Mēles pamatne jeb aizmugurējā mēle

Anatomiskā robeža ir robežvaga (sulcus terminalis linguae). Tā sākas pie mēles sānu malām, iet uz aizmuguri un vidū veido asu leņķi, kura virsotne ir vērsta uz rīkli. Šīs virsotnes centrā atrodas aklā atvere, sīka gļotādas iedobe, kas ir vairogdziedzera ceļa augšējais gals.

Tieši priekšā robežvagai atrodas ar valnīti apņemtās garšas kārpiņas (papillae vallatae), lielākās mēles kārpiņas, kuras daudzi cilvēki, ieraugot spogulī, noturot par slimības pazīmi. Tās ir izvietotas vienā rindā paralēli robežvagai. Lai gan tās atrodas mēles ķermeņa teritorijā, garšas sajūtu no tām vada rīkles nervs, kas pieder aizmugurējai daļai.

Uz leju un uz aizmuguri mēles pamatne bez skaidras robežas pāriet rīkles priekšējā sienā. To ar balsenes vāku savieno trīs gļotādas krokas, viena vidējā un divas sānu (plicae glossoepiglotticae), un starp tām atrodas jau minētās vallekulas.

Mēles pamatnes virsma nav gluda. To klāj daudzi apaļi paaugstinājumi, kurus kopā sauc par mēles mandeli (tonsilla lingualis). Katrs paaugstinājums ir limfoīds mezglītis ar sīku iedobi centrā, kurā ieplūst gļotādas dziedzeru sekrēts. Mēles mandele ir viens no Valdeijera limfoīdā gredzena posmiem, kurā ietilpst arī aukslēju mandeles, rīkles mandele un olvadu mandeles.

Šis limfoīdais slānis nav vienāds visos vecumos. Bērnībā un pusaudža gados limfoīdie audi ir aktīvi un apjomīgi, vēlāk tie pakāpeniski samazinās. Tomēr cilvēkiem, kuriem aukslēju mandeles ir izņemtas, mēles mandele nereti paliek pamanāmi liela, kas ir kompensējoša parādība, nevis slimība.

Gļotāda mēles saknē ir plāna, bagātīgi apasiņota un cieši saistīta ar zemāk esošajiem audiem. Tieši šī īpašība izskaidro, kāpēc iekaisums vai alerģiska tūska šajā apvidū var ātri sašaurināt elpceļu.

• Bumbuļaina virsma mēles saknē pati par sevi ir normāla atrade.
• Mēles mandele pieder tai pašai aizsargsistēmai, kas aukslēju mandeles.
• Pēc mandeļu izņemšanas mēles mandele var kļūt izteiktāka.
• Vienpusējs, ciets vai čūlojošs veidojums nav normāla mandeles struktūra un ir jāizmeklē.

Mēles muskulatūru dala iekšējos muskuļos, kas maina mēles formu, un ārējos, kas maina tās stāvokli. Mēles pamatnei būtiskākie ir ārējie muskuļi: zoda un mēles muskulis (musculus genioglossus) velk mēli uz priekšu, mēles kaula un mēles muskulis (musculus hyoglossus) uz leju, smailizauguma muskulis (musculus styloglossus) uz augšu un atpakaļ, bet aukslēju un mēles muskulis (musculus palatoglossus) paceļ mēles sakni un veido priekšējo mandeles loku. Visus šos muskuļus, izņemot pēdējo, vada zemmēles nervs (nervus hypoglossus); aukslēju un mēles muskuli inervē rīkles nervu pinums.

Asinis mēle saņem galvenokārt no mēles artērijas (arteria lingualis), ārējās miega artērijas zara; saknes apvidū papildu pieplūdumu dod augšupejošā rīkles un augšupejošā aukslēju artērija. Venozās asinis aizplūst uz iekšējo jūga vēnu, un limfa no mēles saknes plūst uz abu pušu dziļajiem kakla limfmezgliem, kas ir svarīgi, novērtējot audzēju izplatību.

