Pakauša kauls: uzbūve, funkcijas un traucējumi
Īsā atbilde
Pakauša kauls (os occipitale) ir nepāra kauls galvas aizmugurē un galvaskausa pamatnē, kas veido smadzeņu dobuma mugurējo sienu un ievērojamu daļu tā grīdas. Tā centrā atrodas lielā atvere (foramen magnum), pa kuru iegarenās smadzenes pāriet muguras smadzenēs, un uz tā apakšējās virsmas ir locītavu paugurīši, ar kuriem galvaskauss balstās uz pirmā kakla skriemeļa.
Ja ar plaukstu pārvelk pār galvas aizmuguri, zem ādas jūtams izliekts kaulains vairogs, kas beidzas ar nelielu izcilni kakla augšdaļā. Tas ir pakauša kauls, cilvēka galvaskausa mugurējā stūrakmens. No visiem galvaskausa kauliem tas ir vienīgais, kas vienlaikus pieder gan galvaskausa velvei, gan tā pamatnei, un vienīgais, kas savienojas ar mugurkaulu. Tāpēc tā uzbūve ir neparasti sarežģīta: viena kaula ietvaros sastopas plāna, gluda smadzeņu apvalka pamatne un biezi, raupji muskuļu piestiprinājuma laukumi.
Pakauša kaula anatomiskā nozīme izriet no tā, ka caur to iet vissvarīgākais savienojums starp galvu un pārējo ķermeni. Lielā atvere nav vienkārši caurums: tā ir šaurākā vieta visā centrālās nervu sistēmas garumā, un ap to sakārtojas artērijas, nervu saknītes un saites, kas notur galvaskausu uz kakla. Jebkura šaurināšanās, iedzimta formas novirze vai audzējs šajā rajonā rada nesamērīgi smagas sekas, jo vietas kompensācijai praktiski nav.
No attīstības viedokļa pakauša kauls ir hibrīds. Tā augšējā, zvīņveida daļa veidojas tieši no saistaudu plēves, tāpat kā pārējā galvaskausa velve, bet pamatnes daļas iziet cauri skrimšļa stadijai, tāpat kā mugurkaula skriemeļi. Salīdzinošajā anatomijā pakauša kaula pamatnes daļu uzskata par vairāku senču skriemeļu saplūšanas rezultātu, un tieši tas izskaidro daļu no iedzimtajām šī rajona anomālijām.
Klīniski pakauša rajons nonāk uzmanības centrā trijos veidos: kā galvaskausa pamatnes lūzumu vieta pēc traumas, kā iedzimtu attīstības traucējumu vieta un kā hronisku pakauša sāpju avots. Katrā gadījumā izmeklēšanas ceļš ir atšķirīgs, un tikai daļa no problēmām patiesībā saistās ar pašu kaulu.
Kur pakauša kauls atrodas un ar ko robežojas
Pakauša kauls aizņem galvaskausa mugurējo apakšējo stūri. Uz priekšu tas robežojas ar pamatkaulu (os sphenoidale), veidojot tā saukto klivusu jeb nogāzi, uz kuras guļ smadzeņu tilts un iegarenās smadzenes. Uz sāniem tas savienojas ar deniņu kauliem (ossa temporalia) pa pakauša un mastoīda šuvi, un šajā savienojuma spraugā veidojas kakla atvere (foramen jugulare). Uz augšu un uz sāniem to no paura kauliem (ossa parietalia) atdala lambdveida šuve (sutura lambdoidea), kas rentgenuzņēmumā bieži izskatās zobaina.
Kaula apakšējā virsma pieder galvas un kakla robežai. Tur atrodas divi iegareni locītavu paugurīši (condyli occipitales), kas iegulst pirmā kakla skriemeļa jeb atlanta augšējās locītavas bedrītēs. Šis savienojums, atlantookcipitālā locītava, atbild galvenokārt par galvas pamāšanas kustību, kamēr galvas pagriešana notiek zemāk, starp atlantu un aksi.
Četras daļas un lielā atvere
Ap lielo atveri pakauša kauls tradicionāli tiek dalīts četrās daļās. Priekšā atrodas pamatdaļa (pars basilaris), sānos divas laterālās daļas (partes laterales) ar locītavu paugurīšiem, bet aizmugurē plašā zvīņa (squama occipitalis), kas veido lielāko redzamo kaula laukumu.
