Vitiligo ārstēšana: metodes un iespējas

Uz ādas uzklājamie līdzekļi ir pirmais solis, kad perēkļu nav daudz. To uzdevums ir nomākt vietējo imūno reakciju, lai melanocīti varētu atgriezties no folikuliem un no plankuma malām.

Vietējos kortikosteroīdus izvēlas ķermeņa ādai, bet uz sejas, plakstiņiem un locījumos tos lieto piesardzīgi un īsi, jo tur āda ir plāna un pastāv atrofijas risks. Kalcineirīna inhibitori (takrolīms, pimekrolīms) šo trūkumu neizraisa, tāpēc tie bieži ir izvēle tieši sejai un kaklam. Jaunāka pieeja ir Janusa kināžu inhibitoru krēmi, kas mērķtiecīgi bloķē signālu ceļu, pa kuru imūnās šūnas uzbrūk melanocītiem; to pieejamība un apmaksas nosacījumi dažādās valstīs atšķiras.

• Vietējie kortikosteroīdi: plaši pieejami, efektīvi aktīvā stadijā, prasa ārsta uzraudzītu lietošanas ilgumu.
• Kalcineirīna inhibitori: piemēroti plānai ādai, neizraisa ādas atrofiju, sākumā var dedzināt.
• Janusa kināžu inhibitoru krēmi: jaunākā vietējo zāļu grupa, lietojama tikai ārsta uzraudzībā.
• D vitamīna analogi: dažkārt pievieno citām metodēm, atsevišķi lietoti tie ir vāji.
• Pigmentu imitējoša kosmētika un pašiedeguma līdzekļi ar dihidroksiacetonu: nemaina slimību, bet uzreiz maina izskatu.

Fototerapija ir kontrolēta ultravioletā starojuma lietošana medicīnas iestādē. Šaurjoslas UVB ar viļņa garumu ap 311 nanometriem ir visplašāk lietotais variants, ja perēkļu ir daudz vai tie strauji izplatās. Starojums vienlaikus nomāc vietējo imūno uzbrukumu un stimulē melanocītu priekštečus matu folikulos.

Procedūras notiek vairākas reizes nedēļā, un pirmās pigmenta saliņas parasti kļūst redzamas tikai pēc vairākiem mēnešiem, tāpēc metode prasa pacietību un regularitāti. Ierobežotiem perēkļiem izmanto mērķētu starojumu: eksimēra lāzeru vai lampu, kas apstaro tikai plankumu, netērējot devu veselai ādai.

Vecākā PUVA metode, kurā ultravioleto A starojumu apvieno ar gaismjutību pastiprinošām zālēm, mūsdienās tiek lietota retāk, jo tā slogo aknas, prasa acu aizsardzību un dod lielāku ilgtermiņa ādas bojājuma slodzi.

Ja plankumi parādās nedēļu laikā cits pēc cita, galvenais mērķis vairs nav krāsa, bet apturēšana. Šādā situācijā dermatologs var nozīmēt īsu sistēmisku imūnsupresīvu kursu, ko bieži apvieno ar fototerapiju.

Šīs shēmas atšķiras starp valstīm un vadlīnijām, tās nav paredzētas ilgstošai lietošanai, un tām ir savi riski, tāpēc lēmumu pieņem ārsts, kurš redz slimības gaitu un pacienta pārējās slimības. Pašam sev šādas zāles lietot nedrīkst.

Neviena metode nav laba visos gadījumos. Izvēli nosaka skarto laukumu platība, atrašanās vieta, slimības aktivitāte un pacienta vecums.

Ja perēklis vismaz gadu nav mainījies un uz zālēm neatbild, iespējama pigmentšūnu pārstādīšana. Materiālu ņem no pacienta paša ādas, parasti no augšstilba, un to pārnes uz iepriekš sagatavotu skarto laukumu. Metodes atšķiras pēc tehnikas: pārstāda plānu ādas plēvīti, uzsūkšanas ceļā radīta pūšļa jumtiņu vai atsevišķu šūnu suspensiju.

