Ādas audi: slāņi, šūnas un funkcijas

Epiderma (epidermis) ir daudzkārtains plakanšūnu epitēlijs, kurā nav asinsvadu. Tā uzturu saņem difūzijas ceļā no dermas, un tieši tāpēc epiderma nevar būt bieza bez papildu barošanas risinājumiem.

Zemākā ir bazālā kārta, kurā notiek šūnu dalīšanās. Virs tās atrodas dzeloņkārta, kurā šūnas cieši saistītas savā starpā, tad graudu kārta, kurā sākas keratīna nogatavošanās un veidojas taukvielu slāņi, kas aiztur ūdeni. Uz plaukstām un pēdām ir arī caurspīdīga kārta, bet visaugšā atrodas raga kārta no mirušām šūnām.

Raga kārtu labi var iedomāties kā mūri: mirušās šūnas ir ķieģeļi, bet starp tām esošie lipīdi ir java. Tieši šī uzbūve neļauj ūdenim izplūst no organisma un neļauj kairinātājiem, alergēniem un mikrobiem iekļūt. Atopiskā dermatīta pamatā ir tieši šīs barjeras nepilnība, un tāpēc mitrinošie krēmi šajā slimībā nav kosmētika, bet ārstēšanas daļa.

Lielākā daļa epidermas šūnu ir keratinocīti, kas ražo keratīnu un veido pašu barjeru. Tomēr starp tiem dzīvo vēl trīs šūnu veidi, un katrs no tiem ir svarīgs savā jomā.

Melanocīti atrodas bazālajā kārtā un ražo pigmentu, ko pa izaugumiem nodod apkārtējiem keratinocītiem. Pigments izvietojas virs šūnu kodola kā sargs pret ultravioleto starojumu. Dažādu tautību cilvēkiem melanocītu skaits ir līdzīgs; atšķiras saražotā pigmenta daudzums un veids.

Langerhansa šūnas ir imūnsistēmas priekšpostenis. Tās uztver svešas vielas, kas izkļuvušas cauri barjerai, un nogādā informāciju limfmezglos. Tieši tāpēc kontaktalerģija veidojas nevis uzreiz, bet pēc atkārtota kontakta.

Merkela šūnas ir saistītas ar nervu galiem un piedalās smalkā taustē, īpaši tur, kur nepieciešama liela precizitāte, piemēram, pirkstu galos un uz lūpām.

• Keratinocīti: veido barjeru un nodrošina atjaunošanos.
• Melanocīti: ražo pigmentu un aizsargā pret ultravioleto starojumu.
• Langerhansa šūnas: imūnā uzraudzība un alerģisko reakciju iesaiste.
• Merkela šūnas: smalkās taustes uztvere.
• Fibroblasti dermā: ražo kolagēnu, elastīnu un starpšūnu vielu.

Derma (dermis) ir blīvi saistaudi, kas ādai piešķir izturību un elastību. Tās virsējā, papillārā daļa veido izvirzījumus epidermā un satur kapilāru cilpas un jutīgos ķermenīšus. Dziļākā, tīklveida daļa sastāv no biezām kolagēna šķiedru kūļiem, kas ir galvenais ādas izturības avots.

Kolagēns nodrošina stiprumu, elastīns spēju atgriezties sākotnējā formā. Abus ražo fibroblasti. Tieši šo šķiedru pakāpeniska sabrukšana ultravioletā starojuma un laika ietekmē ir grumbu un ādas ļenganuma pamatā, nevis ūdens trūkums, kā bieži apgalvo kosmētikas reklāmās.

Dermā atrodas viss, kas ādu dara dzīvu: asinsvadu tīkls, limfvadi, brīvie nervu gali un jutīgie ķermenīši, sviedru dziedzeri, tauku dziedzeri, matu folikuli un matu cēlājmuskuļi. Tieši tāpēc bojājums, kas skar tikai epidermu, dzīst bez rētas, bet bojājums, kas iziet cauri dermai, gandrīz vienmēr atstāj rētu.

Barjeras funkcija darbojas divos virzienos. Āda neļauj organismam zaudēt ūdeni un vienlaikus aiztur mikrobus, ķimikālijas un starojumu. Plašu apdegumu bīstamība lielā mērā izriet tieši no šīs barjeras zuduma: cilvēks zaudē šķidrumu un kļūst neaizsargāts pret infekciju.

