Sirds labais kambaris: uzbūve un darbība

Labais kambaris ir sadalīts trijās funkcionāli atšķirīgās daļās. Ieplūdes daļā atrodas trīsviru vārstulis (valva tricuspidalis) ar savām viru saitēm un papilārmuskuļiem. Vidusdaļa jeb kambara galotnes apvidus ir izteikti raupja, pilna ar muskuļu sijām, ko sauc par trabeculae carneae. Izplūdes daļa jeb konuss ir gluda un piltuvveida, un tā beidzas ar plaušu stumbra vārstuli (valva trunci pulmonalis).

Starp ieplūdes un izplūdes daļu iet izteikta muskuļu grēda, ko sauc par crista supraventricularis. Tā ir viena no pazīmēm, pēc kurām labo kambari atpazīst attēldiagnostikā, jo kreisajā kambarī līdzīgas struktūras nav: tur ieplūde un izplūde atrodas blakus bez šķēršļa.

Īpaša nozīme ir muskuļu sijai, ko sauc par regulējošo sloksni un kas stiepjas no starpsienas līdz priekšējam papilārmuskulim. Tā nav tikai mehānisks balsts: tās iekšienē iet labā kūlīša zars, tas ir, sirds vadīšanas sistēmas daļa. Tāpēc šī sija nodrošina, ka priekšējais papilārmuskulis saņem elektrisko signālu agri un vārstulis tiek noturēts savlaicīgi.

Asinsapgādi labajam kambarim lielākoties nodrošina labā vainagartērija ar savu malas zaru. Atšķirībā no kreisā kambara, kur asinsrite notiek galvenokārt diastolē, labo kambari tā plānās sienas un zemā spiediena dēļ apasiņo gan sistolē, gan diastolē. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc labā kambara infarkts ir retāks.

Kreisais kambaris saraujas kā spirālveidīgi savīts, no visām pusēm saspiežošs muskulis. Labais kambaris darbojas citādi. Tā saraušanās sākas ieplūdes daļā un izplatās uz izplūdes daļu, tāpēc to mēdz salīdzināt ar plūdveida kustību, nevis ar vienlaicīgu saspiešanu.

Galvenais tilpuma izmaiņu mehānisms ir garenisks: kambara pamatne kopā ar vārstuļa gredzenu tuvojas galotnei, bet pati galotne paliek gandrīz nekustīga. Tieši tāpēc ehokardiogrāfijā par galveno labā kambara funkcijas rādītāju kalpo trīsviru vārstuļa gredzena garenkustības mērījums.

Otrs mehānisms ir sienas pievilkšana pie starpsienas. Aptuveni trešdaļu labā kambara darba faktiski veic kreisais kambaris, jo starpsiena pieder abiem un tās saraušanās palīdz izsviest asinis arī pa labi. Šo parādību sauc par kambaru savstarpējo atkarību.

Savstarpējā atkarība darbojas arī pretējā virzienā. Ja labais kambaris ir pārslogots un paplašināts, tas izspiež starpsienu uz kreiso pusi, kreisais kambaris kļūst saspiests un tā piepildīšanās pasliktinās. Tāpēc smaga labās sirds pārslodze samazina arī visa ķermeņa asinsriti.

Salīdzinājums palīdz saprast, kāpēc abas sirds puses slimo atšķirīgi un kāpēc viena un tā pati slodze tām nozīmē pavisam ko citu.

Augļa attīstībā labais un kreisais kambaris rodas no atšķirīgām šūnu populācijām: kreisais kambaris galvenokārt no pirmā sirds lauka, bet labais kambaris un izplūdes trakts no otrā sirds lauka. Tieši šis atšķirīgais izcelsmes avots izskaidro, kāpēc daudzas iedzimtas sirdskaites skar tieši labā kambara izplūdes daļu.

Auglim plaušas neelpo un plaušu asinsvadi ir saspiesti, tāpēc labais kambaris sūknē asinis nevis uz plaušām, bet caur arteriālo vadu tieši aortā. Augļa periodā labais kambaris veic lielāko daļu no kopējā sirds darba, un tā siena ir tikpat bieza kā kreisajam.

