas ir ES primāro tiesību daļa un tiek piemērota arī Latvijas tiesās, kad lieta ietilpst ES tiesību piemērošanas jomā.

Kļūda, ko izdara, lasot šādus tekstus

Vecajos hartu tekstos robežas aprakstītas neskaidri, ar atsaucēm uz jūru, upēm un „līdz Klusajam okeānam", un pārrakstītājs tās mēdz uztvert burtiski. Praksē šie formulējumi bija tiesiska pretenzija, nevis karte, un tieši no tiem 18. gadsimtā izauga ilgstoši strīdi starp kolonijām par vienām un tām pašām zemēm.

Otra kļūda ir aizmirst, ka šādas pašpārvaldes tiesības attiecās tikai uz kolonistiem. Vietējo iedzīvotāju tiesības harta neparedzēja, un jebkurš apgalvojums par 17. gadsimta demokrātiju jālasa ar šo ierobežojumu.

Robežas

Hartas oriģināla likteņa detaļas un ozola stāsts balstās uz vēlākiem nostāstiem, tāpēc daļa no ierastā stāstījuma ir tradīcija, nevis dokumentāli pierādīts fakts. Pats teksts un tā juridiskās sekas ir labi dokumentēti; leģendas daļa jālasa kā leģenda.

Avoti