TJG Online
Finanses un investīcijas

Kas ir vērtības standarts un kāpēc zelta vairs nav

Īsā atbilde

Vērtības standarts ir tas, pret ko mēra visu pārējo cenas, proti, naudas vienības definīcija. Vēsturiski to definēja kā noteiktu daudzumu zelta vai sudraba; mūsdienās euro nav piesaistīts nevienai precei, un tā vērtību uztur Eiropas Centrālās bankas apņemšanās turēt inflāciju vidējā termiņā ap 2 procentiem.

Naudai ir trīs funkcijas: vērtības mērs jeb norēķinu vienība, maiņas līdzeklis un uzkrāšanas līdzeklis. Vērtības standarts attiecas uz pirmo. Ja visi cenas izsaka vienā un tajā pašā vienībā, salīdzināšana ir triviāla; ja katrs tirgotājs lieto savu mēru, tirdzniecība kļūst dārga jau pašas pārrēķināšanas dēļ.

Zelta standartā valsts apņēmās apmainīt naudas zīmes pret fiksētu zelta daudzumu. Tas deva cenu stabilitāti ilgā termiņā, bet atņēma iespēju reaģēt uz krīzi: naudas daudzums bija piesaistīts zelta krājumiem, tāpēc recesijā nācās pieļaut cenu un algu kritumu. Tieši tāpēc lielākā daļa valstu zelta standartu pameta 20. gadsimta pirmajā pusē.

Latvijas pieredze ir neparasti skaidra. Starpkaru latu ieviesa ar piesaisti zeltam, un Latvijas Bankas zelta rezerves, kas okupācijas priekšvakarā atradās ārvalstu bankās, palika neatdotas okupācijas varai un pēc neatkarības atjaunošanas tika atgūtas. Atjaunotais lats sākotnēji bija piesaistīts Starptautiskā Valūtas fonda norēķinu vienībai, pēc tam euro ar šauru svārstību koridoru, un 2014. gadā Latvija pārgāja uz euro pēc fiksētā kursa 1 EUR = 0,702804 LVL.

Ko ar ko sajauc

Zelta standarts nav tas pats, kas zelta rezerves. Centrālās bankas, tostarp Latvijas Banka kā Eurosistēmas daļa, joprojām tur zeltu rezervēs, bet tas nenozīmē, ka naudu var apmainīt pret zeltu vai ka naudas daudzums ir piesaistīts zelta krājumam. Pārbaude: vai jums ir juridiskas tiesības prasīt zeltu pret banknoti? Ja nav, tas nav zelta standarts.

Vērtības standarts nav arī valūtas piesaiste. Piesaiste nozīmē fiksētu kursu pret citu valūtu, kā tas bija latam pret euro; standarts nozīmē pašas vienības definīciju. Valsts var piesaistīt savu valūtu euro, nemainot to, ka pamatā ir necaurmaināma papīra nauda.

Kļūda, ko dārgi maksā praksē

No idejas, ka „īstā nauda ir zelts", bieži izriet lēmums ieguldīt fiziskā zeltā. Zelts nerada ienākumu: nav ne procentu, ne dividenžu, un peļņa var rasties tikai no cenas kāpuma. Vienlaikus rodas reālas izmaksas, proti, pirkšanas un pārdošanas cenas starpība, glabāšana un apdrošināšana, un mazos daudzumos starpība ir jūtama.

Latvijā ir svarīga nodokļu nianse: ieguldījumu zelts Eiropas Savienībā ir atbrīvots no pievienotās vērtības nodokļa, bet sudraba un citu metālu monētām un stieņiem šāda atbrīvojuma parasti nav, tāpēc sudraba pirkšana uzreiz sākas ar būtisku mīnusu. Ienākums no metālu pārdošanas var būt apliekams kā kapitāla pieaugums, un konkrēto piemērošanu vajag pārbaudīt VID.

Kāpēc mērķis ir tieši neliela inflācija

Nulles inflācija izklausās pievilcīgāk, bet praksē ir bīstamāka: ja cenas krīt, patērētāji atliek pirkumus, reālais parāda slogs pieaug, un centrālajai bankai pietrūkst vietas likmju samazināšanai. Neliela pozitīva inflācija darbojas kā buferis pret deflāciju un atļauj relatīvajām algām pielāgoties bez nominālas algas samazināšanas, ko darbinieki gandrīz nekad nepieņem.

Tas izskaidro arī, kāpēc mērķis ir vidējā termiņā, nevis katru mēnesi. Enerģijas un pārtikas cenu lēcieni ir īslaicīgi, un centrālā banka uz tiem nereaģē tāpat kā uz noturīgu cenu kāpumu.

Robežas

Vēsturiskie zelta standarta vērtējumi atšķiras: daļa ekonomistu uzsver cenu stabilitāti ilgā termiņā, daļa norāda uz biežām banku panikām un dziļām recesijām. Vienprātība ir tikai par vienu: zelta standarts stingri ierobežo valsts rīcības brīvību krīzē, un tā ir gan tā galvenā priekšrocība, gan galvenais trūkums.

Avoti