Skriemelis: uzbūve, veidi un anatomiskie modeļi

Lielākajai daļai skriemeļu uzbūve ir vienāda, un atšķiras tikai proporcijas. Zemāk uzskaitītas daļas tādā secībā, kā tās atrod modelī, virzoties no priekšpuses uz aizmuguri.

• Skriemeļa ķermenis (corpus vertebrae): slodzi nesošā cilindriskā daļa.
• Kājiņas (pediculi arcus vertebrae): savieno ķermeni ar loka aizmugurējo daļu.
• Plātnītes (laminae arcus vertebrae): noslēdz loku aizmugurē.
• Skriemeļa atvere (foramen vertebrale): visu atveru virkne veido mugurkaula kanālu.
• Ērkšķveida izaugums (processus spinosus): taustāms zem ādas, saišu un muskuļu piestiprinājums.
• Šķērsizaugumi (processus transversi): sānu svira muskuļiem, krūšu daļā arī ribu balsts.
• Locītavu izaugumi (processus articulares): augšējie un apakšējie, veido sīklocītavas ar kaimiņu skriemeļiem.

Divu blakus skriemeļu savienojums vienmēr ir trīsvietīgs. Priekšā ķermeņus savieno starpskriemeļu disks, kas ir puskustīgs skrimšļa savienojums, bet aizmugurē abās pusēs ir īstas locītavas starp locītavu izaugumiem.

Kājiņu augšējā un apakšējā malā ir izgriezumi, un, saliekot divus skriemeļus kopā, tie izveido starpskriemeļu atveri (foramen intervertebrale). Pa šo atveri iznāk muguras smadzeņu nervu saknīte. Tieši šī atvere ir vieta, kur saknīte visbiežāk tiek saspiesta.

Savienojumu stabilitāti nodrošina saites. Priekšējā un aizmugurējā gareniskā saite iet gar ķermeņiem visā mugurkaula garumā, dzeltenā saite savieno blakus plātnītes, bet atsevišķas saites savieno ērkšķveida un šķērsizaugumus. Modelī šīs saites parasti nav attēlotas, un tieši tas ir viens no modeļu galvenajiem ierobežojumiem.

Pēc atsevišķa skriemeļa formas var noteikt, no kuras mugurkaula daļas tas nācis. Tieši šī atpazīšana ir viens no biežākajiem uzdevumiem anatomijas praktiskajās nodarbībās.

Pirmajam kakla skriemelim, ko sauc par atlantu, vispār nav ķermeņa: tas ir gredzenveida kauls ar diviem sānu masīviem un ieliektām augšējām locītavu virsmām, uz kurām balstās galvaskauss. Tieši šajā locītavā notiek galvas mājiens uz priekšu un atpakaļ.

Otrais kakla skriemelis, ass, augšup sūta zobveida izaugumu, ap kuru atlants griežas. Šī savienojuma dēļ galvas pagriešana uz sāniem notiek gandrīz pilnībā starp pirmo un otro skriemeli, nevis vienmērīgi pa visu kaklu.

Šo divu skriemeļu īpašā forma ir arī iemesls, kāpēc kakla augšdaļas traumas ir tik bīstamas: zobveida izaugumu notur samērā plāna saite, un tās plīsuma gadījumā zobs var spiest uz muguras smadzenēm to augstākajā un dzīvībai svarīgākajā līmenī. Tāpēc pēc kakla traumas cietušo nedrīkst pārvietot bez kakla fiksācijas.

Skriemelis pārkaulojas no vairākiem centriem: viena ķermeņa daļā un pa vienam katrā loka pusē. Loka abas puses saaug savā starpā un pēc tam ar ķermeni agrā bērnībā. Ja aizmugurējais loks nesaslēdzas, veidojas dažādas smaguma pakāpes mugurkaula šķeltne, un tieši šī riska mazināšanai grūtniecības plānošanā iesaka folskābi.

Pusaudža gados skriemeļa ķermeņa augšējā un apakšējā malā parādās gredzenveida papildu pārkaulošanās centri, kas saplūst ar ķermeni tikai pieauguša cilvēka vecumā. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc augošam mugurkaulam nav ieteicama ļoti liela aksiāla slodze un kāpēc pusaudžu skolioze prasa uzraudzību.

