Nabassaite: uzbūve un funkcijas

Nabassaiti no ārpuses klāj amnija apvalks, tas pats plānais apvalks, kas izklāj augļa ūdeņu dobumu. Iekšpusē nav ne muskuļu slāņa kā zarnā, ne blīva saistaudu apvalka kā cīpslā.

Asinsvadus ietver īpaši audi, ko sauc par Vārtona želeju. Tie ir gļotaini saistaudi ar lielu ūdens saturu, kas darbojas kā elastīgs spilvens. Želejas uzdevums ir neļaut asinsvadiem saspiesties, kad auglis kustas, pagriežas vai kad nabassaite tiek saspiesta starp augļa ķermeni un dzemdes sienu.

Asinsvadi nabassaitē neiet taisni. Tie vijas ap saites asi kā virve, un šī spirālveida gaita ir svarīga aizsardzība: spirāle var izstiepties un savilkties, nepārraujot asinsvadu un nesaspiežot to. Pārāk maz vai pārāk daudz pagriezienu tiek uzskatīts par pazīmi, kas prasa papildu uzmanību augļa novērošanā.

Asinsvadu ir trīs. Divas nabas artērijas atkāpjas no augļa iegurņa artērijām un nes asinis uz placentu, bet viena nabas vēna nes asinis no placentas uz augli. Nabassaitē nav nervu, limfvadu un nav arī asinsvadu, kas apgādātu pašu saiti; tā barojas no tās pašas asins plūsmas, kas iet cauri.

Skolā iemācās, ka artērijas nes ar skābekli bagātas asinis, bet vēnas ar skābekli nabadzīgas. Patiesībā nosaukums nekad nav bijis atkarīgs no skābekļa: artērija ir asinsvads, kas nes asinis prom no sirds, vēna ir asinsvads, kas nes asinis uz sirdi.

Auglim skābekli piegādā nevis plaušas, bet placenta. Tāpēc asinis, kas nāk no placentas uz augli, ir bagātas ar skābekli, un tās ceļo pa vēnu. Asinis, kas aiziet no augļa uz placentu, ir noplicinātas un nes ogļskābo gāzi, urīnvielu un citus vielmaiņas produktus, un tās ceļo pa artērijām.

Tas pats izņēmums ir vērojams arī plaušu asinsritē pēc dzimšanas, kur plaušu artērijā ir ar skābekli nabadzīgas asinis. Tātad nabassaite šajā ziņā nav nekāda anomālija, bet gan apliecinājums tam, ka nosaukums apzīmē virzienu, nevis saturu.

Galvenā funkcija ir gāzu apmaiņa. Skābeklis no mātes asinīm placentā nonāk augļa asinīs un pa nabas vēnu aizceļo uz augli; ogļskābā gāze iet pretējā virzienā. Augļa hemoglobīns skābekli saista ciešāk nekā pieaugušā hemoglobīns, un tieši tas ļauj auglim pietiekami apgādāties arī tad, ja skābekļa spiediens ir zemāks nekā pieaugušā plaušās.

Otrā funkcija ir barošana. Glikoze, aminoskābes, taukskābes, vitamīni, minerālvielas un ūdens tiek pārnesti no mātes asinsrites un nogādāti auglim. Šī pārnese nav pasīva sūkšanās; lielā daļā gadījumu placentā darbojas īpaši pārnesēji, kas konkrētu vielu var pārnest pat pret koncentrācijas gradientu.

Trešā funkcija ir atkritumu aizvadīšana. Urīnviela, bilirubīns un citi vielmaiņas produkti nonāk atpakaļ mātes asinsritē, un tos izvada mātes nieres un aknas. Tieši tāpēc augļa nieru darbības traucējumi izpaužas nevis ar saindēšanos, bet galvenokārt ar augļa ūdeņu daudzuma izmaiņām.

Ceturtā ir aizsardzība. Caur placentu no mātes uz augli nonāk G klases antivielas, kas jaundzimušajam nodrošina pirmo aizsardzību pirms viņa paša imūnsistēmas nobriešanas. Šīs antivielas cirkulē vēl vairākus mēnešus pēc dzimšanas.

• Skābekļa piegāde un ogļskābās gāzes aizvadīšana.
• Glikozes, aminoskābju, taukskābju un mikroelementu pārnese auglim.
• Urīnvielas un citu vielmaiņas produktu aizvadīšana uz mātes asinsriti.
• Mātes G klases antivielu nodošana auglim.
• Hormonu un signālvielu apmaiņa starp placentu un augli.

