Kas ir lielais jostas muskulis (psoas major)?

Muskulis sākas no pēdējā krūšu skriemeļa un visu jostas skriemeļu ķermeņu sānu virsmām, no starpskriemeļu diskiem un no jostas skriemeļu šķērsizaugumiem. Tā šķiedras savelkas biezā cīpslā, kas kopā ar zarnu kaula muskuļa šķiedrām iziet cauri spraugai zem cirkšņa saites un piestiprinās augšstilba kaula mazajam grozītājam.

Muskuli apņem savs apvalks, un tā priekšējā virsma ir tiešs pamats vairākiem vēdera dobuma veidojumiem: uz tā guļ niere, gar to lejup iet urīnvads, bet augstāk atrodas lielie asinsvadi. Tāpēc iekaisums vai asinsizplūdums šajā muskulī var radīt simptomus, kas atgādina nieru vai zarnu slimību.

Vēl svarīgāk, ka muskuļa biezumā un gar tā malām iet jostas nervu pinuma zari. Augšstilba nervs parādās pie muskuļa ārējās malas, aizslēgnervs pie iekšējās, bet vēl viens zars caurauž tā priekšējo virsmu. Tieši šī kaimiņattiecība izskaidro, kāpēc muskuļa apvidus problēmas bieži izpaužas kā nejutīgums vai vājums kājā.

Galvenā darbība ir gūžas saliekšana. Ejot, skrienot un kāpjot pa kāpnēm tieši šis muskulis paceļ kāju uz priekšu, un tā nozīme pieaug līdz ar soļa ātrumu un kāpuma stāvumu. Tas piedalās arī augšstilba pagriešanā un iegurņa stāvokļa vadīšanā.

Otrā darbība parādās, kad kāja ir fiksēta. Tad muskulis nevis pārvieto kāju, bet velk mugurkaulu uz priekšu, kā tas notiek, ceļoties sēdus no guļus stāvokļa. Tieši šī iemesla dēļ vecmodīgie vēdera prešu vingrinājumi ar taisnām kājām noslogo nevis vēdera, bet gūžas saliecējus un rada spiedienu uz jostas skriemeļiem.

Trešā, mazāk pamanītā loma ir stabilizācija. Muskuļa spriegums abās pusēs notur jostas daļu un neļauj tai sabrukt uz sāniem, kad cilvēks stāv uz vienas kājas. Šī funkcija darbojas nepārtraukti un bez apzinātas kontroles.

• Gūžas saliekšana ejot, skrienot un kāpjot.
• Rumpja pacelšana no guļus stāvokļa, ja kājas ir fiksētas.
• Jostas daļas stabilizēšana stāvot un ejot.
• Līdzdalība augšstilba pagriešanā un iegurņa noliecē.
• Slodzes pārnese starp mugurkaulu un kāju.

Ilgstoša sēdēšana notur gūžu saliektā stāvoklī, un muskulis pie šī garuma pielāgojas. Rezultātā, pieceļoties kājās, iegurnis tiek pavilkts uz priekšu un jostas izliekums palielinās. Daudzi cilvēki to izjūt kā velkošas sāpes muguras lejasdaļā pēc ilgas sēdēšanas, nevis kā gūžas problēmu.

Ar gadiem muskuļa apjoms samazinās, tāpat kā pārējā skeleta muskulatūra. Šis zudums nav vienaldzīgs: tieši gūžas saliecēju vājums apgrūtina kājas pacelšanu pāri šķērslim un ir viens no faktoriem, kas veicina paklupšanu un kritienus gados vecākiem cilvēkiem.

Praksē muskuļa šķērsgriezuma laukumu datortomogrāfijas attēlā mūsdienās izmanto kā ērtu vispārējās muskuļu masas rādītāju, jo tas labi izmērāms un maz atkarīgs no ķermeņa stāvokļa attēla uzņemšanas brīdī. To lieto galvenokārt pētniecībā un pirms lielām operācijām, lai novērtētu pacienta rezerves.

Sportistiem biežākā problēma ir cīpslas pārslodze un muskuļa sastiepums, kas izpaužas ar sāpēm cirksnī pie kājas pacelšanas un pēkšņiem paātrinājumiem. Atsevišķa parādība ir klikšķošā gūža, kad cīpsla, mainot gūžas stāvokli, pārslīd pār kaula izcilni un rada dzirdamu klikšķi; pats klikšķis bez sāpēm ārstēšanu neprasa.

Nopietnāka ir muskuļa abscess, tas ir, strutu uzkrāšanās muskuļa apvalkā. Tas var rasties no mugurkaula infekcijas, no zarnu iekaisuma slimības vai izplatoties ar asinīm. Raksturīga ir sāpju, drudža un kliboņa kombinācija, kā arī tas, ka cilvēks kāju tur saliektu un nespēj to iztaisnot bez sāpēm.