Jutīgā inervācija mēles pamatni atšķir no mēles priekšpuses visskaidrāk. Gan vispārējo jutību, gan garšas sajūtu aizmugurējā trešdaļā vada rīkles nervs (nervus glossopharyngeus), bet pašā lejasdaļā pie vallekulām jutību pārņem klejotājnerva zars. Tieši tāpēc pieskāriens mēles saknei izraisa rīstīšanos: rīkles nervs veido refleksa jutīgo daļu, bet klejotājnervs ar rīkles muskuļiem to noslēdz.

• Mēles artērija: galvenais asins avots visai mēlei.
• Rīkles nervs: jutība un garša aizmugurējā trešdaļā.
• Klejotājnervs: jutība vallekulu apvidū un rīkles muskuļu darbība.
• Zemmēles nervs: visu mēles muskuļu kustības, izņemot aukslēju un mēles muskuli.

Rīšana notiek posmos, un mēles pamatne ir galvenais dzinējspēks tās otrajā posmā. Kad kumoss ir sagatavots un mēles ķermenis to pārvieto uz aizmuguri, mēles sakne strauji atvirzās pret rīkles aizmugurējo sienu un izspiež kumosu uz leju kā virzulis. Vienlaikus paceļas mēles kauls un balsene, balsenes vāks nolokās uz leju un noslēdz ieeju elpceļos.

Šī kustība ir spēcīga un ātra. Ja mēles saknes muskulatūra kļūst vāja, piemēram, pēc insulta vai neiromuskulāras slimības gadījumā, kumoss paliek vallekulās un pēc rīšanas var iekļūt balsenē. Tieši tāpēc rīšanas traucējumu izmeklēšanā īpaša uzmanība tiek pievērsta tam, cik daudz pārtikas paliek mēles saknes rajonā pēc katra norijuma.

Miegā mēles sakne ir arī elpceļa sašaurinājuma potenciālā vieta. Guļot uz muguras un muskuļu tonusam samazinoties, mēles pamatne var nosēsties pret rīkles aizmugurējo sienu. Tas ir viens no obstruktīvas miega apnojas mehānismiem, un tieši tāpēc miega medicīnā izmanto izmeklējumus, kuros elpceļu vēro miegam līdzīgā stāvoklī.

Embrija attīstībā mēle veidojas no vairākiem rīkles loku izaugumiem. Priekšējās divas trešdaļas rodas no pirmā rīkles loka izaugumiem, bet aizmugurējā trešdaļa galvenokārt no trešā loka materiāla, kas aug uz priekšu un pārklāj otro loku. Tieši šī atšķirīgā izcelsme izskaidro divu dažādu nervu apgādi vienā orgānā.

No aklās atveres embrija dzīves laikā uz leju aug vairogdziedzera aizmetnis. Ja šī ceļa daļa neizzūd, var saglabāties vairogdziedzera ceļa cista kaklā vai, retāk, vairogdziedzera audi paliek pašā mēles saknē. Šādā gadījumā mēles saknē redzams gluds, sarkanīgs veidojums, un pirms jebkādas ķirurģiskas darbības ir svarīgi noskaidrot, vai tas nav vienīgais vairogdziedzera audu apjoms organismā.

Ar gadiem mēles mandeles apjoms parasti sarūk, bet tas notiek nevienmērīgi. Pieaugušajiem, kas cieš no atviļņa slimības, mēles saknes limfoīdie audi mēdz būt hroniski kairināti un palielināti; šī atrade ir izplatīta un pati par sevi nenozīmē ļaundabīgu procesu.

Biežākie mēles saknes traucējumi ir labdabīgi: mēles mandeles hipertrofija, hronisks kairinājums atviļņa dēļ, gļotādas dziedzeru aizturcistas, kā arī varikozi paplašinātas vēnas mēles apakšpusē un saknes malās, kas gados vecākiem cilvēkiem ir gandrīz normas variants.

Nopietnākais stāvoklis ir mēles saknes ļaundabīgs audzējs. Tas ilgi var būt nesāpīgs, jo šajā apvidū nav tik blīva jutīgo nervu galu tīkla kā mēles galiņā. Tipiskas vēlīnas pazīmes ir svešķermeņa sajūta rīklē, sāpes, kas izstaro uz ausi vienā pusē, balss skaņas izmaiņa un palielināts, ciets limfmezgls kaklā.

