Dermālās papillas ādā un matu saknē

Derma nav viendabīga. Tās augšējo, plāno daļu sauc par papillāro slāni (stratum papillare), bet zem tā atrodas daudz biezākais tīklveida slānis (stratum reticulare). Tieši uzbūves atšķirība nosaka, kāpēc virspusēja brūce sadzīst bez rētas, bet dziļāka atstāj paliekošu pēdu.

Papilla ir maza, bet tajā ir saspiests viss nepieciešamais ādas virsējās daļas dzīvei. Tieši tāpēc dermatologam papillu stāvoklis dod daudz informācijas par to, kas ar ādu notiek.

• Kapilāru cilpa: sīka artērijas un vēnas savienojuma cilpa, kas ir epidermas vienīgais barības avots.
• Taustes ķermenīši (corpuscula tactus), kuri īpaši blīvi izvietoti pirkstu galos un lūpās un reaģē uz vieglu pieskārienu.
• Brīvie nervu gali, kas nes sāpju, niezes un temperatūras signālus.
• Limfas kapilāra sākums, kas aizvāda lieko šķidrumu un imūnās šūnas.
• Vaļīgi saistaudi ar fibroblastiem un imūnajām šūnām, kas pirmās sastopas ar caur epidermu iekļuvušiem mikrobiem.

Pirkstu galos dermālās papillas ir sakārtotas gareniskās rindās, un epiderma šīs rindas precīzi atkārto virspusē kā papilārās līnijas. Raksts izveidojas augļa attīstības laikā un pēc tam vairs nemainās, jo to nosaka nevis virsējais, nepārtraukti atjaunotais epidermas slānis, bet dermas pamatne zem tā.

No tā izriet fakts, ko īsā aprakstā parasti nepiemin. Virspusējs nobrāzums, apdegums vai ķīmiska kairinājuma izraisīta ādas mizošanās nospiedumu nesabojā: kad epiderma atjaunojas no dziļākā slāņa, tā atkārto to pašu papillu reljefu. Nospiedums pazūd paliekoši tikai tad, ja bojājums ir sasniedzis un iznīcinājis pašas papillas, piemēram, dziļā apdegumā vai dziļā griezumā ar rētas veidošanos.

Matu folikula papilla ir ciklu vadošā struktūra. Tā uztur ap sevi esošo matrices šūnu dalīšanos, un no šo šūnu ražošanas apjoma ir atkarīgs mata resnums. Melanocīti, kas matam dod krāsu, arī atrodas turpat pie papillas.

Matu augšana nav nepārtraukta, bet noris ciklā, kura garums dažādās ķermeņa vietās stipri atšķiras: galvas matiem augšanas posms ilgst gadus, uzacīm tikai nedēļas, un tieši tāpēc uzacu mati nekad nekļūst gari.

1. Augšanas posmā jeb anagēnā papilla ir cieši ieskauta matrices šūnās, un mats aug nepārtraukti.
2. Pārejas posmā jeb katagēnā šūnu dalīšanās apstājas un folikula apakšdaļa sarūk.
3. Miera posmā jeb telogēnā papilla atvienojas un paliek gaidot, bet mats vēl turas folikulā.
4. Izkrišanas brīdī vecais mats izkrīt, un atbrīvotā vieta paliek tukša.
5. Jaunā ciklā papilla atkal satuvinās ar cilmes šūnām folikula augšdaļā, un sākas jauna mata augšana.

Vīriešu tipa un sieviešu tipa plikpaurības gadījumā papilla neiet bojā, bet maina uzvedību: tās šūnas galvas matainās daļas priekšējā un augšējā apvidū reaģē uz androgēniem tā, ka katrā nākamajā ciklā mats aug īsāks un tievāks. Šo procesu sauc par miniaturizāciju, un tieši tāpēc mati sākumā nevis izkrīt, bet kļūst plāni un bāli.

