Monocīti: apakštipi un to atšķirīgās funkcijas

Monocīts veidojas kaulu smadzenēs no kopēja mieloīdā priekšteča, izejot cauri monoblasta un promonocīta stadijai. Veselam cilvēkam asinīs nonāk tikai nobriedušas šūnas; agrāku formu parādīšanās perifērajās asinīs vienmēr ir novērtējama īpaši, jo var liecināt par kaulu smadzeņu slimību.

Šūnas iekšienē ir izteikts Goldži komplekss, daudz lizosomu un mitohondriju, kas atbilst tās uzdevumam: uzņemt svešu materiālu un to sašķelt. Uz virsmas atrodas receptori, kas atpazīst mikroorganismiem raksturīgas molekulas, antivielu asti un komplementa sistēmas fragmentus; pēdējie divi ļauj monocītam sagrābt daļiņas, kas jau iepriekš atzīmētas ar imūnsistēmas marķieri.

Asinsritē monocīts uzturas neilgi. Tas vai nu iziet audos, kļūstot par makrofāgu vai dendrītisko šūnu, vai iet bojā. Tieši tāpēc monocītu skaits asinīs ir samērā jutīgs rādītājs: tas mainās ātri, sekojot audos notiekošajam.

Mūsdienu imunoloģijā monocītus iedala pēc divu virsmas molekulu daudzuma: CD14, kas piedalās baktēriju sienas sastāvdaļu atpazīšanā, un CD16, kas ir antivielu astes receptors. Šo iedalījumu nosaka ar plūsmas citometriju, nevis ar parastu mikroskopisku apskati.

Praktiskā nozīme ir tā, ka apakštipi nav vienas šūnas nejaušas variācijas, bet attīstības posmi ar atšķirīgu uzvedību. Klasiskie monocīti ir pirmie, kas dodas uz svaigu iekaisuma perēkli; neklasiskie pārvietojas gar asinsvada iekšējo sienu un pārbauda endotēlija stāvokli, kas ir svarīgi asinsvadu slimību izpratnē.

Neviena no šīm funkcijām nenotiek izolēti. Viena un tā pati šūna, aprijot baktēriju, vienlaikus izdala signālvielas, kas pievelk citas šūnas, un uz savas virsmas izliek sašķeltā materiāla fragmentus, lai informētu limfocītus.

• Fagocitoze: mikroorganismu, bojātu šūnu un šūnu atlieku uzņemšana un sašķelšana.
• Antigēna uzrādīšana: sašķeltu olbaltumvielu fragmentu izlikšana uz virsmas T limfocītiem.
• Signālvielu ražošana: iekaisuma starpnieku un ķīmisko pievilinātāju izdale.
• Pārveidošanās audos par makrofāgu vai dendrītisko šūnu atbilstoši vietējai vajadzībai.
• Audu atjaunošana: augšanas faktoru izdale, jaunu asinsvadu veidošanās atbalstīšana, rētaudu pārveidošana.
• Dzelzs apmaiņa: veco eritrocītu sabrukšanas produktu pārstrāde un dzelzs atdošana atpakaļ apritei.
• Pretaudzēju un pretvīrusu darbība ar tiešu iedarbību un citu šūnu piesaisti.

Pāreja no asinsrites uz audiem notiek pēc stingras secības, un katru posmu nodrošina noteiktas saķeres molekulas uz asinsvada iekšējā apvalka un uz pašas šūnas. Šo procesu var salīdzināt ar bremzēšanu, piestāšanu un izkāpšanu.

1. Iekaisuma vietā endotēlija šūnas uz virsmas izliek saķeres molekulas, kas monocītu piebremzē.
2. Monocīts sāk ripot gar asinsvada sienu, zaudējot ātrumu.
3. Vietējās signālvielas aktivē monocīta integrīnus, un šūna cieši pielīp pie endotēlija.
4. Šūna izspiežas starp endotēlija šūnām un šķērso pamatplātnīti.
5. Pa ķīmisko signālu gradientu monocīts virzās uz bojājuma centru.
6. Audos tas nobriest par makrofāgu vai dendrītisko šūnu atbilstoši saņemtajiem signāliem.

Augļa attīstības laikā pirmās fagocitējošās šūnas rodas nevis kaulu smadzenēs, bet dzeltenuma maisiņā, un tās apmetas audos vēl pirms dzimšanas. Tas nozīmē, ka daļa organisma makrofāgu nemaz nav cēlusies no asins monocītiem. Pēc dzimšanas kaulu smadzenes pārņem galveno lomu, un no tām veidojas monocīti, kas papildina audu rindas iekaisuma un bojājumu gadījumos.

Jaundzimušajiem un maziem bērniem leikocītu formula atšķiras no pieaugušo formulas, un monocītu īpatsvars parasti ir nedaudz lielāks. Gados vecākiem cilvēkiem mainās monocītu apakštipu attiecība un to atbildes raksturs: pamata iekaisuma fons kļūst augstāks, bet spēja pilnvērtīgi reaģēt uz jaunu ierosinātāju samazinās. Tas daļēji izskaidro, kāpēc infekcijas norit smagāk un atveseļošanās ir lēnāka.