Ar gadiem skriemeļa ķermenī samazinās kaulu blīvums, sarūk starpskriemeļu diski, un uz malām veidojas kaulu izaugumi. Osteoporozes gadījumā skriemeļa ķermenis var saplakt pat bez ievērojamas traumas, un šādi kompresijas lūzumi ir viens no biežākajiem auguma samazināšanās un muguras izliekuma cēloņiem vecumā.

Mugurkaula izmeklēšana sākas ar sarunu un apskati, jo lielākajai daļai muguras sāpju gadījumu attēldiagnostika nemaz nav vajadzīga. Izmeklējumus nozīmē tad, ja ir traumas, neiroloģiski simptomi vai brīdinājuma pazīmes.

1. Klīniska izmeklēšana: kustību apjoms, sāpju vieta, jutīgums, refleksi, kāju spēks.
2. Rentgenogramma, ja ir aizdomas par lūzumu, nobīdi vai izteiktu deģenerāciju.
3. Datortomogrāfija, kas vislabāk parāda kaula struktūru un lūzuma līniju.
4. Magnētiskās rezonanses izmeklējums, ja ir aizdomas par diska trūci, kanāla sašaurinājumu vai iekaisumu.
5. Kaulu blīvuma mērījums, ja ir aizdomas par osteoporozi.
6. Konsultācija pie traumatologa ortopēda vai neiroķirurga, ja jālemj par operāciju.

Modeļa lielākā vērtība ir telpiskums. Rokās paņemot skriemeli, uzreiz kļūst skaidrs, cik šaurs patiesībā ir mugurkaula kanāls un cik maz vietas nervu saknītei atvēlēts izejas vietā. Tas izskaidro, kāpēc pat neliels diska izspiedums vai kaula izaugums var radīt spēcīgus simptomus.

Vienlaikus modelis vienmēr ir vienkāršojums. Tajā nav starpskriemeļu disku dzīvās elastības, nav saišu iepriekšspriegojuma un nav muskuļu, kas patiesībā uztur mugurkaulu stabilu. Tieši tāpēc no modeļa nedrīkst secināt, ka mugurkaula stabilitāte ir kaulu, nevis mīksto audu jautājums.

Otrs vienkāršojums ir kaula iekšpuse. Modelī tas parasti ir viengabalains, bet īstajā skriemeļa ķermenī zem plānas blīvas kaula kārtas atrodas porains, sūkļveida kauls, kura šķērsstieņi izkārtoti pa slodzes līnijām. Tieši šī iekšējā uzbūve nosaka izturību, un tieši tā cieš osteoporozes gadījumā.

• Ko modelis parāda labi: formu, izaugumus, atveru izvietojumu, kaimiņu attiecības.
• Ko neparāda: diskus, saites, muskuļus, kaula iekšējo struktūru.
• Ko var parādīt uzlabotos modeļos: nervu saknītes, asinsvadus, kustīgus segmentus.
• Ko var tikai pacienta individuāls modelis: konkrētā cilvēka deformāciju un lūzuma līniju.

Pirmā lieta, ko no modeļa nevar nolasīt, ir tā, ka skriemeļi nav visiem vienādā skaitā. Pārejas rajonos, īpaši starp jostas un krustu daļu, samērā bieži sastopami anatomiski varianti: apakšējais jostas skriemelis var būt daļēji saaudzis ar krustu kaulu vai, otrādi, augšējais krustu skriemelis var būt atdalīts. Klīnikā tas ir svarīgi, jo līmeņu skaitīšanas kļūda operācijā nozīmē darbību nepareizā vietā.

Otrs praktisks novērojums attiecas uz ērkšķveida izaugumiem. Krūšu daļā tie ir gari un vērsti stipri lejup, tāpēc zem ādas taustāmais izaugums parasti neatbilst tam skriemeļa ķermenim, kas atrodas tieši zem pirksta. Šī nobīde ir viens no iemesliem, kāpēc ārsts līmeņa noteikšanai izmanto attēldiagnostiku, nevis tikai taustīšanu.

Trešais ir tas, ka trīsdimensiju drukāti pacienta modeļi maina operāciju sagatavošanu. Sarežģītu deformāciju vai neparastas anatomijas gadījumā ķirurgs var iepriekš uz modeļa izmēģināt skrūvju virzienu un garumu, kas saīsina operācijas laiku un samazina kļūdas iespēju. Tas ir piemērs tam, kā anatomiskais modelis no mācību līdzekļa kļuvis par ārstniecības rīku.