Pavisam cita situācija ir rētainās alopēcijas gadījumā, kad iekaisums iznīcina pašu folikulu kopā ar papillu un cilmes šūnām. Tad ataugšana vairs nav iespējama nekādā veidā, jo struktūra, kas varētu dot jaunu matu, vairs neeksistē. Tieši tāpēc plankumveida matu izkrišana ar ādas apsārtumu, zvīņošanos vai sāpēm ir iemesls pēc iespējas ātrāk vērsties pie dermatologa: šeit laiks tiešā veidā nosaka, cik daudz matu var saglabāt.

Papillas nozīme izskaidro arī to, kāpēc matu pārstādīšana darbojas. Pārstāda nevis matu, bet veselu folikulu kopā ar tā papillu, un pārstādītā struktūra saglabā savas sākotnējās īpašības, tostarp noturību pret androgēniem, arī jaunajā vietā.

Jaunā ādā robeža starp dermu un epidermu ir izteikti viļņota. Gadiem ejot, šis viļņojums izlīdzinās: papillas kļūst zemākas, to skaits samazinās, un abi slāņi saskaras pa gandrīz plakanu virsmu.

Sekas ir praktiskas. Samazinās saskares laukums, pa kuru epiderma saņem barības vielas, tāpēc āda atjaunojas lēnāk un brūces dzīst ilgāk. Samazinās arī mehāniskā saķere, tāpēc neliels berzes vai velkošs spēks gados vecākam cilvēkam var atdalīt epidermu un radīt plīsumu vai pūsli tur, kur jaunam cilvēkam paliktu tikai apsārtums. Ar to skaidro arī taustes jutības pasliktināšanos pirkstu galos, kas apgrūtina sīku priekšmetu sataustīšanu.

Vairākas biežas ādas slimības tiešā veidā maina papillu uzbūvi, un tieši tas rada pazīmes, ko ārsts redz ar neapbruņotu aci vai ar dermatoskopu.

Psoriāzes gadījumā papillas kļūst garākas, bet kapilāru cilpas tajās paplašinās un pietuvojas virsmai. Tāpēc, noņemot zvīņas no perēkļa, parādās sīki, punktveida asiņošanas punktiņi: tie ir tieši atsegtie papillu kapilāri. Dermatoskopā šī pati pazīme izskatās kā regulāri izvietoti punktveida asinsvadi.

Kārpu gadījumā papillu kapilāri tiek ievilkti veidojumā, un daļa no tiem trombozējas, tāpēc kārpas virsmā redzami melni punktiņi. Tas ir viens no ērtākajiem veidiem, kā kārpu atšķirt no ādas raga vai tulznas. Ādas veidojumu šaubīgos gadījumos vienmēr izlemj dermatologs, nevis pašnovērtējums, jo tieši asinsvadu raksts dermatoskopijā ir viena no galvenajām pazīmēm ļaundabīgu veidojumu atpazīšanā.

Latviešu valodā vārds „papilla" anatomijā parādās vairākās pilnīgi atšķirīgās vietās, un tieši tāpēc meklētājā šis jautājums bieži noved pie nepareizas atbildes. Visas šīs struktūras vieno tikai forma, proti, sīks izcilnis, nevis funkcija.

• Dermālās papillas (papillae dermis): ādas dermas izciļņi, par kuriem ir šis raksts.
• Matu folikula papilla (papilla pili): šūnu kopiņa matu saknē, kas vada matu ciklu.
• Mēles papillas (papillae linguales): mēles virsmas izciļņi, no kuriem daļa satur garšas kārpiņas.
• Krūts papilla (papilla mammaria): krūts galiņš, uz kura atveras piena vadi.
• Nieres papilla (papilla renalis): nieres piramīdas smaile, kas izvirzās nieres kausiņā.
• Lielā divpadsmitpirkstu zarnas papilla (papilla duodeni major): vieta, kur zarnā ieplūst žults un aizkuņģa dziedzera sula.