Lielā atvere pati par sevi ir ovāla, plašāka aizmugurē. Caur to iet ne tikai smadzeņu stumbra pāreja muguras smadzenēs, bet arī abas skriemeļartērijas ar to zaru, papildnerva (n. accessorius) muguras saknītes, kas uzkāpj no kakla muguras smadzenēm galvaskausā, kā arī jumta plēve un spārnveida saites, kas stabilizē savienojumu ar skriemeļiem.
- Pamatdaļa (pars basilaris): veido klivusa apakšējo daļu, saaug ar pamatkaulu ap agru pieaugušo vecumu.
- Laterālās daļas (partes laterales): nes locītavu paugurīšus un zemmēles nerva kanālu (canalis hypoglossi).
- Zvīņa (squama occipitalis): iekšpusē krusteniskais izcilnis, ārpusē pakauša paugurs un skausta līnijas.
- Lielā atvere (foramen magnum): centrālā atvere, ko ieskauj visas četras daļas.
Reljefs, kas stāsta par funkciju
Ārējā virsmā viduslīnijā taustāms ārējais pakauša paugurs (protuberantia occipitalis externa), ko anatomijā mēdz saukt par inionu. No tā uz sāniem stiepjas augšējā skausta līnija, kur piestiprinās trapecveida muskulis un galvas plātņveida muskulis, bet zemāk atrodas apakšējā skausta līnija ar dziļāko skausta muskuļu piestiprinājumiem. Jo spēcīgāka ir kakla muskulatūra, jo izteiktāks ir šis reljefs, tāpēc pēc pakauša kaula antropologi mēdz spriest par indivīda fizisko slodzi.
Iekšējā virsma izskatās pavisam citāda: gluda, ar krustveida izcilni (eminentia cruciformis), kas to sadala četrās iedobēs. Divas augšējās pieguļ smadzeņu pakauša daivām, divas apakšējās pieņem smadzenīšu puslodes. Gar izcilni iet vagas šķērseniskajam un augšējam garenajam vēnu sinusam, kas savāc venozās asinis no visām smadzenēm un novada tās uz sigmveida sinusu un tālāk uz kakla vēnu.
Attīstība un vecuma izmaiņas
Jaundzimušajam pakauša kauls sastāv no vairākiem atsevišķiem gabaliem, kurus savieno skrimslis. Tieši tāpēc zīdaiņa galvaskauss var nedaudz deformēties dzemdību laikā un pēc tam atgriezties formā. Aizmugurējais avotiņš, kas atrodas lambdveida šuves krustpunktā, slēdzas agrāk nekā lielais avotiņš pieres rajonā.
Zvīņas un laterālo daļu saaugšana ar pamatdaļu notiek pirmajos bērnības gados, bet pamatdaļas savienojums ar pamatkaulu, tā sauktā sfenookcipitālā sinhondroze, saglabājas ilgi un pilnībā pārkaulojas tikai pēc pusaudža vecuma. Šī sinhondroze ir viens no galvaskausa pamatnes galvenajiem augšanas centriem, un tās priekšlaicīga slēgšanās ietekmē visa sejas skeleta proporcijas.
Zīdaiņa vecumā pakauša zvīņa ir arī vieta, kur biežāk rodas pozicionāla galvas deformācija. Ja mazulis ilgstoši guļ ar galvu vienā pusē, pakauša aizmugure var kļūt plakana. Šī nav kaula slimība, bet formas pielāgošanās, un to parasti risina ar pozīcijas maiņu un vecuma ziņā piemērotiem vingrinājumiem.
Kas var noiet greizi
Pakauša kaula problēmas var iedalīt traumatiskās, iedzimtās un sāpju sindromos. Traumas gadījumā svarīgākais ir galvaskausa pamatnes lūzums, kas var skart kakla atveri vai zemmēles nerva kanālu un radīt rīšanas, balss vai mēles kustību traucējumus. Iedzimtajās anomālijās pieder bazilārā invaginācija, kad kakla daļa it kā iespiežas galvaskausā, un Kiāri malformācija, kad smadzenīšu mandeles nolaižas caur lielo atveri.
Atsevišķa un daudz biežāka problēma ir pakauša neiralģija, kad lielais vai mazais pakauša nervs tiek kairināts kakla muskuļu vai skriemeļu līmenī. Sāpes jūtamas pakausī un izstaro uz galvas virsu, bieži tikai vienā pusē, un tās var kļūdaini uzskatīt par migrēnu.
