Stress un nervu sistēma: kā ķermenis reaģē

Ātrais ceļš darbojas sekundēs. Adrenalīna ietekmē paātrinās sirdsdarbība, paplašinās elpceļi, muskuļos ieplūst vairāk asiņu, zīlītes paplašinās, bet gremošanas trakta asinsapgāde samazinās. Aknās atbrīvojas glikoze, lai muskuļiem būtu tūlītēja degviela. Šis stāvoklis ir enerģētiski dārgs un nav domāts ilgai uzturēšanai.

Lēnais ceļš sasniedz pilnu spēku dažu desmitu minūšu laikā. Kortizols uztur paaugstinātu glikozes līmeni, mazina iekaisuma reakciju, maina taukaudu sadalījumu un ietekmē miega un nomoda ritmu. Tas ir noderīgi, ja slodze ilgst stundas, bet kaitīgi, ja ilgst mēnešus.

Sistēmai ir iebūvēta bremze. Kortizols pats iedarbojas atpakaļ uz hipotalāmu un hipofīzi, nomācot tālāku signālu izdali. Hroniska stresa gadījumā tieši šī atgriezeniskā saite kļūst mazāk jutīga, un sistēma paliek ieslēgta ilgāk, nekā vajadzētu.

Stresa reakcija nav abstrakta. To var izsekot pa orgānu sistēmām, un vairums cilvēku pazīst šīs izpausmes no pieredzes, tikai neapzinās, ka tās ir viena un tā paša mehānisma sekas.

Svarīgi, ka daļa izpausmju ir tieši pretējas tam, ko cilvēks gaida. Piemēram, vienam stresā rodas caureja, citam aizcietējums, jo zarnu darbību ietekmē gan simpātiskā nomākšana, gan vēlāka parasimpātiskā pārsvara atgriešanās.

• Sirds un asinsvadi: paātrināta sirdsdarbība, paaugstināts asinsspiediens, sirdsklauves.
• Elpošana: bieža un virspusēja elpošana, spiediena sajūta krūtīs, reizēm reibonis.
• Gremošana: slikta dūša, vēdera sāpes, ēstgribas zudums vai, pretēji, pārēšanās.
• Muskuļi: saspringums plecu joslā un kaklā, galvassāpes, zobu griešana naktī.
• Miegs: grūtības iemigt, agra pamošanās, virspusējs un neatjaunojošs miegs.
• Imunitāte: biežākas vīrusu infekcijas, lēnāka brūču dzīšana, herpes saasinājumi.

Akūts stress ir īslaicīgs, ar skaidru sākumu un beigām, un pēc tā seko atjaunošanās. Šāds stress pat uzlabo koncentrēšanos, atmiņas veidošanos un fizisko sniegumu. Sportā un eksāmenos tieši mērens satraukums palīdz sniegumam, un tikai pārmērīgs to bojā.

Hronisks stress atšķiras nevis ar intensitāti, bet ar to, ka nav atjaunošanās perioda. Ķermenis ilgstoši uztur paaugstinātu gatavību, un pielāgošanās mehānismi paši kļūst par slodzi. Medicīnā šo uzkrāto nodilumu apzīmē kā alostātisko slodzi.

Klasiskais vispārējā adaptācijas sindroma apraksts izšķir trauksmes stadiju, pretestības stadiju un izsīkuma stadiju. Mūsdienās šo modeli lieto kā domāšanas ietvaru, nevis burtisku shēmu, bet izsīkuma jēdziens joprojām labi apraksta stāvokli, kad cilvēks vairs nespēj mobilizēties pat tad, kad to vajadzētu.

Ilgstoši paaugstināts kortizola līmenis ietekmē hipokampu (hippocampus), kas atbild par jaunas atmiņas veidošanu, un pierē novietoto priekšējo garozu, kas atbild par plānošanu un impulsu kontroli. Tieši šo divu apgabalu darbības pasliktināšanās izskaidro biežo sūdzību, ka stresa periodā cilvēks kļūst izklaidīgs, aizmāršīgs un ātrāk aizkaitināms.

Vienlaikus mandeļveida kodols kļūst reaģētspējīgāks. Rezultāts ir noslēgts loks: jo vairāk stresa, jo ātrāk smadzenes situācijas novērtē kā draudīgas, un jo biežāk ieslēdzas stresa reakcija. Tas nav raksturs, bet izmērāma nervu sistēmas darbības nobīde.

Labā ziņa ir tā, ka šīs izmaiņas lielā daļā gadījumu ir atgriezeniskas. Miegs, regulāra fiziska aktivitāte, sociālais atbalsts un psihoterapijas metodes, kas māca pārvērtēt situācijas, pakāpeniski atjauno gan atgriezeniskās saites jutību, gan spēju atgūties.

Pats par sevi stress nav diagnoze. Tomēr ilgstoša stresa fonā biežāk attīstās vai saasinās virkne stāvokļu: trauksmes traucējumi, panikas lēkmes, depresija, bezmiegs, spriedzes tipa galvassāpes, kairinātās zarnas sindroms, paaugstināts asinsspiediens un ādas slimību saasinājumi.

