LH un FSH: gonadotropīnu savstarpējā saikne

Hipofīze atrodas galvaskausa pamatnes iedobē un ar kātiņu savienota ar hipotalāmu. Gonadoliberīnu ražojošās nervu šūnas atrodas hipotalāma priekšējā daļā un savus izdalījumus nosūta portālajos asinsvados, pa kuriem tie tieši sasniedz hipofīzi. Interesanti, ka šīs nervu šūnas embrija attīstības laikā nemaz nerodas smadzenēs: tās sākotnēji veidojas deguna aizmetnī un tikai vēlāk pārceļo uz hipotalāmu.

1. Hipotalāms izdala gonadoliberīnu impulsu veidā.
2. Hipofīzes gonadotropās šūnas atbildē izdala LH un FSH.
3. Gonadotropīni ar asinīm sasniedz olnīcas vai sēkliniekus.
4. Dzimumdziedzeri ražo dzimumhormonus un inhibīnu.
5. Dzimumhormoni nomāc abus gonadotropīnus, inhibīns galvenokārt FSH.
6. Impulsu biežuma maiņa pārslēdz LH un FSH attiecību nākamajā fāzē.

Lai gan abi darbojas uz vieniem un tiem pašiem orgāniem, tie iedarbojas uz dažādām šūnām. Tabula apkopo galveno darba dalījumu.

Estrogēnu izveide olnīcā ir piemērs tam, cik cieši abi hormoni sadarbojas. Folikula ārējā apvalka šūnas LH ietekmē no holesterīna izveido vīrišķos hormonus, bet pašas tās nespēj tos pārvērst estrogēnos. Vīrišķie hormoni pāriet uz iekšējām granulozajām šūnām, kurās FSH ir iedarbinājis fermentu aromatāzi, un tikai tur no tiem rodas estradiols.

Šī darba dalīšana izskaidro vairākas klīniskas situācijas. Ja LH ir pārāk daudz attiecībā pret FSH, olnīcā uzkrājas vīrišķie hormoni, kurus nav kam pārvērst, un rodas policistisko olnīcu sindromam raksturīgā aina ar pastiprinātu apmatojumu, pinnēm un neregulāru ciklu. Ja FSH ir par maz, folikuls neizaug, estradiols neceļas, un cikls apstājas agrīnā fāzē.

Cikla sākumā FSH paceļas un iedarbina vairāku folikulu augšanu. Augošie folikuli sāk ražot estradiolu un inhibīnu, kas nomāc FSH, tāpēc vājākie folikuli apstājas, un turpina augt tikai jutīgākais. Tas ir dabisks atlases mehānisms, kas nodrošina vienu ovulāciju.

• Agrīnā fāze: FSH pārsvars, folikulu augšana, estradiola pieaugums.
• Vidusdaļa: inhibīns nomāc FSH, izdzīvo dominējošais folikuls.
• Cikla vidus: ilgstoši augsts estradiols pēkšņi pārslēdz atpakaļsaiti uz pozitīvu.
• LH strauji uzliesmo, un aptuveni dienu vēlāk notiek ovulācija.
• Otrā fāze: no folikula atliekām veidojas dzeltenais ķermenis, kas ražo progesteronu.
• Ja apaugļošanās nenotiek, dzeltenais ķermenis izzūd, hormoni krītas, un sākas jauns cikls.

Vīrietim cikliskuma nav, un abi hormoni darbojas vienmērīgi. LH iedarbojas uz sēklinieku starpaudu šūnām, kas ražo testosteronu, un lielākā daļa šī testosterona paliek pašā sēkliniekā, kur tā koncentrācija ir daudzkārt augstāka nekā asinīs. Tieši šī vietējā koncentrācija nepieciešama spermatoģenēzei.

FSH darbojas uz sēklas kanāliņu atbalsta šūnām, kas baro nobriestošās dzimumšūnas, veido asins un sēklinieka barjeru un izdala inhibīnu. Tādējādi testosterons un spermatoģenēze ir savstarpēji saistīti, bet nav viens un tas pats. Tas izskaidro praksē svarīgu paradoksu: no ārpuses ievadīts testosterons nomāc LH un FSH, sēklinieka iekšējā testosterona koncentrācija krītas, un spermatozoīdu ražošana samazinās vai apstājas pavisam.

