Sirds vārstuļi: uzbūve un darbība

Vārstuļus dala divās grupās. Priekškambaru un kambaru vārstuļi atdala uzpildes daļu no izsviedes daļas, bet pusmēness vārstuļi atrodas kambaru izejā uz lielajām artērijām. Abām grupām ir atšķirīga uzbūve un atšķirīgas tipiskās kļūmes.

Šis vārstulis nav tikai viras. Tas ir vesels aparāts, kurā katrai daļai ir sava loma, un jebkuras daļas atteice noved pie atpakaļplūsmas, pat ja pašas viras ir pilnīgi veselas.

Kambarim saraujoties, spiediens tajā strauji pieaug un aizspiež viras kopā. Lai tās neizlocītos atpakaļ priekškambarī kā lietussargs vējā, cīpslu pavedieni tās notur, bet papillārie muskuļi saraujas vienlaikus ar kambari un šos pavedienus nospriego.

• Šķiedru gredzens: nostiprina vārstuļa pamatni un sarūk kambara saraušanās laikā.
• Viras: plānas, kustīgas plāksnītes, kas veido pašu aizvaru.
• Cīpslu pavedieni: nostiepti pavedieni no viru malām uz papillārajiem muskuļiem.
• Papillārie muskuļi: kambara sienas izaugumi, kas darbojas sinhroni ar kambara saraušanos.
• Kambara siena: ja tā izplešas, gredzens izstiepjas un viras vairs nesaskaras.

Aortas un plaušu stumbra vārstuļiem nav ne cīpslu pavedienu, ne papillāro muskuļu. Tos veido trīs kabatiņas, kas pieguļ asinsvada sienai. Kad kambaris izsviež asinis, plūsma kabatiņas piespiež pie sienas un vārstulis ir atvērts. Kad izsviede beidzas, asinis atplūst atpakaļ, piepilda kabatiņas un tās saspiežas kopā viduspunktā.

Tieši virs aortas vārstuļa sienā ir paplašinājumi, no kuriem sākas vainagartērijas. Tas nozīmē, ka sirds pati savu asins apgādi saņem galvenokārt tad, kad kambaris ir atslābis un vārstulis aizvērts, nevis izsviedes laikā.

Pusmēness vārstuļu uzbūve ir izdevīga ar to, ka tiem nav kustīgu palīgdaļu, kuras varētu atrauties. Toties tie atrodas vietā, kur asins plūsmas ātrums ir vislielākais, tāpēc tieši tie visvairāk nolietojas mehāniski. Aortas vārstulis visu mūžu strādā pret augstāko spiedienu organismā, un tas izskaidro, kāpēc tieši ar to problēmas rodas biežāk nekā ar plaušu stumbra vārstuli, kura uzbūve ir gandrīz identiska.

Viss cikls balstās uz vienkāršu principu: vārstulis atveras, kad spiediens tā priekšā kļūst lielāks nekā aiz tā, un aizveras, kad attiecība mainās pretēji. Nekāda aktīva vadība te nav iesaistīta.

1. Kambaris ir atslābis, priekškambaru un kambaru vārstuļi atvērti, asinis ieplūst kambaros.
2. Priekškambari saraujas un piepilda kambarus līdz galam.
3. Kambari sāk saraušanos, spiediens aug, un priekškambaru un kambaru vārstuļi aizveras. Rodas pirmais sirds tonis.
4. Spiediens kambaros pārsniedz spiedienu artērijās, atveras pusmēness vārstuļi, notiek izsviede.
5. Kambari sāk atslābt, spiediens krīt, un pusmēness vārstuļi aizveras. Rodas otrais sirds tonis.
6. Kad spiediens kambarī noslīd zem priekškambara spiediena, atkal atveras priekškambaru un kambaru vārstuļi un cikls sākas no jauna.

Embrija sirdī vārstuļi veidojas no sirds iekšējiem spilventiņiem, kas aizpilda vienoto sirds cauruli un pēc tam pārveidojas plānās virās. Tieši šajā procesā rodas biežākā iedzimtā sirds anomālija: aortas vārstulis ar divām virām trīs vietā. Daudzi cilvēki ar to nodzīvo līdz pieaugušu gadu vecumam bez sūdzībām, bet šāds vārstulis nolietojas ātrāk.

Ar gadiem vārstuļu audos uzkrājas kalcija sāļi, viras kļūst stīvākas un to kustība ierobežotāka. Visbiežāk tas skar aortas vārstuli. Otra ar vecumu saistīta parādība ir mitrālā gredzena pārkaļķošanās. Abas šīs izmaiņas ilgu laiku neizpaužas nekādi un pirmoreiz tiek pamanītas, ārstam izklausot sirdi.

Vārstulis var kļūdīties tikai divos veidos. Ja tas neatveras pietiekami, runā par sašaurinājumu jeb stenozi, un sirdij nākas strādāt pret palielinātu pretestību. Ja tas neaizveras cieši, runā par nepietiekamību jeb regurgitāciju, un daļa asiņu ar katru sitienu atgriežas atpakaļ.