Pēc piedzimšanas, kad bērns ieelpo, plaušu asinsvadi atveras un pretestība strauji krītas. Arteriālais vads un ovālā atvere aizveras, un asinsrites loki atdalās. Turpmākajās nedēļās un mēnešos labā kambara siena kļūst relatīvi plānāka, pielāgojoties jaunajam, vieglākajam uzdevumam. Jaundzimušā elektrokardiogrammā labās puses pārsvars ir normas variants, kas pakāpeniski izzūd.

Pieaugušā vecumā labā kambara siena ilgstošas slodzes gadījumā spēj sabiezēt, bet tas notiek lēni. Tieši tāpēc pakāpeniski attīstoša plaušu hipertensija labo kambari var noturēt gadiem, bet pēkšņa pārslodze to izsit no līdzsvara dažās stundās.

Labā kambara slimības reti sākas pašā kambarī. Daudz biežāk tas cieš no tā, kas notiek plaušās vai kreisajā sirds pusē.

Visbiežākais ilgtermiņa cēlonis ir kreisās sirds mazspēja: paaugstināts spiediens kreisajā priekškambarī tiek pārnests uz plaušu vēnām un tālāk uz plaušu artērijām, un labais kambaris pakāpeniski nonāk pārslodzē. Otrs biežs cēlonis ir hroniska plaušu slimība, kas noved pie tā sauktās plaušu sirds.

Akūtākā situācija ir plaušu artērijas trombembolija. Liels trombs pēkšņi aizsprosto asinsvadus, pretestība momentāni pieaug, un plānā siena netiek galā. Cilvēkam parādās pēkšņs elpas trūkums, sāpes krūtīs, sirdsklauves un ģībonis. Tas ir neatliekams stāvoklis, kurā nekavējoties jāsauc ātrā palīdzība.

Labā kambara infarkts parasti rodas kopā ar sirds apakšējās sienas infarktu, kad nosprostota ir labā vainagartērija. Tā īpatnība ir tā, ka šāds kambaris ir atkarīgs no pietiekamas piepildīšanās, tāpēc zāles, kas paplašina vēnas un samazina asins atplūdi, var strauji pazemināt asinsspiedienu.

Retāk sastopama ir aritmogēna labā kambara kardiomiopātija, kurā muskuļaudi pakāpeniski tiek aizstāti ar taukaudiem un saistaudiem; tā var izpausties ar sirds ritma traucējumiem un pat pēkšņu nāvi jauniem cilvēkiem. Iedzimto sirdskaišu vidū labo kambari skar Fallo tetrāde, Ebšteina anomālija un priekškambaru starpsienas defekts.

• Plaušu artērijas trombembolija: pēkšņa pārslodze, neatliekams stāvoklis.
• Plaušu hipertensija un plaušu sirds: pakāpeniska sienas sabiezēšana un pēc tam paplašināšanās.
• Labā kambara infarkts kopā ar apakšējās sienas infarktu.
• Trīsviru vārstuļa nepietiekamība ar aknu palielināšanos un kāju tūsku.
• Aritmogēna labā kambara kardiomiopātija ar ritma traucējumiem.
• Iedzimtas sirdskaites ar labā kambara pārslodzi.

Klīniski labās sirds mazspēju atpazīst pēc pietūkušām kakla vēnām, palielinātām aknām, tūskas kājās un vēdera dobumā, kā arī pēc svara pieauguma šķidruma aiztures dēļ.

Elektrokardiogramma var parādīt labās puses pārslodzes pazīmes un labā kūlīša zara blokādi. Ja ir aizdomas par labā kambara infarktu, papildus uzliek labās puses novadījumus, ko standarta pierakstā neveic; tieši šī papildu darbība bieži izšķir diagnozi.

Ehokardiogrāfija ir galvenā metode. Tā ļauj novērtēt kambara izmērus, sienas biezumu, gareniskās kustības rādītāju, starpsienas stāvokli un aplēst spiedienu plaušu artērijā pēc trīsviru vārstuļa atplūdes ātruma. Tā kā kambara forma ir neregulāra, parastie tilpuma aprēķini tam nav piemēroti.

