Konektikutas 1662. gada harta un pašpārvaldes ideja

Hartu tradīcijai ir tiešs paralēls sižets arī šeit. Viduslaiku Rīga un citas Livonijas pilsētas darbojās uz privilēģiju pamata, kas noteica pilsētas tiesības, tirdzniecības kārtību un attiecības ar landesherru; tā bija tā pati loģika, proti, pašpārvalde, kas piešķirta no augšas un pēc tam sīksti aizstāvēta.

Mūsdienu Latvijā pašvaldību autonomijas juridiskais pamats ir cits: Satversme, Pašvaldību likums un Eiropas vietējo pašvaldību harta, kuru Latvija ir ratificējusi. Pēdējā ir starptautisks līgums, kas prasa, lai pašvaldībām būtu pašu ieņēmumi un reāla lemšanas brīvība savās funkcijās, un uz to atsaucas strīdos par pašvaldību kompetenci.

Harta klasiskajā nozīmē ir dokuments, ko vara piešķir kādam subjektam un kuru tā principā var arī atņemt. Konstitūcija ir akts, ko pieņem tauta vai tās ievēlēti pārstāvji un kas saista pašu varu. Pārbaudes jautājums ir vienkāršs: kurš ir dokumenta autors? Ja monarhs vai augstāka vara, tā ir harta; ja tauta vai Satversmes sapulce, tā ir konstitūcija.

Latvijas Satversmi 1922. gadā pieņēma Satversmes sapulce, tāpēc tā pieder otrajai kategorijai. Vārds „harta" mūsdienās gan tiek lietots arī pavisam citā nozīmē, piemēram, Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, kas ir ES primāro tiesību daļa un tiek piemērota arī Latvijas tiesās, kad lieta ietilpst ES tiesību piemērošanas jomā.

Vecajos hartu tekstos robežas aprakstītas neskaidri, ar atsaucēm uz jūru, upēm un „līdz Klusajam okeānam", un pārrakstītājs tās mēdz uztvert burtiski. Praksē šie formulējumi bija tiesiska pretenzija, nevis karte, un tieši no tiem 18. gadsimtā izauga ilgstoši strīdi starp kolonijām par vienām un tām pašām zemēm.

Otra kļūda ir aizmirst, ka šādas pašpārvaldes tiesības attiecās tikai uz kolonistiem. Vietējo iedzīvotāju tiesības harta neparedzēja, un jebkurš apgalvojums par 17. gadsimta demokrātiju jālasa ar šo ierobežojumu.

Hartas oriģināla likteņa detaļas un ozola stāsts balstās uz vēlākiem nostāstiem, tāpēc daļa no ierastā stāstījuma ir tradīcija, nevis dokumentāli pierādīts fakts. Pats teksts un tā juridiskās sekas ir labi dokumentēti; leģendas daļa jālasa kā leģenda.