Abos gadījumos sirds sākumā pielāgojas: siena sabiezē vai dobums izstiepjas, un cilvēks ilgi neko nejūt. Simptomi parādās tad, kad pielāgošanās rezerve izsīkst, un tieši tāpēc vārstuļu slimības tik bieži atklāj nejauši, izmeklējot kaut ko citu.

• Aortas sašaurinājums: elpas trūkums slodzē, spiedošas sāpes krūtīs, reibonis vai ģībonis slodzes laikā.
• Mitrālā vārstuļa nepietiekamība: elpas trūkums, nogurums, sirdsklauves.
• Infekciozs endokardīts: ilgstošs drudzis bez skaidra cēloņa, jauns troksnis sirdī; prasa steidzamu izmeklēšanu.
• Mitrālā vārstuļa prolapse: bieži bez sūdzībām, dažkārt sirdsklauves vai diskomforts krūtīs.
• Reimatiskā sirds slimība: seko neārstētai streptokoku infekcijai, mūsdienās Eiropā reta, bet pasaulē joprojām nozīmīga.

Pirmais solis joprojām ir sirds izklausīšana. Troksnis, tā skanējuma vieta, laiks ciklā un izstarošanas virziens ģimenes ārstam vai kardiologam pasaka ļoti daudz par to, kurš vārstulis un kādā veidā nedarbojas.

Galvenais precizējošais izmeklējums ir ehokardiogrāfija, kas parāda vārstuļa kustību reālā laikā un ļauj izmērīt plūsmas ātrumu un atpakaļplūsmas apjomu. Ja caur krūškurvi attēls nav pietiekami skaidrs vai ir aizdomas par endokardītu, izmanto izmeklējumu caur barības vadu. Pirms operācijas papildus var veikt datortomogrāfiju, magnētisko rezonansi vai sirds kateterizāciju.

Svarīgi saprast, ka izmeklējumu mērķis nav tikai konstatēt slimību, bet arī izsekot tās gaitai. Daudziem cilvēkiem ar vieglu vai vidēji smagu vārstuļa bojājumu ārstēšana nav vajadzīga vairākus gadus, taču ir nepieciešama regulāra kontrole ar noteiktu intervālu. Tieši šie atkārtotie mērījumi parāda brīdi, kad sirds sāk zaudēt pielāgošanās spēju, un šis brīdis bieži iestājas, pirms cilvēks pats ko pamana.

Elpas trūkums un nogurums ir pārāk vispārīgi simptomi, lai pēc tiem vien spriestu par vārstuļiem. Tie pavada arī plaušu slimības, mazasinību, vairogdziedzera darbības traucējumus un vienkāršu fiziskās formas zudumu. Atšķirība parasti slēpjas dinamikā: vārstuļu slimībās slodzes panesamība sarūk pakāpeniski, mēnešu un gadu gaitā, un simptomus pavada raksturīgas atrades izklausot.

Otra bieža sajaukšana notiek starp diviem pilnīgi atšķirīgiem jēdzieniem: vārstuļa slimību un vainagartēriju slimību. Sāpes krūtīs slodzes laikā var būt abos gadījumos, bet cēlonis atšķiras. Aortas sašaurinājuma gadījumā sabiezētais sirds muskulis pieprasa vairāk skābekļa, nekā spēj saņemt, pat ja artērijas pašas ir tīras. Tieši tāpēc pirms secinājumu izdarīšanas ir nepieciešama ehokardiogrāfija, nevis tikai kardiogramma.

• Nekaitīgs jeb funkcionāls troksnis: bieži bērniem, mainās atkarībā no ķermeņa stāvokļa, sirds pārējās atrades normālas.
• Vārstuļa slimības troksnis: noturīgs, ar raksturīgu skanējuma vietu un izstarojumu.
• Sirdsklauves ritma traucējumu dēļ: sajūta par neregulāru sirdsdarbību bez saistības ar slodzi.
• Elpas trūkums plaušu slimības dēļ: parasti kopā ar klepu, sēkšanu vai smēķēšanas anamnēzi.
• Potīšu tūska vēnu nepietiekamības dēļ: pastiprinās dienas gaitā, bet nav elpas trūkuma guļus.

Vārstuļa viras lielā mērā iztiek bez pašu asinsvadiem: tās ir tik plānas, ka barības vielas un skābekli saņem difūzijas ceļā tieši no asinīm, kas tām plūst gar abām pusēm. Šis šķietami ekonomiskais risinājums ir arī vārstuļu ievainojamības cēlonis. Audi bez asins apgādes ļoti lēni atjaunojas, un, kas vēl svarīgāk, imūnsistēmas šūnas un antibiotikas tiem piekļūst apgrūtināti.

Tieši tāpēc infekciozs endokardīts ir tik grūti ārstējams un prasa ilgstošu antibiotiku kursu vēnā, nevis dažu dienu tabletes. Tā paša iemesla dēļ cilvēkiem ar mākslīgu vārstuli vai iepriekš pārciestu endokardītu pirms atsevišķām zobārstniecības manipulācijām var tikt nozīmēta profilakse, un šo lēmumu katrā gadījumā pieņem ārsts.