Kas ir netiešās pilnvaras publiskajās tiesībās?

Latvijas publiskajās tiesībās pamatprincips ir pretējs tam, kas attiecas uz privātpersonu. Cilvēkam un uzņēmumam ir atļauts viss, kas nav aizliegts; iestādei ir atļauts tikai tas, kam ir pamats ārējā normatīvajā aktā. Tāpēc atsauce uz to, ka kaut kas „izriet no mūsu funkcijām“, pati par sevi nav pietiekams pamats uzlikt personai pienākumu vai ierobežot tās tiesības. Netiešās pilnvaras publiskajās tiesībās drīkst aizpildīt tehniskas nepilnības, nevis radīt jaunus pienākumus cilvēkiem.

Eiropas Savienībā tas ir noformulēts skaidri. Savienība rīkojas kompetences piešķiršanas principa ietvaros, tas ir, tai ir tikai tās pilnvaras, ko dalībvalstis ar līgumiem ir piešķīrušas, un pārējā kompetence paliek dalībvalstīm. Līgumos ir arī tā sauktā elastības klauzula, kas ļauj rīkoties, ja darbība ir nepieciešama līgumos noteikta mērķa sasniegšanai un vajadzīgās pilnvaras nav paredzētas, taču tās izmantošanai ir vajadzīga dalībvalstu vienprātība Padomē. Tieši šī vienprātības prasība padara klauzulu par izņēmumu, nevis par universālu atslēgu.

Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā ir arī klasiskais netiešo pilnvaru piemērs ārējās kompetences jomā: ja Savienībai ir iekšēja kompetence kādā jautājumā un tā ir izmantota, no tās var izrietēt arī tiesības slēgt starptautiskus līgumus tajā pašā jautājumā, pat ja līgumos tas nav tieši pateikts. Praktiskā nozīme Latvijai ir tā, ka daļā jomu sarunas ar trešajām valstīm ved Komisija, nevis katra dalībvalsts atsevišķi.

Latvijas iekšējā sistēmā tam pašam jautājumam ir cits nosaukums: pilnvarojums. Likumdevējs var pilnvarot Ministru kabinetu izdot noteikumus, bet pilnvarojumam jābūt pietiekami skaidram, un noteikumi nedrīkst iet tālāk par to. Ja tie iet tālāk, tos var atzīt par neatbilstošiem augstāka juridiskā spēka normai, un šādu jautājumu izlemj Satversmes tiesa. Valsts pārvaldes iekšienē funkciju nodošanu regulē Valsts pārvaldes iekārtas likums, kas paredz deleģēšanu ar līgumu vai normatīvo aktu, ar noteiktu atbildību un uzraudzību.

Praktiskais paņēmiens ikdienā ir vienkāršs un nemaz nav konfliktējošs. Ja iestāde prasa kaut ko izdarīt vai iesniegt, drīkst pieklājīgi jautāt, uz kuras tiesību normas pamata tas tiek prasīts. Administratīvajam aktam pamatojums ir obligāts, un tajā jābūt gan piemērotajām normām, gan apsvērumiem, gan norādei, kur un kādā termiņā to apstrīdēt. Ja pamatojuma nav vai norādītā norma neattiecas uz situāciju, tas ir pirmais arguments apstrīdēšanas iesniegumā.

Biežākais pārpratums valodā ir vārds pilnvaras. Sarunvalodā pilnvara ir dokuments, ar kuru cilvēks uzdod citam rīkoties savā vārdā, un to noformē pie zvērināta notāra vai vienkāršā rakstveidā atkarībā no darījuma. Netiešās pilnvaras šajā tekstā ir pavisam cits jēdziens: tā ir publiskās varas kompetence, nevis privāts pilnvarojums. Ja sarunā šie divi jēdzieni sajaucas, sanāk gari strīdi par neko.