Monocītu skaita palielināšanos sauc par monocitozi. Tā nav slimība, bet pazīme, un tās nozīme ir atkarīga no pārējās asins ainas un klīniskās situācijas. Bieži monocitoze pavada hroniskus iekaisuma procesus, un īpaša vērtība tai ir kā atveseļošanās pazīmei pēc smagas infekcijas, kad kaulu smadzenes atsāk aktīvu darbu.

Samazinātu monocītu skaitu sauc par monocitopēniju. Tā biežāk ir zāļu, piemēram, glikokortikosteroīdu, ietekmes sekas vai kaulu smadzeņu nomākuma izpausme. Ilgstoša, izteikta monocitopēnija kopā ar atkārtotām neparastām infekcijām ir reta, bet nopietna atrade, kas prasa padziļinātu izmeklēšanu.

• Hroniskas infekcijas, tostarp tuberkuloze un ilgstošs sirds iekšējā apvalka iekaisums.
• Autoimūnas slimības, piemēram, reimatoīdais artrīts un sistēmas sarkanā vilkēde.
• Atveseļošanās posms pēc smagas bakteriālas infekcijas vai pēc ķīmijterapijas.
• Hroniskas iekaisīgas zarnu slimības un sarkoidoze.
• Asinsrades sistēmas slimības, no kurām noturīgas monocitozes gadījumā vispirms jāizslēdz hroniska mielomonocitāra leikoze.
• Monocītu samazinājums glikokortikosteroīdu terapijas, kaulu smadzeņu nomākuma vai atsevišķu retu iedzimtu stāvokļu gadījumā.

Pamata izmeklējums ir pilna asins aina ar leikocītu formulu, ko mūsdienās veic automātiskais analizators. Tas norāda monocītu absolūto skaitu un īpatsvaru. Atsauces robežas dažādās laboratorijās atšķiras atkarībā no izmantotās metodes un vecuma grupas, tāpēc rezultāts vienmēr jāsalīdzina ar konkrētās laboratorijas norādītajām vērtībām, nevis ar atmiņā palikušu skaitli.

Ja analizators ziņo par neparastām šūnām vai rezultāts neatbilst klīniskajai ainai, tiek sagatavota perifēro asiņu uztriepe, ko mikroskopā apskata laborants vai ārsts. Tur vērtē kodola formu, citoplazmas krāsu un granulas, kā arī meklē nenobriedušas formas. Smalkāku apakštipu noteikšanai izmanto plūsmas citometriju, bet kaulu smadzeņu slimību izslēgšanai trepanobiopsiju.

Ar izmainītu asins ainu nodarbojas hematologs, taču pirmais izvērtējums parasti notiek pie ģimenes ārsta, kurš nosaka, vai izmaiņa ir pārejoša un saistīta ar nesenu infekciju, vai arī jāatkārto analīze un jāsūta pacients tālāk.

Mikroskopā monocītu visbiežāk jauc ar lielu aktivētu limfocītu, kas rodas vīrusu infekciju laikā, piemēram, infekciozās mononukleozes gadījumā. Kļūda ir izplatīta arī automātiskajos analizatoros, tāpēc šādos gadījumos uztriepe ir īpaši svarīga.

Ilgus gadus monocītu uzskatīja par vienkāršu makrofāga izejmateriālu, kas ceļo pa asinīm un gaida izsaukumu. Pēdējo gadu pētījumi šo priekšstatu ir mainījuši divos virzienos. Pirmkārt, izrādījās, ka neklasiskie monocīti neko negaida: tie aktīvi rāpo pa asinsvada iekšējo virsmu pretēji asins plūsmai un pārbauda endotēlija veselumu, tātad pilda uzraudzības funkciju pašā asinsritē.

Otrkārt, atklājās, ka iedzimtajai imunitātei arī ir sava atmiņas forma. Pēc saskares ar noteiktiem mikroorganismu komponentiem monocītu priekšteči kaulu smadzenēs iegūst ilgstošas izmaiņas, kas maina to atbildi uz nākamo, pat pilnīgi citu ierosinātāju. Šo parādību sauc par apmācīto imunitāti, un tā izskaidro, kāpēc dažas vakcīnas sniedz plašāku aizsardzību, nekā varētu gaidīt no tām specifiskajām antivielām.

Trešais praktiski svarīgais novērojums attiecas uz asinsvadiem. Monocīti, kas iekļūst artērijas sieniņā un tur uzkrāj tauku daļiņas, kļūst par tā sauktajām putu šūnām, kuras veido aterosklerozes pangas kodolu. Tas nozīmē, ka viena un tā pati šūna, kas aizsargā no infekcijas, noteiktos apstākļos piedalās sirds un asinsvadu slimību attīstībā.