Stratum lucidum: spīdīgais ādas slānis

Epiderma ir sakārtota kā nepārtraukta ražošanas lente: pašā apakšā bazālajā slānī (stratum basale) dalās cilmes šūnas, un to pēcnācēji pakāpeniski virzās uz augšu, pa ceļam nobriestot un beigās nobrūkot. Stratum lucidum ieņem priekšpēdējo pozīciju, tūlīt zem raga slāņa (stratum corneum) un virs graudainā slāņa (stratum granulosum).

Šī slāņa nav uz apakšdelma, sejas, muguras vai jebkuras matainas ādas. To atrod plaukstu (palma manus) un pēdu pamatņu (planta pedis) ādā, daļēji arī pirkstu galu virsmās. Šīm zonām raksturīgs arī tas, ka tajās nav matu folikulu un tauku dziedzeru, toties ir ļoti daudz sviedru dziedzeru un blīvs taustes receptoru tīkls.

Stratum lucidum šūnas vairs nav pilnvērtīgas šūnas. Tām nav kodola un praktiski nav organoīdu, bet citoplazmas vietā ir blīva olbaltumvielu masa. Galvenā no šīm vielām ir eleidīns, keratohialīna pārveidošanās produkts, kas rodas graudainajā slānī un ir bagāts ar lipīdiem, tāpēc arī aiztur ūdeni un lauž gaismu citādi nekā apkārtējie audi.

Vienlaikus graudainā slāņa šūnas izmet ārā lamelāros ķermenīšus ar ceramīdiem, brīvajām taukskābēm un holesterīnu. Šie lipīdi aizpilda spraugas starp topošajām ragvielas zvīņām un veido barjeru pēc „ķieģeļu un javas” principa: zvīņas ir ķieģeļi, lipīdi ir java. Stratum lucidum ir tā vieta, kur šī java tikko sacietējusi un vēl nav sākusi sadalīties.

1. Bazālajā slānī dzimst jauns keratinocīts un sāk ceļu uz virspusi.
2. Dzeloņainajā slānī tas savienojas ar kaimiņiem un uzkrāj keratīna pavedienus.
3. Graudainajā slānī parādās keratohialīna granulas un izdalās barjeras lipīdi.
4. Stratum lucidum līmenī kodols un organoīdi ir sabrukuši, šūna kļūst caurspīdīga.
5. Raga slānī zvīņa nostiprinās, pilda barjeras funkciju un vēlāk atslāņojas.

Biezās ādas uzbūve ir tieša atbilde uz mehānisku slodzi. Pēda pie katra soļa pārnes visu ķermeņa svaru caur nelielu virsmas laukumu, plauksta satver rupjus, asus un karstus priekšmetus. Šajās vietās āda nevar atļauties ne plīst, ne pārmērīgi stiepties.

Bieza ragvielas kārta kopā ar stratum lucidum dod trīs priekšrocības vienlaikus: tā izlīdzina spiedienu, samazina bīdes spēku pārnesi uz dzīvajiem slāņiem un aizkavē ūdens izgarošanu no ādas, kas šajās mitrajās, svīstošajās zonās ir īpaši svarīgi. Pie tam biezajā ādā ir izteiktas dermas papillas un papillāro līniju raksts, kas vēl vairāk palielina saķeri un taustes jutību.

• Nav matu folikulu un tauku dziedzeru, tāpēc barjeru nodrošina tikai ragviela.
• Ļoti daudz ekrīno sviedru dziedzeru, kas uztur berzei nepieciešamo mitrumu.
• Blīvs Meisnera un Merkeļa receptoru tīkls zem sabiezinātās ragvielas.
• Izteikts papillāro līniju reljefs, kas veido pirkstu nospiedumu rakstu.

Epiderma attīstās no virsējās ektodermas. Augļa attīstības sākumā to veido viena šūnu kārta, vēlāk pievienojas pagaidu virsslānis, periderma, kas pirms dzimšanas nolobās. Slāņu sadalījums, arī biezās ādas raksturīgā uzbūve, nostabilizējas augļa attīstības otrajā pusē, un papillāro līniju zīmējums izveidojas jau dzemdē, paliekot nemainīgs visu mūžu.

Jaundzimušā pēdas āda ir mīksta, jo tā vēl nav slogota. Līdz ar staigāšanu ragvielas kārta sabiezē, un pieaugušam cilvēkam papēža un pirkstu pamatnes āda ir manāmi cietāka nekā pēdas velvei atbilstošajā daļā. Gados vecākiem cilvēkiem ādas atjaunošanās palēninās, satur mazāk ūdens un kļūst stingrāka, tāpēc papēžu plaisas un sausas kallozitātes vecumā sastopamas biežāk.

Slodze maina slāņa biezumu arī īsākā laikā. Ilgstoša atkārtota berze rosina keratinocītu dalīšanos un ragvielas uzkrāšanos, tāpēc mūziķiem uz pirkstu galiem, sportistiem uz plaukstām un daudz staigājošiem cilvēkiem uz pēdām veidojas pielāgošanās sabiezējumi. Tie nav slimība, bet gan normāla audu atbilde.

