Plakstiņi (palpebrae): uzbūve un funkcijas

Ārējā kārta ir āda ar ļoti plānu zemādu, kurā praktiski nav taukaudu. Tieši tāpēc plakstiņu āda krokojas viegli, un tāpēc alerģiskā reakcijā vai nieru slimībā tieši tur vispirms parādās pietūkums.

Zem ādas atrodas apkārtējais acs muskulis (musculus orbicularis oculi), kura šķiedras iet apkārt acs spraugai kā gredzens. Tā ārējā daļa aizver aci ar spēku, bet plakstiņa daļa veic vieglo, neapzināto mirkšķināšanu. Vēl dziļāk ir orbitālā starpsiena, kas atdala plakstiņu no acs dobuma satura un darbojas kā barjera infekcijas izplatībai.

Formu plakstiņam dod tarsālā plātne (tarsus), kas ir blīvi, izturīgi saistaudi. Vistuvāk acs ābolam atrodas konjunktīva (tunica conjunctiva), plāna gļotāda, kas no plakstiņa pāriet uz acs ābola priekšējo daļu.

• Āda un plānā zemāda.
• Apkārtējais acs muskulis, kas aizver plakstiņus.
• Orbitālā starpsiena un augšējā plakstiņa pacēlājmuskuļa aponeiroze.
• Tarsālā plātne ar tajā iegultajiem tauku dziedzeriem.
• Konjunktīva, kas pieguļ acs ābolam.

Augšējo plakstiņu ceļ augšējā plakstiņa pacēlājmuskulis (musculus levator palpebrae superioris), kas sākas acs dobuma dziļumā un ar plānu cīpslas plātni piestiprinās pie tarsālās plātnes un ādas. To vada acs kustību nervs (nervus oculomotorius).

Blakus tam ir otrs, daudz mazāks muskulis, ko sauc par augšējo tarsālo muskuli jeb Millera muskuli. To vada simpātiskā nervu sistēma, un tas pieceļ plakstiņu tikai nedaudz. Tieši tāpēc simpātiskās inervācijas bojājums dod nelielu, bet pamanāmu plakstiņa noslīdējumu kopā ar sašaurinātu zīlīti, un šo kopumu sauc par Hornera sindromu.

Aizvēršanu veic apkārtējais acs muskulis, ko vada sejas nervs (nervus facialis). Šī sadalījuma praktiskā nozīme ir liela: acs kustību nerva bojājums neļauj aci atvērt, bet sejas nerva bojājums neļauj to aizvērt.

Jušanu augšējā plakstiņā nodrošina trīszaru nerva pirmais zars, bet apakšējā plakstiņā galvenokārt otrais zars.

Tarsālajā plātnē vertikāli sarindoti atrodas tauku dziedzeri, ko sauc par tarsālajiem jeb Meibomiusa dziedzeriem. To izvadi atveras tieši plakstiņa malā, nedaudz aiz skropstu rindas. Sekrēts, ko tie ražo, ir eļļains un veido asaru plēvītes virsējo kārtu.

Šī eļļainā kārta ir izšķiroša. Tā neļauj asarām iztvaikot un neļauj tām pārlīt pāri plakstiņa malai. Ja dziedzeri ir aizsprostoti vai to sekrēts ir pārāk biezs, asaras iztvaiko pārāk ātri, un acis kļūst sausas, lai gan asaru daudzums ir normāls.

Pie skropstu saknēm ir vēl divi mazāku dziedzeru veidi, kā arī konjunktīvā izkaisīti papildu asaru dziedzerīši, kas ražo asaru pamatdaudzumu ikdienā. Lielais asaru dziedzeris galvenokārt darbojas tad, kad ir kairinājums vai emocijas.

Augļa attīstības laikā plakstiņu malas kādu laiku ir saaugušas kopā un atveras tikai grūtniecības otrajā pusē. Ja šī atvēršanās nenotiek pilnībā, jaundzimušajam plakstiņu malas var būt daļēji saaugušas, un to ārstē acu ārsts.

Bērnībā biežas ir asaru kanāla nepietiekama atvēršanās, kas izpaužas kā noturīga asarošana un atkārtotas strutainas izdalīšanās, kā arī iedzimts plakstiņa noslīdējums, kurš, ja tas aizsedz zīlīti, var traucēt redzes attīstību un tāpēc ir jāvērtē agri.

Ar gadiem plakstiņa audi kļūst vaļīgāki. Rodas ādas pārpalikums augšējā plakstiņā, pacēlājmuskuļa cīpslas plātne var atdalīties no tarsālās plātnes, un plakstiņš noslīd, lai gan pats muskulis darbojas normāli. Apakšējā plakstiņa horizontālā vaļīguma dēļ tas var atliekties uz āru vai ieliekties uz iekšu, un tad skropstas sāk berzēt radzeni.

Plakstiņu slimības ārstē oftalmologs, bet sarežģītākos gadījumos okuloplastikas speciālists, kas nodarbojas ar plakstiņu un acs dobuma ķirurģiju. Sejas nerva bojājuma gadījumā iesaistās arī neirologs.

