Ādas hiperpigmentācija: cēloņi un veidi

Praksē dermatologs vispirms nosaka, pie kura veida konkrētais gadījums pieder, jo no tā atkarīgs gan cēlonis, gan tas, ko vispār var sagaidīt no ārstēšanas.

Svarīgi, ka vairākus veidus var atšķirt jau pēc izvietojuma un pēc tā, vai plankumi parādījās pēc kāda notikuma. Plankumi, kas parādās tikai atklātajās vietās, gandrīz vienmēr ir saistīti ar saules iedarbību.

Melazma ir simetriski, neregulāras formas brūngani plankumi sejā, visbiežāk uz vaigiem, pieres un virslūpas. Tā biežāk skar sievietes un bieži parādās grūtniecības laikā vai hormonālo kontracepcijas līdzekļu lietošanas laikā, tāpēc to mēdz saukt par grūtniecības masku.

Divi faktori darbojas kopā: hormoni padara melanocītus jutīgākus, bet ultravioletais un arī redzamais gaismas starojums šo jutību izmanto. Tieši tāpēc melazma vasarā pastiprinās un ziemā mazinās, un tāpēc pat rūpīga ārstēšana bez ikdienas saules aizsardzības dod īslaicīgu rezultātu.

Ārstēšanā izmanto līdzekļus, kas samazina pigmenta ražošanu, un procedūras, kas paātrina virsādas nomaiņu. Rezultāts ir lēns un prasa mēnešus, un liela daļa gadījumu pēc pārtraukšanas atgriežas. Agresīvas procedūras melazmas gadījumā var stāvokli pasliktināt, jo jebkurš ādas kairinājums pats par sevi izraisa jaunu pigmentāciju.

Šī ir visbiežākā hiperpigmentācijas forma, īpaši cilvēkiem ar tumšāku ādu. Jebkurš iekaisums virsādā, vai tā būtu pūtīte, ekzēma, psoriāzes perēklis, apdegums vai kasīšanās, aktivē melanocītus un liek tiem saražot vairāk pigmenta. Ja iekaisums bojā virsādas pamatslāni, pigments izbirst dziļāk dermā.

Tieši šī atšķirība nosaka prognozi. Virsādā esošs pigments pakāpeniski izgaist mēnešu laikā, jo virsāda pati nomainās. Dermā nonācis pigments izskatās pelēcīgi vai zilgani brūns un var saglabāties gadiem, jo tur nekādas dabiskas nomaiņas nav.

Praktiski svarīgākais ir novērst atkārtotu iekaisumu. Pūtīšu spiešana, kasīšanās un kairinošu līdzekļu lietošana ilgstoši uztur ciklu, kurā katrs jauns iekaisums pievieno jaunu plankumu. Tāpēc pamatslimības ārstēšana ir pirmais solis, un tikai pēc tās nomierināšanas ir jēga strādāt ar pašu pigmentāciju.

• Vispirms tiek ārstēts iekaisums, kas pigmentāciju izraisa.
• Ikdienas saules aizsardzība ir obligāta, arī mākoņainā laikā un ziemā.
• Vietējie līdzekļi, kas mazina pigmenta ražošanu, tiek lietoti mēnešiem, nevis nedēļām.
• Kairinošas procedūras tumšākas ādas gadījumā var radīt jaunu pigmentāciju.
• Rezultāts vērtējams pēc fotoattēliem vienādā apgaismojumā, nevis pēc sajūtām spogulī.

Vairums hiperpigmentācijas gadījumu ir ādas, nevis iekšējo orgānu problēma. Tomēr dažos gadījumos tieši ādas tumšošana ir pirmā pamanāmā pazīme, tāpēc šie gadījumi ir jāzina.

Virsnieru mazspējas gadījumā organisms ražo vairāk hormona, kas vienlaikus stimulē arī melanocītus, un āda pakāpeniski kļūst tumšāka, īpaši ādas krokās, uz delnu līnijām, rētās, pie jostas vietas un mutes gļotādā. Papildus parādās nogurums, vājums, sliktāka ēstgriba, svara zudums, sāļa ēdiena kārošana un asinsspiediena pazemināšanās, īpaši pieceļoties. Šāda pazīmju kopa prasa neatliekamu izmeklēšanu.

Melnā akantoze, samtaina tumša sabiezēšana kakla krokās un padusēs, visbiežāk saistīta ar insulīna rezistenci. Tā nav ādas slimība šaurā nozīmē, un ārstēšanas mērķis ir vielmaiņas stāvoklis. Retos gadījumos strauji parādījusies un plaša melnā akantoze pieaugušam cilvēkam prasa izmeklēšanu, lai izslēgtu iekšēju audzēju.

Ādas tumšošana var būt arī hemohromatozes, dažu aknu slimību, vairogdziedzera darbības traucējumu vai ilgstošas zāļu lietošanas rezultāts. Šādos gadījumos dermatologs sadarbojas ar endokrinologu vai internistu.