Cilvēkiem, kas lieto asins šķidrinātājus, šajā muskulī var izveidoties asinsizplūdums. Tas rada strauji pieaugošas sāpes muguras lejasdaļā vai cirksnī un var saspiest augšstilba nervu, izraisot kājas vājumu un nejutīgumu. Šis ir neatliekams stāvoklis.

Ar sporta traumām nodarbojas traumatologs ortopēds un fizioterapeits, ar abscesu ķirurgs un infektologs, ar asinsizplūdumu ārstējošais ārsts kopā ar ķirurgu. Jāzina arī, ka sāpes šajā apvidū var nākt no aklās zarnas piedēkļa iekaisuma, un tieši šī muskuļa kairinājumu pārbauda ar īpašu testu.

Klīniskajā izmeklēšanā izmanto vairākus vienkāršus testus. Gūžas saliecēju saīsinājumu vērtē, guļot uz muguras uz galda malas un pievelkot vienu ceļgalu pie krūtīm: ja otra kāja paceļas no virsmas, saliecēji ir saīsināti. Iekaisuma kairinājumu pārbauda, pasīvi atliecot kāju atpakaļ vai pretojoties gūžas saliekšanai.

Attēldiagnostikā izmanto ultrasonogrāfiju cīpslas un virspusējo struktūru vērtēšanai, bet pats muskulis vislabāk redzams datortomogrāfijā un magnētiskajā rezonansē. Tieši šīs metodes atklāj abscesu, asinsizplūdumu un audzēja ieaugšanu, ko klīniski atšķirt nav iespējams.

Ja ir aizdomas par nerva saspiešanu, papildus veic elektroneiromiogrāfiju. Asins analīzes ar iekaisuma rādītājiem ir svarīgas, ja domā par infekciju.

1. Sāpju rakstura un provocējošo kustību noskaidrošana.
2. Gūžas kustību apjoma un saliecēju garuma pārbaude.
3. Pretestības tests gūžas saliekšanai un pasīva gūžas atliekšana.
4. Ultrasonogrāfija vai magnētiskā rezonanse atkarībā no aizdomām.
5. Asins analīzes un attēldiagnostika, ja iespējama infekcija vai asinsizplūdums.

Visbiežāk muskuļa izcelsmes sāpes tiek piedēvētas mugurkaulam. Atšķirība ir tā, ka jostas skriemeļu izcelsmes sāpes parasti pastiprinās, saliecoties uz priekšu vai ilgi stāvot, bet gūžas saliecēja sāpes pastiprinās, ceļot kāju pret pretestību un pēc ilgas sēdēšanas pieceļoties.

Otra sajaukšana ir ar cirkšņa trūci vai gūžas locītavas skrimšļa bojājumu, jo visos gadījumos sāp cirkšņa apvidus. Šeit izšķir izmeklēšana: trūces gadījumā ir taustāms izspiedums pie sasprindzinājuma, locītavas bojājuma gadījumā ierobežota un sāpīga gūžas pagriešana.

Trešā sajaukšana ir jēdzieniska: bieži ar vārdu psoas apzīmē visu gūžas saliecēju grupu, tāpēc ieteikumi internetā par „psoas atbrīvošanu“ patiesībā attiecas uz vairākiem dažādiem muskuļiem. Populārie apgalvojumi, ka šis muskulis ir „stresa muskulis“ vai „dvēseles muskulis“, kas uzkrāj emocijas, nav zinātniski pamatoti, lai gan spriedze tiešām maina kustību un elpošanas modeli.

Muskuļa apvalks veido garu, salīdzinoši noslēgtu telpu, kas stiepjas no mugurkaula jostas daļas līdz augšstilba kaula iekšpusei. Tas nozīmē, ka viss, kas šajā telpā uzkrājas, spēj pārvietoties pa to lejup, nesaskaroties ar barjerām. Tieši tāpēc mugurkaula infekcija var izpausties kā pietūkums un sāpes cirksnī, bet asinsizplūdums pēc nelielas traumas var izplatīties tālu no sākuma vietas.

Šī iemesla dēļ arī simptomi bieži šķiet neloģiski: cilvēks sūdzas par cirkšņa sāpēm, bet cēlonis ir mugurkaulā, vai sūdzas par kājas vājumu, bet cēlonis ir asinsizplūdums vēdera dobuma aizmugurē. Ārsts, kas par šo telpu atceras, izmeklējumu nozīmē pareizi jau pirmajā reizē.

Praktiskā secība pacientam ir vienkārša: sāpes cirksnī vai muguras lejasdaļā, kas pavadītas ar drudzi, nespēju iztaisnot gūžu, strauji pieaugošu sāpju stiprumu vai kājas vājumu, nav gadījums pašārstēšanai. Tas ir iemesls doties pie ārsta tajā pašā dienā.