Siltuma regulācijā āda ir galvenais izpildorgāns. Ādas asinsvadu paplašināšanās un sašaurināšanās maina siltuma atdevi, bet svīšana pievieno iztvaikošanas atdzesēšanu. Tieši tāpēc smaga ādas slimība vai plašs apdegums traucē arī ķermeņa temperatūras uzturēšanu.

Āda ir arī plašākais maņu orgāns. Tajā izšķir taustes, spiediena, vibrācijas, siltuma, aukstuma un sāpju uztveri, un katram no šiem veidiem ir savi uztvērēji. Receptoru blīvums ķermenī ļoti atšķiras, un tieši tāpēc pirkstu gali ir daudzkārt jutīgāki par muguras ādu.

Visbeidzot, āda piedalās vielmaiņā. Ultravioletā starojuma ietekmē tajā no holesterīna atvasinājuma sākas D vitamīna veidošanās, ko pēc tam pabeidz aknas un nieres. Tas ir viens no nedaudzajiem gadījumiem, kad organisms vielu iegūst tieši no gaismas.

Epiderma attīstās no ārējā dīgļlapas slāņa, bet derma un zemāda no vidējā. Tieši šī atšķirīgā izcelsme izskaidro, kāpēc dažas iedzimtas slimības skar tikai epidermu, bet citas tikai saistaudus.

Jaundzimušā āda ir plānāka, ar vājāku barjeru un lielāku virsmu attiecībā pret masu. Tāpēc bērni ātrāk zaudē siltumu un šķidrumu un vieglāk uzsūc uz ādas uzklātās vielas. Tas ir praktiski svarīgi: dažas ziedes, kas pieaugušajam ir nekaitīgas, mazam bērnam var radīt vispārēju iedarbību.

Ar gadiem epiderma kļūst plānāka, palēninās atjaunošanās, mazinās kolagēna un elastīna daudzums, samazinās tauku un sviedru dziedzeru darbība, un āda kļūst sausāka. Vienlaikus izlīdzinās robeža starp epidermu un dermu, tāpēc āda vieglāk atdalās un veidojas plīsumi jau no neliela bojājuma.

Brūces dzīšana notiek vairākos posmos: vispirms asiņošanas apturēšana un iekaisums, tad jaunu audu veidošanās, visbeidzot ilgstoša rētas pārveidošanās, kas turpinās mēnešiem. Tieši tāpēc svaiga rēta izskatās sarkana un pacelta, bet ar laiku kļūst gaišāka un plakanāka.

1. Asins recēšana un brūces aizpildīšana ar recekli.
2. Iekaisuma fāze, kurā imūnšūnas attīra brūci.
3. Jaunu asinsvadu un saistaudu veidošanās brūces pamatnē.
4. Epidermas šūnu pārvietošanās pāri brūcei un tās noslēgšana.
5. Ilgstoša rētaudu pārveidošanās, kas nosaka rētas galīgo izskatu.

Atopiskais dermatīts ir barjeras funkcijas traucējums kopā ar pastiprinātu imūnreakciju: āda ir sausa, niezoša un viegli kairināma. Psoriāzē notiek pretējais: epidermas šūnas dalās un virzās uz augšu pārāk ātri, nepaspējot nobriest, un veidojas biezas, zvīņainas plāksnes.

Infekcijas āda uzņem, kad barjera ir bojāta. Tās var būt baktēriju, sēnīšu vai vīrusu izcelsmes, un katrai ir sava ārstēšana, tāpēc pašārstēšanās ar nejauši izvēlētām ziedēm bieži novilcina īsto risinājumu.

Ādas audzēji ir biežākie ļaundabīgie audzēji cilvēkam. Bazālo šūnu karcinoma aug lēni un reti izplatās, plakanšūnu karcinoma ir agresīvāka, bet melanoma ir visbīstamākā. Galvenais riska faktors visiem trim ir ultravioletais starojums, tostarp solārijos.

Ar ko vērsties: ādas izsitumus, hroniskas ādas slimības un aizdomīgus veidojumus izmeklē dermatologs; plašas brūces un dziļus apdegumus ārstē ķirurgs; ļaundabīgu audzēju gadījumā iesaistās onkologs. Neatliekama palīdzība nepieciešama plašu apdegumu, strauji izplatošos sāpīgu apsārtumu ar drudzi un izsitumu ar elpošanas traucējumiem vai sejas pietūkumu gadījumā.