Nabassaite veidojas agrīnā embrija attīstībā no savienojošā kātiņa, pa kuru embrijs ir piestiprināts pie horiona, un no dzeltenuma maisa kātiņa. Sākotnēji tajā ir divas artērijas un divas vēnas, bet labā vēna agri izzūd, un paliek tikai kreisā. Tieši tāpēc pieaugušam cilvēkam aknu apaļā saite ir viena, nevis divas.

Augļa asinsritē no nabas vēnas ienākošās asinis lielākoties apiet aknas pa īpašu vadu, un tad caur apakšējo dobo vēnu nonāk sirdī. Sirdī savukārt darbojas divi apvedceļi, kas asinis lielākoties novirza garām vēl nestrādājošajām plaušām. Visa šī sistēma ir pieskaņota tam, ka skābekli dod nabassaite.

Dzimstot notiek strauja pārkārtošanās. Kad bērns ieelpo, plaušu asinsvadi atveras, spiedienu attiecības sirdī mainās, un apvedceļi sāk aizvērties. Vienlaikus pašas nabassaites asinsvadi reaģē uz skābekļa līmeņa kāpumu un uz vēsāku gaisu, saraujoties un pārtraucot plūsmu. Tas nozīmē, ka nabassaite spēj aizvērties pati arī bez saspraudes.

Vēlāk aizvērušies asinsvadi pārvēršas saistaudu saitēs: nabas vēna par aknu apaļo saiti, apvedceļš aknās par vēnas saiti, bet nabas artēriju attālākās daļas par vidējām nabas saitēm vēdera priekšējās sienas iekšpusē. To tuvākās daļas paliek atvērtas un apgādā urīnpūsli.

Visbiežāk apspriestā situācija ir nabassaites aptīšanās ap augļa kaklu. Tā ir bieža, vairumā gadījumu nekādas sekas neatstāj un pati par sevi nav iemesls ķeizargriezienam. Dzemdību laikā to novēro, sekojot augļa sirdsdarbībai.

Īsts mezgls nabassaitē veidojas retāk un lielākoties paliek vaļīgs. Problēma rodas tikai tad, ja tas savelkas, un to ultrasonogrāfijā iepriekš droši atpazīt parasti nav iespējams.

Ja nabassaitē ir tikai viena artērija divu vietā, tas ir atradums, kas prasa rūpīgāku augļa izmeklēšanu, jo dažkārt tas iet kopā ar citām attīstības īpatnībām. Daudzos gadījumos bērns tomēr piedzimst pilnīgi vesels.

Nopietnākas ir nabassaites piestiprināšanās īpatnības. Ja asinsvadi placentai pievienojas nevis centrāli, bet caur apvalkiem, tie nav pasargāti ar Vārtona želeju. Ja šādi asinsvadi šķērso dzemdes kakla iekšējo atveri, augļa ūdeņu plīšanas brīdī tie var pārtrūkt, un tā ir dzīvībai bīstama situācija auglim. Šo stāvokli iespējams atklāt jau grūtniecības laikā, un tad dzemdības tiek plānotas iepriekš.

Nabassaites izkrišana pirms augļa dzemdību laikā ir neatliekams stāvoklis, jo saite tiek saspiesta starp augli un dzemdību ceļiem. Ar visām šīm situācijām nodarbojas dzemdību speciālists, bet pēc dzimšanas bērnu pārrauga neonatologs.

Grūtniecības laikā nabassaiti vērtē ultrasonogrāfijā. Jau otrā trimestra skrīninga laikā skata asinsvadu skaitu šķērsgriezumā un vietu, kur saite pievienojas placentai un augļa vēderam.

Svarīgākais funkcionālais izmeklējums ir doplerogrāfija nabas artērijā. Tā parāda, cik viegli asinis plūst uz placentu starp sirds pukstiem. Ja placentas asinsvadi ir sabiezējuši un pretestība pieaug, plūsma starp sirdspukstiem samazinās, un smagākajos gadījumos tā apstājas vai pat pagriežas pretējā virzienā. Šie atradumi būtiski maina grūtniecības vadīšanas taktiku un dzemdību laika izvēli.

Dzimšanas brīdī var noteikt skābju un sārmu līdzsvaru nabassaites asinīs. Šī analīze objektīvi parāda, kāds bija augļa stāvoklis tieši pirms piedzimšanas, un to izmanto gan ārstēšanā, gan vēlākai situācijas izvērtēšanai.