Biežākie stāvokļi ir plakstiņu malas iekaisums, miezītis, halāzijs, plakstiņa izliekšanās uz āru vai iekšu, skropstu augšanas virziena maiņa, kā arī plakstiņa noslīdējums. Atsevišķi jāmin plakstiņu ādas jaunveidojumi, kuru biežākais veids ir bazaliomas tipa audzējs, kas visbiežāk parādās apakšējā plakstiņa malā tuvāk deguna pusei.

Nekavējoties pie ārsta jāvēršas, ja plakstiņa pietūkums ir sāpīgs un kopā ar drudzi, ja acs kustības kļūst sāpīgas vai ierobežotas, ja plakstiņš noslīd pēkšņi, ja parādās dubultošanās, kā arī tad, ja uz plakstiņa malas ir noturīgs, nedzīstošs veidojums vai vietā, kur tas atrodas, izkrīt skropstas.

Pamatizmeklējums ir apskate spraugas lampā, kas ļauj lielā palielinājumā apskatīt plakstiņa malu, skropstu sakņu apvidu, tarsālo dziedzeru izvadus un konjunktīvu. Ar vieglu spiedienu uz plakstiņa malas ārsts novērtē, kāds sekrēts no dziedzeriem izdalās.

Plakstiņa noslīdējuma novērtēšanā mēra attālumu no zīlītes gaismas atspulga līdz augšējā plakstiņa malai un atsevišķi pārbauda pacēlājmuskuļa darbību, noturot uzaci, lai izslēgtu uzacs muskuļa palīdzību. Šī pēdējā detaļa nosaka, vai problēma ir muskulī, cīpslā vai nervā.

Papildus lieto asaru plēvītes noturības un asaru daudzuma testus, konjunktīvas apskati ar plakstiņa apvēršanu un, ja ir aizdomas par audzēju vai acs dobuma iesaisti, attēlu izmeklējumus.

1. Apskate no attāluma: plakstiņu simetrija, spraugas platums, mirkšķināšanas biežums.
2. Spraugas lampas izmeklējums plakstiņa malai un dziedzeru izvadiem.
3. Plakstiņa apvēršana, lai apskatītu iekšējo virsmu un meklētu svešķermeni.
4. Pacēlājmuskuļa darbības un plakstiņa stāvokļa mērīšana.
5. Asaru plēvītes un asaru izdalīšanās novērtēšana.

Visbiežākā neskaidrība ir starp miezīti un halāziju. Miezītis ir strauji sākusies, sāpīga, apsārtusi un silta plakstiņa malas infekcija; halāzijs ir lēni augošs, parasti nesāpīgs, blīvs mezgliņš tarsālajā plātnē, kas rodas no aizsprostota tauku dziedzera. Miezītis parasti pāriet dienu laikā, halāzijs var saglabāties nedēļām.

Otrā izplatītā sajaukšana ir starp patiesu plakstiņa noslīdējumu un ādas pārpalikumu. Pirmajā gadījumā pati plakstiņa mala atrodas zemāk nekā vajadzētu; otrajā gadījumā plakstiņa mala ir savā vietā, bet pāri tai nokarājas liekā āda. Ārstēšana šajos gadījumos ir pilnīgi atšķirīga.

Trešā ir plakstiņa pietūkuma izcelsme. Ja pietūkums ir tikai plakstiņā un acs kustības ir brīvas un nesāpīgas, tas parasti ir virspusējs iekaisums; ja ir sāpīgas vai ierobežotas acs kustības, acs izspiedums vai redzes pasliktināšanās, tas norāda uz iekaisumu acs dobumā, un tas ir steidzams stāvoklis.

Sausās acs gadījumā pirmā doma parasti ir par asaru trūkumu, taču ievērojami biežāk cēlonis ir asaru pārāk ātra iztvaikošana tarsālo dziedzeru darbības traucējumu dēļ. Tas nozīmē, ka mākslīgo asaru pilināšana bieži dod tikai īslaicīgu atvieglojumu, bet patiesais risinājums ir plakstiņu malu kopšana: silti uzlikumi, maiga masāža gar plakstiņa malu un malas tīrīšana.

Otra bieži nepieminēta lieta ir mirkšķināšanas biežums. Koncentrējoties uz ekrānu, cilvēks mirkšķina retāk un bieži nepilnīgi, tas ir, plakstiņš neaizveras līdz galam. Nepilnīga aizvēršanās nozīmē, ka apakšējā radzenes daļa netiek pārklāta ar asarām un tieši tur parādās sausuma sūdzības. Tāpēc padoms par regulārām pauzēm ekrāna darbā nav tikai par nogurumu, bet tieši par plakstiņu darbu.

Trešā detaļa attiecas uz limfas plūsmu. Plakstiņu ārējā daļa novada limfu uz priekšauss mezgliem, bet iekšējā daļa uz zemžokļa mezgliem. Tieši tāpēc dažu acu infekciju gadījumā ārsts pataustīs tieši mezglu priekšā ausij, un palielināts mezgls tur ir svarīga norāde par iekaisuma raksturu.