Pirmajos dzīves mēnešos gonadotropīni ir īslaicīgi aktīvi, un šo periodu sauc par mazo pubertāti. Pēc tam sistēma iemieg, un bērnībā LH un FSH līmenis ir zems. Pubertātē hipotalāms atsāk impulsus, vispirms nakts laikā, un pakāpeniski tie kļūst biežāki un stiprāki.

Sievietei ar vecumu olnīcās samazinās folikulu skaits, inhibīna kļūst mazāk, un FSH sāk celties vēl pirms citām izmaiņām. Pēc menopauzes gan FSH, gan LH ir ilgstoši augsts, jo trūkst atpakaļsaites. Vīrietim testosterona līmenis samazinās lēni, un gonadotropīni ar gadiem nedaudz paaugstinās, bet strauju pārmaiņu parasti nav.

Traucējumus iedala pēc tā, kurā līmenī ir cēlonis. Ja dzimumhormoni ir zemi un gonadotropīni arī zemi, cēlonis ir hipotalāmā vai hipofīzē: tas var būt audzējs, paaugstināts prolaktīna līmenis, iedzimts gonadoliberīna trūkums vai funkcionāls nomākums pie smaga enerģijas deficīta, pārmērīgas slodzes un zema ķermeņa svara. Ja dzimumhormoni ir zemi, bet gonadotropīni augsti, bojāts ir pats dzimumdziedzeris.

Atsevišķā grupā ir policistisko olnīcu sindroms, kur raksturīga LH pārsvara aina kopā ar paaugstinātiem vīrišķajiem hormoniem, un priekšlaicīga dzimumattīstība, kur sistēma ieslēdzas pārāk agri.

Ar šiem stāvokļiem strādā endokrinologs, sievietēm kopā ar ginekologu, vīriešiem ar andrologu vai urologu, bet neauglības gadījumā reproduktologs. Pie ārsta būtu jādodas, ja menstruācijas nav ilgāk par trim mēnešiem bez grūtniecības, ja pubertāte nesākas noteiktā vecumā vai sākas ļoti agri, ja parādās izdalījumi no krūtsgaliem, redzes lauka sašaurināšanās vai galvassāpes kopā ar dzimumfunkcijas izmaiņām.

Sievietei asins analīzes parasti nodod cikla sākumā, jo tikai tad rādītājus var salīdzināt ar atsauces vērtībām. Vīrietim laiks nav tik kritisks, bet testosteronu nosaka no rīta. Papildus vērtē prolaktīnu, vairogdziedzera rādītājus un, izvērtējot olnīcu rezervi, antimillera hormonu.

• Ovulācijas testi urīnā nosaka LH pieaugumu, nevis pašu ovulāciju, un pozitīvs tests negarantē, ka olšūna tiešām izdalījusies.
• Grūtniecības testi mēra citu hormonu, tāpēc ovulācijas un grūtniecības testus nedrīkst savstarpēji aizstāt.
• Augsts FSH vienā analīzē vēl nav diagnoze, rādītāji svārstās un tos parasti atkārto.
• Hormonālie kontracepcijas līdzekļi nomāc LH un FSH, tāpēc analīzes to lietošanas laikā parasti nav informatīvas.
• Ja gonadotropīni ir zemi kopā ar galvassāpēm vai redzes traucējumiem, nepieciešama hipofīzes magnētiskā rezonanse.

Visbūtiskākais un visbiežāk nepamanītais fakts ir tas, ka gonadoliberīnam jādarbojas tieši impulsos. Ja to ievada nepārtraukti, hipofīzes receptori zaudē jutību, un pēc īslaicīga uzliesmojuma LH un FSH izdale gandrīz apstājas. Tas nav blakusefekts, bet gan terapijas pamats: tieši šādi darbojas zāles, ko lieto priekšlaicīgas dzimumattīstības, endometriozes un priekšdziedzera vēža ārstēšanā.

Otrs praktiski svarīgs secinājums izriet no tā paša principa. Ja nepieciešams atjaunot auglību cilvēkam ar hipotalāma izcelsmes traucējumu, hormonu nevar vienkārši ievadīt nepārtraukti, tas ir jādara, atdarinot dabisko impulsu ritmu, vai arī jālieto paši gonadotropīni. Tādēļ viena un tā pati viela atkarībā no ievadīšanas veida spēj gan apturēt, gan iedarbināt reprodukcijas sistēmu.