1. Ultrasonogrāfijā pārbauda, vai nabassaitē ir trīs asinsvadi.
2. Nosaka nabassaites piestiprināšanās vietu placentai un izslēdz apvalku piestiprināšanos.
3. Doplerogrāfijā mēra plūsmu nabas artērijā, ja ir aizdomas par augļa augšanas aizturi.
4. Dzemdību laikā seko augļa sirdsdarbībai, kas netieši parāda saites saspiešanu.
5. Pēc dzimšanas pēc nepieciešamības nosaka nabassaites asiņu skābju un sārmu līdzsvaru.

Mūsdienās nabassaiti nepārgriež uzreiz. Ja jaundzimušā stāvoklis to ļauj, pārgriešanu atliek, lai daļa placentā esošo asiņu vēl paspētu pāriet bērnam; tas uzlabo dzelzs krājumus pirmajos dzīves mēnešos. Konkrētu rīcību katrā situācijā izvēlas ārsts vai vecmāte atbilstoši bērna stāvoklim.

Atlikušais nabas stumbenis pakāpeniski izžūst, kļūst tumšs un atdalās, parasti pirmo divu nedēļu laikā, taču laiks dažādiem bērniem atšķiras. Kopšana mūsdienās ir vienkārša: stumbenis ir jātur tīrs un sauss, tas nav jāapstrādā ar spirtu vai krāsvielām bez ārsta norādījuma, un autiņbiksīšu mala jāatloka lejup, lai vieta vēdinātos.

Pēc atdalīšanās dažreiz paliek neliels mitrs sarkanīgs veidojums, ko sauc par nabas granulomu; to viegli novērš ģimenes ārsts vai pediatrs. Pilnīgi cita lieta ir nabas apvidus infekcija: ja āda ap nabu kļūst sarkana, karsta, pietūkusi, parādās slikta smaka vai strutas, vai bērnam ir drudzis vai vājš sūkšanas spēks, ārsts jāapmeklē nekavējoties.

Nabas trūce zīdaiņiem ir bieža un vairumā gadījumu aizveras pati pirmajos dzīves gados. To nedrīkst ārstēt ar monētām, pārsējiem vai saspiešanu; nepieciešamību pēc operācijas vērtē bērnu ķirurgs.

Nabassaitē un placentā pēc dzimšanas paliek asinis, kurās ir daudz asinsrades cilmes šūnu. Šīs šūnas jau gadu desmitiem izmanto kaulu smadzeņu aizvietošanai atsevišķu asins slimību un imūndeficīta ārstēšanā, un pasaulē darbojas publiskas nabassaites asiņu bankas, no kurām materiālu var saņemt jebkurš piemērots saņēmējs.

Atsevišķi pastāv komerciāla uzglabāšana paša bērna vajadzībām. Šeit jāsaprot reālās iespējas: paša bērna saglabātās šūnas nevar izmantot iedzimtu slimību ārstēšanā, jo tās satur to pašu ģenētisko defektu, un iespējamība, ka konkrētam bērnam šīs šūnas dzīves laikā būs vajadzīgas, ir neliela. Lēmums ir vecāku ziņā, bet tam vajadzētu balstīties uz skaidru informāciju, nevis uz solījumiem.

Atsevišķi tiek pētītas arī pašas Vārtona želejas šūnas, kurām piemīt citas īpašības nekā asinsrades cilmes šūnām. Šie pētījumi ir daudzsološi, bet lielākā daļa no tiem vēl nav sasniegusi ikdienas ārstniecību, tāpēc apgalvojumi par plašu pielietojumu šobrīd apsteidz pierādījumus.

Pirmais pārpratums ir tāds, ka nabassaite ir tieši savienota ar mātes asinsriti. Tā nav: mātes un augļa asinis normālā grūtniecībā nesajaucas, tās atdala placentas barjera, un apmaiņa notiek caur šo barjeru. Tieši tāpēc ir iespējama situācija, kad mātei un bērnam ir dažādas asinsgrupas.

Otrais ir uzskats, ka bērns sajūt nabassaites pārgriešanu. Nabassaitē nav nervu, tāpēc pārgriešana nav sāpīga nedz bērnam, nedz mātei.

Trešais ir nabassaites sajaukšana ar placentu. Placenta ir orgāns, kas piestiprinās dzemdes sienai un veic pašu apmaiņu; nabassaite ir tikai savienojošais ceļš. Placentas darbības traucējumi un nabassaites problēmas ir dažādas lietas ar dažādu risinājumu.

Ceturtais ir pieņēmums, ka nabas rēta ir vieta, kur nabassaite tika nogriezta un pārsieta. Patiesībā nabas rētas forma veidojas pēc tam, kad stumbenis atdalās un āda sadzīst, un tās izskats ir atkarīgs no dabiskās dzīšanas, nevis no tā, kā saite tika pārgriezta.