Pie dermatologa bez gaidīšanas jādodas, ja dzimumzīme maina formu, krāsu vai izmēru, kļūst nelīdzena, asiņo vai niez, kā arī tad, ja parādās čūla, kas nedzīst vairākas nedēļas.

Pamatā ir apskate labā apgaismojumā, novērtējot izsitumu veidu, izvietojumu un izplatību. Pieredzējis dermatologs pēc izvietojuma vien bieži var sašaurināt diagnožu loku, jo daudzas slimības izvēlas raksturīgas ķermeņa vietas.

Dermatoskopija ir apskate ar palielinājumu un īpašu apgaismojumu, kas ļauj redzēt pigmenta un asinsvadu izvietojumu ādā. Tā ir galvenā metode dzimumzīmju izvērtēšanā, un tieši tā ļauj izvairīties no nevajadzīgas izgriešanas.

Biopsija ar nelielu ādas gabaliņu ir precīzākā metode, kad apskate nedod atbildi. Alerģisko kontaktdermatītu izmeklē ar ielāpu testiem, kuros vielas uzliek uz ādas uz vairākām dienām, bet sēnīšu infekcijas apstiprina ar mikroskopiju un uzsējumu.

Ķermeņa ādas kartēšana ar fotografēšanu noder cilvēkiem ar daudzām dzimumzīmēm, jo tā ļauj salīdzināt izmaiņas laikā, nevis vērtēt katru veidojumu atsevišķi.

Pirmkārt, epidermu jauc ar dermu. Krēmi un ziedes galvenokārt iedarbojas uz raga kārtu un epidermas augšdaļu; solījumi par „dziļu" iedarbību dermā vairumā kosmētikas līdzekļu nav pamatoti, jo tieši barjera neļauj lielām molekulām iekļūt dziļāk.

Otrkārt, ādu jauc ar gļotādu. Mutes, deguna un dzimumorgānu gļotādās nav raga kārtas, tās ir mitras un uzsūc vielas daudz labāk. Tāpēc zāles, kas paredzētas ādai, uz gļotādas var iedarboties daudz spēcīgāk un kairinoši.

Treškārt, sausu ādu jauc ar ūdens trūkumu organismā. Sausums visbiežāk rodas no bojāta taukvielu slāņa raga kārtā, un to pastiprina karsta ūdens, agresīvas ziepes un sauss gaiss. Vairāk dzerot, sausa āda pati par sevi neuzlabojas, bet barjeru atjaunojošs krēms palīdz.

Ceturtkārt, apdegumu dziļumu bieži novērtē pēc sāpēm. Patiesībā visdziļākie apdegumi mēdz sāpēt mazāk, jo ir bojāti nervu gali. Tāpēc sāpju trūkums nav mierinoša pazīme, un plaši vai dziļi apdegumi vienmēr jāvērtē ārstam.

Ādas svarīgākā daļa sastāv no mirušām šūnām, un tas nav trūkums, bet risinājums. Dzīva šūna ir jutīga pret izžūšanu, karstumu un ķimikālijām; mirusi, ar keratīnu pildīta šūna ir izturīga un lēta uzturēšanā. Evolūcija barjeras uzdevumu ir atrisinājusi, upurējot šūnas, nevis tās aizsargājot.

Otrs mazāk pieminēts aspekts ir ādas mikrobiota. Uz veselas ādas dzīvo miljoniem mikroorganismu, kas aizņem vietu un neļauj tur nostiprināties bīstamākiem mikrobiem, kā arī ietekmē imūnsistēmas darbību. Pārmērīga dezinficēšana un agresīvas ziepes šo līdzsvaru izjauc un var pasliktināt ādas stāvokli.

Trešā nianse attiecas uz D vitamīnu. Tā veidošanās ādā notiek tikai noteikta viļņa garuma ultravioletā starojuma ietekmē, kura daudzums ziemā ziemeļu platuma grādos ir neliels. Tieši tāpēc šajā reģionā D vitamīna līmenis ziemā mēdz būt zems, un jautājums par papildu uzņemšanu ir jāpārrunā ar ārstu, ņemot vērā analīzes, nevis jāizlemj pašam.