Izdegšana ir atsevišķs, ar darbu saistīts stāvoklis, kam raksturīgs izsīkums, emocionāla atsvešināšanās no darba un sniedzamības zudums. To nedrīkst jaukt ar depresiju, lai gan abi var pastāvēt vienlaikus, un tieši tāpēc atšķiršanu vajadzētu uzticēt speciālistam.

Ir arī stāvokļi, kuros stresam līdzīgus simptomus rada slimība, nevis dzīves apstākļi. Vairogdziedzera hiperfunkcija, virsnieru audzēji, sirds ritma traucējumi un dažas zāles var izraisīt sirdsklauves, trauksmi un svīšanu bez jebkāda psiholoģiska cēloņa. Tāpēc pirmreizējas, spēcīgas sūdzības vienmēr ir vērts pārbaudīt medicīniski.

Pie ārsta jādodas, ja simptomi ilgst nedēļām, traucē darbu vai attiecības, ja parādās krūšu sāpes, ģībonis vai izteikti sirds ritma traucējumi, ja rodas domas par pašnāvību vai ja miega traucējumi kļūst pastāvīgi. Pirmais kontakts ir ģimenes ārsts, kurš vajadzības gadījumā nosūta pie psihiatra vai psihoterapeita, bet aizdomu par hormonālu cēloni gadījumā pie endokrinologa.

Universāla „stresa analīze" nepastāv. Izmeklējumi tiek izvēlēti atkarībā no tā, kuru sūdzību vajag izskaidrot vai kuru slimību izslēgt, un rezultātus vienmēr vērtē kopā ar simptomiem.

Kortizolu var noteikt asinīs, siekalās vai diennakts urīna porcijā. Tā kā kortizola līmenis dabiski ir augstāks no rīta un zemāks vakarā, nozīme ir ne tikai vērtībai, bet arī paņemšanas laikam. Atsevišķos gadījumos izmanto nomākšanas testu, lai pārbaudītu, vai atgriezeniskā saite darbojas.

Nervu sistēmas līdzsvaru netieši atspoguļo sirds ritma mainība, tas ir, dabiskās atšķirības starp secīgu sirdspukstu intervāliem. Lielāka mainība parasti liecina par labu parasimpātisko tonusu un labāku atjaunošanās spēju, bet to ietekmē vecums, fiziskā sagatavotība, medikamenti un mērījuma apstākļi, tāpēc atsevišķs mērījums no viedierīces diagnozi neaizstāj.

1. Rūpīga saruna par simptomiem, to ilgumu, dzīves apstākļiem, miegu un vielu lietošanu.
2. Vispārēja apskate ar asinsspiediena un pulsa mērīšanu, vajadzības gadījumā elektrokardiogramma.
3. Asins analīzes, lai izslēgtu vairogdziedzera slimību, anēmiju un vielmaiņas traucējumus.
4. Mērķtiecīgi hormonālie izmeklējumi tikai tad, ja ir konkrētas aizdomas.
5. Standartizētas anketas trauksmes un depresijas pakāpes novērtēšanai.

Visbiežāk stresu jauc ar trauksmes traucējumiem. Stress ir reakcija uz reālu, ārēju slodzi un mazinās, kad slodze beidzas. Trauksmes traucējumos satraukums saglabājas arī tad, kad ārējā iemesla vairs nav, un bieži vērsts uz nākotnes iespējamībām.

Otra bieža sajaukšana ir stress un depresija. Depresijai raksturīgs noturīgs nomākts garastāvoklis vai spējas priecāties zudums vairāku nedēļu garumā, bieži ar miega un apetītes izmaiņām un vainas izjūtu. Tā nav tikai spēcīga noguruma pakāpe.

Treškārt, panikas lēkmi bieži sajauc ar sirdslēkmi, jo simptomi pārklājas. Pirmreizējas, pēkšņas krūšu sāpes ar elpas trūkumu vienmēr jāuztver nopietni un jāizmeklē neatliekami; panikas lēkmes diagnozi drīkst uzstādīt tikai pēc tam, kad sirds cēlonis ir izslēgts.

Stresa kaitīgums lielā mērā ir atkarīgs nevis no reakcijas spēka, bet no tā, cik ātri tā izslēdzas. Divi cilvēki var vienādi spēcīgi reaģēt uz runāšanu publikas priekšā, taču tam, kurš pēc pusstundas ir atguvies, uzkrātā slodze ir nesalīdzināmi mazāka nekā tam, kurš vēl vakarā atkārto notikušo.

Otra maz uzsvērta lieta ir kontroles nozīme. Fizioloģiski smagāks izrādās nevis liels, bet neparedzams un nekontrolējams slogs. Tieši tāpēc darbs ar augstām prasībām un plašu rīcības brīvību ir mazāk kaitīgs nekā darbs ar vidējām prasībām, bet pilnīgu kontroles trūkumu.

Trešais praktiskais secinājums attiecas uz elpošanu. Lēna izelpa, garāka par ieelpu, pastiprina klejotājnerva ietekmi uz sirdi, un tā ir viena no retajām apzināti vadāmajām sviru vietām veģetatīvajā nervu sistēmā. Tas neaizstāj ārstēšanu, bet izskaidro, kāpēc elpošanas vingrinājumi tiešām maina sirdsdarbību, nevis tikai rada atslābuma iespaidu.