Pēkšņas, ļoti stipras pakauša sāpes, kas sasniedz maksimumu dažu sekunžu laikā, ir brīdinājuma simptoms, kas prasa neatliekamu izmeklēšanu, jo tā var izpausties subarahnoidāla asiņošana. Tāpat neatliekami jāvēršas pie ārsta, ja pakauša sāpes pavada drudzis ar kakla stīvumu, redzes dubultošanās, roku vai kāju vājums vai rīšanas traucējumi.
- Galvaskausa pamatnes lūzums pēc smagas traumas: risinājums neiroķirurga un traumatologa ziņā.
- Kiāri malformācija un bazilārā invaginācija: neiroķirurgs, bieži sadarbībā ar neirologu.
- Pakauša neiralģija: neirologs, algologs, fizioterapeits.
- Pozicionāla plagiocefālija zīdainim: pediatrs un fizioterapeits.
- Metastāzes galvaskausa pamatnē: onkologs un staru terapeits.
Kā pakauša rajonu izmeklē
Sākums gandrīz vienmēr ir klīniskā izmeklēšana: kakla kustību apjoms, palpācija gar skausta līnijām un lielā pakauša nerva izejas vietu, galvaskausa nervu pārbaude. Tālākā izvēle ir atkarīga no aizdomām.
Kaulu detaļām labākā metode ir datortomogrāfija, jo tā parāda plānas kaula plāksnītes, lūzumu līnijas un locītavu paugurīšu stāvokli. Magnētiskā rezonanse turpretī parāda mīkstos audus: smadzeņu stumbru, smadzenīšu mandeles, muguras smadzeņu kanālu un saites. Kiāri malformācijas diagnozē izšķiroša ir tieši magnētiskā rezonanse viduslīnijas sagitālajā griezumā.
Asinsvadu jautājumos izmanto datortomogrāfijas vai magnētiskās rezonanses angiogrāfiju, kas parāda skriemeļartēriju gaitu ap locītavu paugurīšiem. Parasta rentgenogramma mūsdienās kalpo galvenokārt skrīningam un skriemeļu stāvokļa novērtēšanai stāvus.
| Metode | Ko parāda vislabāk | Tipiska indikācija |
|---|---|---|
| Datortomogrāfija | Kaula struktūra, lūzumi, locītavu paugurīši | Trauma, kaula anomālijas |
| Magnētiskā rezonanse | Smadzeņu stumbrs, smadzenīšu mandeles, saites | Kiāri malformācija, mielopātija |
| CT vai MR angiogrāfija | Skriemeļartēriju gaita un caurlaidība | Aizdomas par artērijas bojājumu |
| Rentgenogramma stāvus | Galvas un kakla savstarpējais novietojums | Kakla nestabilitātes skrīnings |
Ar ko pakauša kaulu un pakauša sāpes jauc
Pirmā sajaukšana ir terminoloģiska. Sarunvalodā „pakausis" apzīmē visu galvas aizmuguri, ieskaitot ādu, muskuļus un kakla augšdaļu, bet anatomijā pakauša kauls ir konkrēta kaula struktūra. Lielākā daļa sūdzību par „sāpēm pakausī" nāk no muskuļiem, kakla skriemeļu locītavām vai nerviem, nevis no kaula.
Otra sajaukšana ir starp pakauša daivu un pakauša kaulu. Pakauša daiva (lobus occipitalis) ir smadzeņu garozas daļa, kas apstrādā redzes informāciju, un tā tikai atrodas zem šī kaula. Insults pakauša daivā rada redzes lauka izkrišanu, nevis sāpes pakausī.
Trešā ir starp saspringtu galvassāpju sajūtu un patiesu pakauša neiralģiju. Saspringuma galvassāpes ir abpusējas, blāvas, spiedošas un ilgst stundām; pakauša neiralģija dod asas, šaujošas sāpes pa nerva gaitu, bieži ar ādas jutīguma izmaiņām šajā laukumā.
- Pakauša kauls: kaula struktūra, izmeklē ar datortomogrāfiju.
- Pakauša daiva: smadzeņu garozas redzes rajons, izmeklē ar magnētisko rezonansi.
- Pakauša muskuļi: sāpju biežākais avots, palpējami un ārstējami ar fizioterapiju.
- Lielais pakauša nervs: neiralģijas cēlonis, sāpes seko nerva gaitai.