Pretējs risinājums ir depigmentācija. To apsver tad, ja vitiligo ir skāris lielāko daļu ķermeņa un atlikušie pigmentētie laukumi ir tie, kas rada raibumu. Ar īpašiem līdzekļiem atlikušo pigmentu apzināti noņem, lai krāsa kļūtu vienmērīga. Šis lēmums ir neatgriezenisks, tāpēc to pieņem ilgi un tikai kopā ar dermatologu.

Melanocītu rezerve organismā glabājas matu folikula ārējā saknes apvalkā. Kad iekaisums ir nomākts, tieši no turienes priekšteču šūnas pa folikula kanālu virzās uz augšu un izplatās pa epidermu. Tāpēc veiksmīga ārstēšana izskatās raksturīgi: baltajā plankumā parādās sīki brūni punktiņi ap katru matiņu, kas pakāpeniski saplūst.

No šī mehānisma izriet praktisks secinājums, ko īsā aprakstā parasti nepiemin. Vietas, kur matu folikulu gandrīz nav vai tie ir ļoti sīki, proti, plaukstu un pēdu virsmas, pirkstu gali un lūpu sarkanā apmale, atbild uz ārstēšanu vissliktāk. Tas nav ārstēšanas neveiksme, bet anatomiska robeža, un par to ir vērts zināt jau pirms kursa sākuma, lai gaidas būtu reālas.

Diagnozi parasti nosaka dermatologs, apskatot ādu, arī ar Vuda lampu: ultravioletā gaismā aptumšotā telpā vitiligo perēkļi iedegas spilgti krīta baltumā un kļūst redzamas arī tās vietas, kas dienasgaismā vēl nav pamanāmas. Biopsiju veic reti, galvenokārt neskaidros gadījumos. Bieži pārbauda vairogdziedzera rādītājus, jo autoimūnas vairogdziedzera slimības vitiligo pacientiem sastopamas biežāk nekā vidēji.

• Raibā ēde jeb daudzkrāsainā sēnīšu infekcija: plankumi smalki zvīņojas un izvietojas uz krūtīm un muguras.
• Baltā ķērpja jeb pityriasis alba: neasas, blāvas, mazliet zvīņojošas vietas bērnu sejā.
• Pēciekaisuma hipopigmentācija: bālums tieši tur, kur iepriekš bijis izsitums vai trauma, un tas ar laiku izlīdzinās.
• Idiopātiskā punktveida hipomelanoze: sīki balti punktiņi uz apakšstilbiem un apakšdelmiem gados vecākiem cilvēkiem.
• Ķīmiskā leikoderma: depigmentācija vietā, kas ilgstoši saskārusies ar noteiktām ķimikālijām, piemēram, gumijas vai krāsvielu sastāvdaļām.

Bezpigmenta āda neaizsargājas pret ultravioleto starojumu, tāpēc tā apdeg ātri un smagi. Saules aizsardzība ar augstu faktoru, apģērbs un ēnas meklēšana dienas vidū ir daļa no ārstēšanas, ne tikai kosmētisks ieteikums. Tas vienlaikus samazina kontrastu starp veselo un skarto ādu, jo veselā āda mazāk iedeg.

Atsevišķi jāpiemin Kobnera parādība: jauni perēkļi bieži rodas tieši tur, kur āda ir traumēta, saberzta vai apdegusi. Tāpēc aktīvā slimības posmā izvairās no spēcīgas ādas kairināšanas, cieši berzējoša apģērba un nevajadzīgām ādas procedūrām.

1. Pie ģimenes ārsta vai dermatologa jādodas, tiklīdz parādās pirmie asi norobežotie baltie plankumi, jo agrīnos perēkļus ir vieglāk atgriezt.
2. Nekavējoties jāvēršas pie ārsta, ja plankumi jauni parādās katru nedēļu, jo tas liecina par aktīvu slimības gaitu.
3. Jāpastāsta ārstam par nogurumu, svara maiņu vai sirdsdarbības izmaiņām, jo tas var norādīt uz vairogdziedzera slimību.
4. Jāpiemin, ja plankums nieze, zvīņojas vai sabiezē, jo tad diagnoze, visticamāk, ir cita.
5. Bērniem un pusaudžiem ir vērts atsevišķi pārrunāt psiholoģisko slodzi, jo tieši tā biežāk nosaka dzīves kvalitāti, nevis plankumu platība.