Pašu stratum lucidum dzīvam cilvēkam ar neapbruņotu aci ieraudzīt nevar, jo tā biezums mērāms dažās šūnu kārtās. To pierāda un novērtē netieši vai mikroskopiski.

Ikdienas praksē dermatologs vispirms apskata un aptausta ādu, novērtē ragvielas biezumu, plaisas, krāsu un mitrumu, izmanto dermatoskopu. Ja ir aizdomas par iedzimtu ragvielošanās traucējumu, audzēju vai iekaisīgu slimību, ņem ādas biopsiju un izmeklē histoloģiski. Sēnīšu infekcijas apstiprināšanai no ragvielas paņem nokasījumu mikroskopijai un uzsējumam.

• Klīniskā apskate un palpācija, ragvielas biezuma un plaisu novērtējums.
• Dermatoskopija, kas palīdz nošķirt kārpu no kallozitātes.
• Ādas biopsija ar histoloģisku izmeklēšanu, kur slānis arī ir redzams.
• Nokasījuma mikroskopija un sēnīšu uzsējums pie zvīņošanās un niezes.
• Pēdas slodzes izmeklēšana pie podologa vai ortopēda, ja sabiezējums atkārtojas vienā vietā.

Biežākās problēmas saistītas nevis ar slāņa trūkumu, bet ar ragvielas pārprodukciju vai bojājumu. Kallozitāte rodas, ja spiediens uz vienu punktu ir pastāvīgs; ja slodze ir punktveida un dziļa, veidojas sāpīgs varžacs kodols. Strauja un spēcīga berze atslāņo epidermu no dermas, un starp slāņiem uzkrājas šķidrums, proti, izveidojas tulzna.

Ir arī iedzimtas slimības, kurās plaukstu un pēdu ragviela sabiezē bez ārējas slodzes; tās apvieno ar nosaukumu palmoplantāras keratodermijas. Sabiezējusi un sausa papēža āda mēdz plaisāt līdz dermai, un tad plaisa sāp un var inficēties. Cukura diabēta pacientiem šādas plaisas un kallozitātes ir nopietns brīdinājuma signāls, jo neiropātijas dēļ cilvēks bojājumu var nejust.

Pie ārsta jāvēršas, ja pēdas brūce vai plaisa nedzīst, ja ap sabiezējumu parādās apsārtums, pietūkums, sāpes vai strutas, ja sabiezējums strauji aug vai asiņo, kā arī tad, ja cilvēkam ir cukura diabēts vai asinsrites traucējumi kājās. Ar šādām sūdzībām nodarbojas dermatologs, podologs, ortopēds, bet diabētiskās pēdas gadījumā arī endokrinologs un ķirurgs.

Visbiežākā neskaidrība ir pats jēdziens „bieza āda”. Histoloģijā tas nenozīmē ādu, kas ir bieza kopumā, piemēram, muguras ādu ar tās masīvo dermu. Bieza āda šajā nozīmē ir tikai plaukstu un pēdu āda ar piecu slāņu epidermu.

Otra neskaidrība rodas pie mikroskopa. Stratum lucidum ir tik plāns un bālais, ka to viegli noturēt par raga slāņa apakšējo daļu, par graudainā slāņa malu vai pat par preparāta sagatavošanas radītu spraugu. Klīniski savukārt jānošķir kallozitāte no plantārās kārpas: kārpa sāp, ja to saspiež no sāniem, tai pēc virsmas nokasīšanas redzami tumši punktiņi, un tā izjauc ādas līniju zīmējumu, turpretī kallozitāte sāp, spiežot tieši, un ādas līnijas caur to turpinās.

Daļa histologu stratum lucidum vispār neuzskata par patstāvīgu slāni. Argumentācija ir vienkārša: tam nav savu unikālu šūnu, tas ir pārejas zona, kurā graudainā slāņa šūna kļūst par raga zvīņu, un daudzos preparātos tā robežas ir izplūdušas vai vispār nav saskatāmas. Tāpēc dažādās mācību grāmatās var atrast gan piecu, gan četru slāņu epidermas aprakstu, un abas pieejas ir pareizas, tikai skatītas no dažāda leņķa.

Praktiski svarīgāks ir cits secinājums. Tā kā šī zona ir bagāta ar lipīdiem un blīvi sakārtota, tā vienlaikus ir arī galvenā vieta, kas neļauj zālēm iekļūt ādā. Tieši tāpēc ziedes uz plaukstām un pēdām iedarbojas sliktāk nekā uz plānas ādas, un tāpēc podoloģijā pirms ārstēšanas ragvielu mīkstina, nokasa vai apstrādā ar keratolītiskiem līdzekļiem: bez tā aktīvā viela vienkārši nenonāk līdz mērķim.