Pakauša kauls (os occipitale): uzbūve un nozīme

Pakauša kaulu ērti aprakstīt kā četras daļas, kas izvietotas ap lielo pakauša atveri (foramen magnum). Zvīņveida daļa (squama occipitalis) atrodas aiz un virs atveres, tā ir plakana un veido kaula lielāko laukumu. Pamatnes daļa (pars basilaris) atrodas atveres priekšā un slīpi paceļas uz augšu, savienojoties ar spārnkaulu. Divas sānu daļas (partes laterales) atrodas atveres sānos un nes locītavu paugurīšus.

Uz zvīņveida daļas ārējās virsmas tausta izteiktu paugurīti, ko sauc par ārējo pakauša izvirzījumu (protuberantia occipitalis externa). To var viegli sataustīt pats sev viduslīnijā, kur pakausis pāriet kaklā, un tas kalpo par orientieri gan izmeklēšanā, gan galvas mērījumos.

Kaula iekšpusē ir redzams krustveida izvirzījums, kura rievās guļ galvenie smadzeņu vēnu vācēji, proti, sinusi. Tieši tur satiekas augšējais sagitālais sinuss ar šķērseniskajiem sinusiem, un tālāk asinis plūst uz jūga vēnas atveri.

Uz katras sānu daļas apakšējās virsmas atrodas iegarens, uz priekšu un uz leju vērsts locītavas paugurītis (condylus occipitalis). Šie divi paugurīši ieguļ pirmā kakla skriemeļa, proti, atlanta, ieplakās un veido galvaskausa un atlanta locītavu.

Šajā locītavā notiek galvenokārt galvas pieliekšana un atliekšana, tātad kustība, ar kuru cilvēks paskatās uz augšu un uz leju vai pamāj piekrītoši. Griešanās kustība notiek zemāk, starp pirmo un otro kakla skriemeli. Šo divu locītavu darba dalījumu ir vērts atcerēties, jo tas palīdz saprast, kāpēc atšķirīgi kakla bojājumi traucē dažādas kustības.

Locītavu stabilitāti nodrošina spēcīgas saites, kas iet no pakauša kaula uz kakla skriemeļiem, tostarp saites, kas notur otrā skriemeļa zobu drošā attālumā no muguras smadzenēm. Slimībās, kas šīs saites vājina, piemēram, ilgstoša reimatoīdā artrīta gadījumā vai dažos iedzimtos saistaudu sindromos, rodas nestabilitāte, kas ir nopietns stāvoklis un prasa speciālista uzraudzību.

Pakauša kaulā ir vairākas atveres un kanāli, un katrs no tiem ir klīniski nozīmīgs. Lielākā, protams, ir lielā pakauša atvere. Blakus tai kaulā ir mazākas, bet svarīgas ejas.

Jūga atvere veidojas starp pakauša kaulu un deniņu kaulu. Caur to iziet vienlaikus vēnu asinis no galvas un trīs galvaskausa nervi. Tieši šāda saspiesta anatomija izskaidro, kāpēc audzējs šajā apvidū vienlaikus rada rīšanas, balss un plecu kustību traucējumus.

• Lielā pakauša atvere: iegarenās smadzenes, mugurkaula artērijas, piedevu nerva mugurkaula daļa.
• Jūga atvere: iekšējā jūga vēna, mēles un rīkles nervs, klejotājnervs, piedevu nervs.
• Pazodes nerva kanāls: pazodes nervs, kas vada mēles muskuļus.
• Kondilāra atvere: izlaidējvēna, kas savieno galvaskausa iekšējās un ārējās vēnas.
• Krustveida izvirzījuma rievas: augšējais sagitālais un šķērseniskie vēnu sinusi.

Pakauša kauls attīstās savdabīgi: zvīņveida daļas augšējais gabals pārkaulojas tieši saistaudos, bet pārējās daļas iet cauri skrimšļa stadijai. Jaundzimušajam kauls sastāv no atsevišķiem gabaliem, kas savstarpēji savienoti ar skrimsli.

Aizmugurējais avotiņš, kas atrodas starp pakauša kaulu un abiem paura kauliem, aizveras krietni agrāk nekā lielais priekšējais avotiņš. Tieši tāpēc bērnu ārsts, tastot galviņu, galveno uzmanību pievērš priekšējam avotiņam. Kaula daļu saaugšana ap lielo pakauša atveri notiek pakāpeniski pirmajos dzīves gados, bet savienojums ar spārnkaulu nostiprinās vēlāk, jaunībā, un tieši tā aizvēršanās nosaka galvaskausa pamatnes augšanas beigas.

Ja zīdainis ilgstoši guļ vienā stāvoklī, pakauša zvīņas mīkstais kauls var noplakt, radot asimetrisku galvas formu. Lielākajā daļā gadījumu tā ir stāvokļa radīta deformācija, kas uzlabojas ar stāvokļa maiņu un vingrinājumiem, taču to no īstas šuvju priekšlaicīgas saaugšanas var atšķirt tikai ārsts.