Diagnoze balstās uz apskati un uz stāstu par to, kad un kā plankumi parādījās. Papildus izmanto dažas vienkāršas, bet noderīgas metodes.

1. Saruna par plankumu parādīšanās laiku, saules iedarbību, lietotajām zālēm un iepriekšējiem ādas iekaisumiem.
2. Visas ādas apskate labā apgaismojumā, ne tikai to vietu, par kurām cilvēks sūdzas.
3. Dermatoskopija, kas parāda pigmenta izvietojumu un palīdz atšķirt nekaitīgus plankumus no aizdomīgiem.
4. Apskate ar Vuda lampu, kas palīdz noteikt, vai pigments atrodas virsādā vai dziļāk dermā.
5. Asins analīzes, ja ir aizdomas par vielmaiņas vai hormonālu cēloni.
6. Ādas biopsija neskaidros gadījumos vai tad, ja plankums uzvedas netipiski.

Vissvarīgākā nošķiršana ir starp nekaitīgu pigmenta plankumu un melanomu. Nekaitīgi plankumi parasti ir simetriski, ar vienmērīgu krāsu un skaidrām malām, un tie laika gaitā mainās maz. Satraucošs ir plankums ar nevienmērīgām malām, vairākām krāsām, kas aug, niez, asiņo vai izskatās citāds nekā visi pārējie uz tā paša cilvēka ādas.

Otra bieža kļūda ir gaišo, nevis tumšo plankumu jaukšana. Ja āda ap plankumu ir kļuvusi tumšāka, cilvēks bieži domā, ka problēma ir tumšais laukums, lai gan patiesībā izmainījies ir gaišais. Tāpat sēnīšu izraisītos plankumus uz ķermeņa augšdaļas nereti sajauc ar pigmentāciju, bet tos atšķir smalka zvīņošanās un izmaiņas pēc saules iedarbības.

Visbeidzot, pēc traumas palikušais brūnais laukums var būt nevis melanīns, bet dzelzs no sabrukušajiem asins izplūdumiem. Atšķirību parasti nosaka ārsts apskates laikā.

Neatkarīgi no hiperpigmentācijas veida saules aizsardzība ir ārstēšanas pamats, nevis papildinājums. Bez tās katra nedēļa vasarā atceļ mēnešiem ilgu darbu. Aizsardzība nozīmē ne tikai krēmu, bet arī cepuri, ēnu un izvairīšanos no vidusdienas saules.

Otra reāla cerību robeža attiecas uz laiku. Virsāda pilnībā nomainās nedēļu laikā, bet pigmenta daudzuma samazināšanās prasa vairākus šādus ciklus. Tāpēc ticams vērtējums ir iespējams ne ātrāk kā pēc dažiem mēnešiem regulāras lietošanas, un jebkurš solījums par rezultātu dažās dienās nav pamatots.

• Plaša spektra saules aizsargkrēms katru dienu, kad cilvēks uzturas ārā.
• Fiziskā aizsardzība: platmale, apģērbs, ēna vidusdienas stundās.
• Kairinājuma novēršana: nespiest pūtītes, neberzt, nelietot agresīvus pīlingus bez ārsta ieteikuma.
• Pamatslimības ārstēšana, ja tā ir akne, ekzēma vai vielmaiņas traucējumi.
• Zāļu pārskatīšana kopā ar ārstu, ja pigmentācija parādījusies pēc jaunu zāļu lietošanas sākuma.
• Pacietība: rezultāts vērtējams pēc mēnešiem, ne nedēļām.

Vairums cilvēku zina, ka pigmentāciju pastiprina ultravioletais starojums, bet mazāk zināms ir tas, ka melazmas un dažu citu formu gadījumā nozīme ir arī redzamajai gaismai, īpaši tās zilajai daļai. Tieši tāpēc daļai cilvēku parastie caurspīdīgie aizsargkrēmi darbojas vāji, un ieteicami tiek līdzekļi ar pigmentu saturošu, tonējošu sastāvu, kas redzamo gaismu atstaro.

Otra praktiska doma ir par tumšāku ādas tipu. Jo vairāk pigmenta āda ražo pamata stāvoklī, jo spēcīgāk tā reaģē uz jebkuru kairinājumu ar papildu pigmentu. Tāpēc cilvēkiem ar tumšāku ādu lāzera un pīlinga procedūras ir jāizvēlas īpaši piesardzīgi, un nepareizi izvēlēta procedūra var radīt tieši to, ko bija paredzēts novērst.

Trešā ir prognozes noteikšana pēc krāsas toņa. Brūngani plankumi visbiežāk atrodas virsādā un uz ārstēšanu reaģē labāk, savukārt pelēcīgi zilganie plankumi norāda uz pigmentu dermā, kur tas noturas daudz ilgāk. Tieši šī pazīme ļauj ārstam jau apskates laikā pateikt, cik reāls ir ātrs uzlabojums, un tā ir viena no galvenajām atšķirībām starp pamatotu un nepamatotu ārstēšanas solījumu.