Tas, ko mācību grāmatas kopsavilkums nepasaka
Lielās atveres novietojums ir viens no izteiktākajiem cilvēka divkājainības pierādījumiem. Sugām, kas pārvietojas uz četrām kājām, tā atveras vairāk uz aizmuguri, jo galvaskauss karājas uz priekšu no mugurkaula gala. Cilvēkam tā ir pagriezusies uz leju, un galvaskauss balstās uz mugurkaula kā bumba uz stieņa. Tieši tāpēc paleoantropologi pēc lielās atveres leņķa spēj spriest par to, vai izmirusi suga staigāja stāvus, pat ja nav saglabājušies kāju kauli.
Otra mazāk zināma lieta attiecas uz vēnu vagām iekšējā virsmā. Šķērseniskā sinusa vaga bieži nav simetriska: vienā pusē tā ir izteikti platāka nekā otrā. Tas nav patoloģisks atradums, bet gan normāls attīstības variants, un radiologam tas jāzina, lai neinterpretētu šaurāko pusi kā trombozi.
Un vēl viena praktiska detaļa: locītavu paugurīšu forma nosaka, cik daudz galva spēj pamāt. Tie ir izliekti un slīpi, tāpēc atlantookcipitālā locītava atļauj galvas noliekšanu uz priekšu un atpakaļ, bet gandrīz neļauj griešanos. Ja cilvēks pagriež galvu sānis, kustība notiek gandrīz tikai starp pirmo un otro kakla skriemeli, nevis pie pakauša kaula.
Bieži uzdotie jautājumi
Kāpēc sāp pakausis?
Visbiežākie cēloņi ir kakla un skausta muskuļu pārslodze, kakla skriemeļu locītavu izmaiņas un lielā pakauša nerva kairinājums. Retāk sāpes pakausī rada paaugstināts asinsspiediens vai galvaskausa pamatnes patoloģija. Ja sāpes ir hroniskas, bet bez neiroloģiskiem simptomiem, sākotnēji palīdz ģimenes ārsts un fizioterapeits.
Kas atrodas foramen magnum?
Caur lielo atveri iet iegarenās smadzenes, kas turpinās kā muguras smadzenes, abas skriemeļartērijas ar to zariem, papildnerva muguras saknītes, kā arī jumta plēve un spārnveida saites. Šī ir šaurākā vieta centrālās nervu sistēmas gaitā, tāpēc pat neliela sašaurināšanās rada nopietnus simptomus.
Kāpēc zīdainim pakausis ir plakans?
Visbiežākais iemesls ir pozicionāla deformācija: mazuļa kauli ir mīksti, un ilgstoša gulēšana vienā stāvoklī nedaudz saplacina zvīņu. Tā nav kaula slimība un parasti izlīdzinās, kad bērns sāk vairāk kustēties. Ja galvas forma ir izteikti asimetriska vai šuve taustāma kā ciets valnis, jākonsultējas ar pediatru, jo jāizslēdz šuvju priekšlaicīga saaugšana.
Vai pakauša paugurs ir normāls?
Jā. Ārējais pakauša paugurs ir normāla anatomiska struktūra, kas ir izteiktāka cilvēkiem ar spēcīgāku kakla muskulatūru un parasti vairāk vīriešiem. Ja izcilnis ir parādījies nesen, aug, ir sāpīgs vai virs tā mainās āda, tas jārāda ārstam, jo tad runa vairs nav par normālu reljefu.
Kāda ir atšķirība starp pakauša kaulu un pakauša daivu?
Pakauša kauls ir galvaskausa aizmugurējā kaula struktūra, bet pakauša daiva ir smadzeņu garozas daļa, kas guļ zem tā un apstrādā redzes informāciju. Tām ir kopīgs nosaukums tikai novietojuma dēļ. Pakauša daivas bojājums izpaužas ar redzes lauka izkrišanu, nevis ar sāpēm galvas aizmugurē.
Pie kura speciālista jāgriežas ar pakauša problēmām?
Pirmais solis parasti ir ģimenes ārsts, kas izlemj par tālāko. Neirologs izmeklē galvassāpes un nervu kairinājumu, neiroķirurgs risina lielās atveres rajona anomālijas un audzējus, bet traumatologs ortopēds ar traumu saistītos jautājumus. Zīdaiņa galvas formas jautājumus risina pediatrs kopā ar fizioterapeitu.