Pirmais speciālists šādos gadījumos ir otorinolaringologs. Turpmākā ārstēšanā iesaistās galvas un kakla ķirurgs, onkologs un staru terapeits, bet rīšanas atjaunošanā, funkcionāls speciālists jeb logopēds, kas strādā ar rīšanas traucējumiem.

• Vienpusējas rīkles sāpes, kas ilgst vairākas nedēļas.
• Sāpes ausī bez auss iekaisuma pazīmēm.
• Nepārejoša svešķermeņa sajūta vai apgrūtināta rīšana.
• Ciets, nesāpīgs limfmezgls kaklā, kas nesamazinās.
• Asinis siekalās vai negaidīts svara zudums.

Parastā mutes apskatē mēles sakni neredz, jo to aizsedz mēles ķermenis un tas izraisa rīstīšanos. Klasiskā metode ir netiešā rīkles un balsenes apskate ar spoguli, mūsdienās daudz biežāk izmanto elastīgo endoskopu, ko ievada caur degunu. Šāda apskate ļauj redzēt mēles sakni, vallekulas un balsenes vāku dabiskā stāvoklī, cilvēkam elpojot un rīstot.

Ja rodas aizdomas par dziļāku procesu, izvēles attēldiagnostikas metode ir magnētiskās rezonanses izmeklējums, jo tas vislabāk parāda mīksto audu robežas un muskuļu iesaisti. Datortomogrāfiju izmanto kakla limfmezglu un kaulu novērtēšanai. Galīgo atbildi vienmēr dod audu paraugs jeb biopsija.

Rīšanas traucējumu gadījumā izmanto īpašu rentgenoloģisku izmeklējumu ar kontrastvielu, kurā rīšanu filmē, vai endoskopisku rīšanas novērtējumu. Abās metodēs īpaši vēro, vai pēc rīšanas vallekulās nepaliek pārtikas atliekas.

1. Saruna par sūdzībām un to ilgumu, kā arī par smēķēšanu un alkohola lietošanu.
2. Kakla limfmezglu aptaustīšana un mutes dobuma apskate.
3. Elastīgā endoskopija caur degunu, lai redzētu mēles sakni un balseni.
4. Attēldiagnostika, ja ir aizdomas par dziļāku bojājumu.
5. Biopsija ar histoloģisku izmeklēšanu, ja atrade to prasa.

Pirmā un biežākā sajaukšana notiek pašam cilvēkam spogulī. Ar valnīti apņemtās garšas kārpiņas ir lielas, apaļas un izkārtotas rindā; tās bieži tiek noturētas par audzēju vai iekaisumu. Tās ir simetriskas, gludas un vienmēr atrodas tajā pašā vietā, kas ir droša normas pazīme.

Otrā ir mēles mandeles bumbuļainā virsma, ko nereti uzskata par „izaugumiem“. Atšķirība no slimīga procesa ir simetrija, mīksta konsistence un tas, ka virsma laika gaitā nemainās un nečūlo.

Trešā ir pati svešķermeņa sajūta rīklē. To var izraisīt gan atvilnis, gan rīkles muskuļu sasprindzinājums, gan patiesi asakas fragments vallekulā, gan retāk audzējs. Tieši tāpēc sajūta, kas ilgst vairāk nekā dažas nedēļas, ir jāizmeklē, nevis jāskaidro ar nerviem.

Mēles pamatne ir viens no retajiem apvidiem, kur sāpju sajūta gandrīz nekad nepaliek uz vietas. Rīkles nervam ir zars, kas apgādā vidusauss gļotādu, tāpēc smadzenes kairinājumu mēles saknē bieži interpretē kā sāpes ausī. Praksē tas nozīmē, ka pieaugušam cilvēkam ar vienpusējām auss sāpēm un pilnīgi veselu ausi obligāti ir jāapskata mutes rīkles daļa, tostarp mēles sakne.

Otra nenovērtēta detaļa ir tā, ka mēles saknes muskulatūras tonuss ir daļa no elpceļu atvērtības sistēmas, nevis tikai rīšanas aparāta. Zoda un mēles muskuļa aktivitāte elpošanas laikā pieaug ieelpā un samazinās izelpā, tas ir, tas strādā ritmā ar elpošanu. Šī saistība ir pamatā ārstēšanas metodēm, kurās miega apnojas gadījumā stimulē zemmēles nervu.