Sirds magnētiskā rezonanse ir precīzākā metode tieši labā kambara tilpuma un izsviedes frakcijas mērīšanai, jo tā nav atkarīga no ģeometriskiem pieņēmumiem. To izmanto arī muskuļa aizvietošanās novērtēšanai.

Ja nepieciešams precīzi noteikt spiedienu, veic labās sirds katetrizāciju, kas joprojām ir plaušu hipertensijas diagnozes pamats. Papildus izmanto asins analīzes ar sirds pārslodzes marķieriem un datortomogrāfiju plaušu artēriju izmeklēšanai.

1. Izvērtē sūdzības: elpas trūkumu, tūsku, noguruma pieaugumu, ģīboņus.
2. Apskatē novērtē kakla vēnas, aknu izmēru un tūsku.
3. Pieraksta elektrokardiogrammu, nepieciešamības gadījumā ar labās puses novadījumiem.
4. Veic ehokardiogrāfiju ar labā kambara izmēru un gareniskās kustības novērtējumu.
5. Nosaka sirds mazspējas asins marķierus un izslēdz plaušu cēloņus.
6. Sarežģītos gadījumos veic sirds magnētisko rezonansi vai labās sirds katetrizāciju.

Pirmā sajaukšana ir ar aknu vai nieru slimību. Tūska kājās, palielinātas aknas un šķidrums vēdera dobumā var izskatīties pēc aknu slimības, bet labās sirds mazspējas gadījumā raksturīgi ir arī pietūkušas kakla vēnas un elpas trūkums slodzes laikā.

Otrā sajaukšana ir starp kreisās un labās sirds mazspēju. Kreisās puses mazspējai raksturīgs elpas trūkums guļot un naktī, klepus un trokšņi plaušās; labās puses mazspējai raksturīga tūska, aknu palielināšanās un vēdera pilnuma sajūta. Praksē ilgstoša kreisās puses mazspēja gandrīz vienmēr noved arī pie labās.

Trešā sajaukšana ir starp plaušu un sirds izcelsmes elpas trūkumu. Abos gadījumos cilvēks sūdzas par gaisa trūkumu, un bieži ir nepieciešami gan plaušu funkcijas testi, gan ehokardiogrāfija, lai to izšķirtu.

Ceturtā sajaukšana ir tīri attēldiagnostiska: sirds kameras atpazīst nevis pēc atrašanās vietas, bet pēc uzbūves. Labo kambari nosaka pēc raupjās virsmas, regulējošās sloksnes un tā, ka trīsviru vārstulis piestiprinās nedaudz tuvāk galotnei nekā mitrālais vārstulis. Tas ir svarīgi iedzimtu sirdskaišu gadījumā, kur kameras var atrasties neparastās vietās.

Interesantākais labā kambara paradokss ir tas, ka tas vienlaikus ir ļoti izturīgs pret tilpuma pārslodzi un ļoti nevarīgs pret spiediena pārslodzi. Cilvēks ar priekškambaru starpsienas defektu gadu desmitiem var dzīvot ar būtiski palielinātu asins plūsmu caur labo sirdi un jokot par to, ka nekad nav bijis sportists. Tajā pašā laikā pēkšņs spiediena kāpums var to izsist no ierindas dažu stundu laikā.

No tā izriet svarīgs praktisks secinājums neatliekamajā medicīnā. Labā kambara mazspējas gadījumā palīdz nevis spēcīga šķidruma ievade, kā varētu domāt, un ne arī agresīva atūdeņošana, bet gan rūpīgs līdzsvars: pārpildīts labais kambaris izspiež starpsienu un pasliktina kreisā kambara piepildīšanos.

Trešā doma ir par to, kāpēc mūsdienās labā kambara funkcija tiek mērīta arvien biežāk. Daudzu hronisku slimību, sākot no hroniskas obstruktīvas plaušu slimības līdz miega apnojai, sekas pirmām kārtām atspoguļojas tieši šajā kamerā. Tā ir kā spiediena rādītājs plaušu asinsritē, un pārmaiņas tajā bieži parādās agrāk nekā pacienta sūdzības.