Traumu jomā galvenais ir galvaskausa pamatnes lūzums. Tā pazīmes ir asinsizplūdumi aiz austiņas, dzidra šķidruma noplūde no deguna vai auss un dzirdes traucējumi. Tas vienmēr ir neatliekams stāvoklis, ar ko nodarbojas neiroķirurgs un traumatologs.

Otra grupa ir kakla un galvas pārejas anomālijas. Pie tām pieder pamatnes iegrimšana, kad otrā kakla skriemeļa zobs ievirzās lielajā pakauša atverē, kā arī Kiari malformācija, kurā smadzenīšu apakšējā daļa nolaižas caur atveri. Abos gadījumos tipiska sūdzība ir pakauša sāpes, kas pastiprinās, klepojot vai sasprindzinoties, bieži kopā ar līdzsvara vai rīšanas traucējumiem. Ar šiem stāvokļiem nodarbojas neirologs un neiroķirurgs.

Trešā grupa ir kaulu slimības, kas skar galvaskausa pamatni, piemēram, Pedžeta slimība vai metastāzes. Tās var pakāpeniski sašaurināt atveres un radīt galvaskausa nervu iztrūkumus.

Visbiežāk tomēr pakauša sāpju cēlonis ir daudz vienkāršāks un ar kaulu vispār nav saistīts. Kakla aizmugures muskuļu pārslodze un lielā pakauša nerva kairinājums rada sāpes, kas sākas pakausī un izstaro uz galvas virsu. Šo stāvokli sauc par pakauša neiralģiju, un tas parasti labi padodas konservatīvai ārstēšanai.

Izmeklēšana sākas ar vienkāršu apskati un palpāciju. Ārsts tausta ārējo pakauša izvirzījumu, kakla muskuļus un nerva izejas vietu, pārbauda galvas kustību apjomu un galvaskausa nervu darbību.

Attēldiagnostikā parastās rentgenuzņēmuma iespējas šajā apvidū ir ierobežotas, jo kaulu slāņi pārklājas. Datortomogrāfija ir izvēles metode traumas un kaula struktūras vērtēšanai, un tieši tā parāda lūzuma līnijas galvaskausa pamatnē. Magnētiskā rezonanse nepieciešama tad, kad jāredz smadzenīšu mandeles, smadzeņu stumbrs un muguras smadzeņu šķidruma plūsma, tātad Kiari malformācijas un līdzīgu stāvokļu gadījumā.

1. Anamnēze: sāpju raksturs, saistība ar klepu, sasprindzinājumu vai galvas stāvokli.
2. Neiroloģiskā izmeklēšana: galvaskausa nervi, gaita, koordinācija, jutība rokās.
3. Kakla kustību un muskuļu palpācija, lielā pakauša nerva izejas vietas pārbaude.
4. Datortomogrāfija, ja ir trauma vai aizdomas par kaula slimību.
5. Magnētiskā rezonanse, ja jāredz mīkstās struktūras un pārejas apvidus.

Pakauša apvidus sāpes ir viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc cilvēks meklē internetā tieši šo kaulu. Tomēr cēloņu saraksts ir plašs, un tie savstarpēji atšķiras pēc sāpju rakstura un pavadošajām pazīmēm.

Saspringuma tipa galvassāpes ir abpusējas, blāvas, kā josta ap galvu, un tās pastiprina stress un ilgstoša sēdēšana. Pakauša neiralģija ir vienpusēja, durstoša, un tai ir jutīgs punkts pie nerva izejas. Kakla skriemeļu izcelsmes galvassāpes pastiprinās ar noteiktu kakla kustību un bieži ir saistītas ar kakla kustību ierobežojumu.

Ir arī brīdinājuma pazīmes, kuru gadījumā nedrīkst gaidīt. Pēkšņas, ārkārtīgi stipras sāpes pakausī, kas sasniedz maksimumu dažās sekundēs, var liecināt par asinsizplūdumu zem smadzeņu apvalka un prasa neatliekamu palīdzību. Tāpat steidzami jāvēršas pie ārsta, ja sāpes pavada drudzis ar kakla stīvumu, apziņas traucējumi, dubultošanās acīs vai vājums ekstremitātēs.

Pakauša kaula iekšējā virsmā redzamās vēnu sinusu rievas nav simetriskas. Lielākajai daļai cilvēku viens šķērseniskais sinuss ir izteikti platāks par otru, un asins galvenā aizplūde notiek pa vienu pusi. Šī asimetrija ir normas variants, nevis patoloģija, taču to vajadzētu zināt katram, kas skatās savu galvas magnētiskās rezonanses aprakstu: šaurāka vienas puses sinusa attēls bieži tiek nepareizi saprasts kā tromboze.

Otrs interesants fakts attiecas uz to, ka zem pakauša kaula apakšējās malas atrodas plāna saikne starp kakla dziļo muskuļu un smadzeņu cieto apvalku. Šī saistaudu tilta klātbūtne apstiprināta anatomiskos pētījumos, un tā dod anatomisku pamatojumu senam klīniskam novērojumam, proti, ka kakla dziļo muskuļu sasprindzinājums var ietekmēt sajūtas galvā. Tomēr pilns šīs saiknes funkcionālais nozīmīgums joprojām tiek pētīts, un to nevajadzētu pārvērst par universālu galvassāpju skaidrojumu.