Ādas papillas: kas tās ir un kāpēc svarīgas

Katrā papillā parasti ir vai nu kapilāru cilpa, vai jutīgais ķermenītis, retāk abi. Kapilāru cilpa uzkāpj papillas iekšienē, pagriežas un atgriežas lejup, un tieši no tās difūzijas ceļā uzturu saņem virsādas bazālā kārta.

Jutīgie Meisnera ķermenīši ir ovāli veidojumi, kas uztver vieglu pieskārienu, ādas nobīdi un zemas frekvences vibrāciju. To blīvums pirkstu galos, plaukstās, lūpās un mēles galā ir daudz lielāks nekā pārējā ķermenī, un tieši tas nosaka, ka ar pirkstu galiem var sataustīt burtus, bet ar muguru ne.

Papillās atrodas arī brīvie nervu gali, kas piedalās sāpju un temperatūras uztverē, limfas kapilāru sākumdaļas un atsevišķas imūnsistēmas šūnas. Tādējādi papilla ir maza, bet blīvi apdzīvota ādas darba vienība.

Uz plaukstu un pēdu ādas papillas nav izkārtotas nejauši, bet sarindotas divās rindās gar paceltām ādas grēdām. Virsāda šo reljefu atkārto, un rezultātā uz ādas virsmas parādās raksturīgās līnijas, ko sauc par papillārajām līnijām.

Tieši tāpēc pirkstu nospiedumu raksts ir noturīgs. Ja bojāta tikai virsāda, piemēram, virspusējā nobrāzumā vai apdegumā, raksts pēc sadzīšanas atjaunojas tieši tāds pats, jo to nosaka dziļāk guļošās papillas. Ja iznīcināta arī dermas papillārā daļa, piemēram, dziļā apdegumā, raksts šajā vietā zūd neatgriezeniski.

Raksts veidojas augļa attīstības laikā, un to ietekmē gan ģenētika, gan nejauši mehāniski apstākļi dzemdē. Tieši tāpēc arī viendzimumu dvīņiem, kuriem gēni ir identiski, pirkstu nospiedumi atšķiras.

Grēdas nav tikai identifikācijai. Tās uzlabo saķeri ar priekšmetiem, novada mitrumu no saskares virsmas un pastiprina vibrāciju, kas rodas, velkot pirkstu pāri virsmai, tādējādi palīdzot atšķirt smalkas tekstūras.

• Papillu rindas nosaka ādas grēdu izvietojumu plaukstās un pēdās.
• Virspusēju bojājumu gadījumā raksts atjaunojas nemainīgs.
• Dziļš bojājums, kas iznīcina papillas, atstāj rētu bez raksta.
• Raksts veidojas augļa attīstības laikā un nemainās visu mūžu.
• Ļoti reti sastopams iedzimts stāvoklis, kurā šis raksts neizveidojas vispār.

Virsādā asinsvadu nav, un tas ir principiāls uzbūves lēmums: asinsvads virspusējā, nepārtraukti nolobošās kārtā būtu ievainojams un neaizsargāts. Tā vietā barošana notiek difūzijas ceļā no kapilāru cilpām papillās.

No tā izriet ierobežojums. Epiderma nevar būt biezāka par attālumu, kādā difūzija vēl darbojas, un tieši tāpēc pat vietās ar biezu raga kārtu dzīvo šūnu slānis paliek plāns. Tieši tāpēc arī ādas dzīšana ir atkarīga no asinsapgādes: slikti apasiņotā vietā brūce dzīst ilgi.

Papillu kapilāri piedalās arī siltuma regulācijā. Paplašinoties tie palielina siltuma atdevi, un tieši no tā rodas ādas apsārtums karstumā, fiziskā slodzē un kaunoties. Sašaurinoties tie rada bālumu un vēsu ādu.

Praktiski svarīgi ir tas, ka virspusējs ādas bojājums, kas sasniedz papillu virsotnes, rada sīkus, punktveida asiņošanas punktus. Tieši tāpēc, nokasot psoriāzes plāksnes zvīņas, parādās raksturīgi punktveida asiņošanas pilieni; šī pazīme ir ārsta izmantojama, nevis pašpārbaudei paredzēta.

Augļa attīstības laikā virsāda un derma vispirms saskaras gandrīz gludi. Papillas veidojas pakāpeniski, un uz pirkstiem tās izveidojas otrajā grūtniecības trešdaļā, kad galīgi nostiprinās arī nospiedumu raksts.

Bērnībā un jaunībā papillas ir augstas un blīvas, saķere starp slāņiem cieša, un āda labi iztur berzi. Pirkstu galu jutība šajā periodā ir vislielākā.

Ar gadiem robeža starp virsādu un dermu izlīdzinās: papillas kļūst zemākas, un saskares laukums sarūk. Sekas ir vairākas. Virsāda saņem mazāk uztura un kļūst plānāka, ādas slāņi vieglāk atdalās cits no cita, un jau neliela bīdes kustība var radīt ādas plīsumu vai tulznu.

Vienlaikus samazinās Meisnera ķermenīšu blīvums, tāpēc gados vecākiem cilvēkiem pasliktinās smalkā tauste. Tas nav tikai ērtības jautājums: vājāka pirkstu jutība apgrūtina sīku priekšmetu satveršanu, zāļu tablešu sašķirošanu un līdzsvara uzturēšanu, ja vienlaikus pasliktinās arī pēdu jutība.

Psoriāzē dermas papillas kļūst garākas, un to kapilāri paplašinās un kļūst līkumaini. Tieši tāpēc plāksnes ir sarkanas un tieši tāpēc virspusēja zvīņu noņemšana izraisa punktveida asiņošanu. Dermatoskopā šie paplašinātie kapilāri redzami kā regulāri izkārtoti sarkani punktiņi, un tā ir viena no atpazīšanas pazīmēm.

Autoimūnas pūšļu slimības rodas tieši šajā robežzonā: imūnsistēma uzbrūk savienojumiem, kas notur virsādu pie dermas, un starp slāņiem veidojas šķidruma pildīti pūšļi. Atkarībā no tā, kurā tieši līmenī notiek atdalīšanās, slimības gaita un ārstēšana ir atšķirīga.

Nagu pamatnes ādas papillu kapilārus izmanto sistēmisku slimību diagnostikā. Kapilaroskopija, apskatot nagu valnīti ar palielinājumu, atklāj raksturīgas izmaiņas sistēmiskā sklerodermijā un citās saistaudu slimībās, un tā ir svarīga metode, izmeklējot cilvēkus ar Reino parādību.

Cukura diabēta gadījumā ilgstoši paaugstināts cukura līmenis bojā tieši sīkos asinsvadus, tostarp ādas kapilārus, un vienlaikus smalkās nervu šķiedras. Rezultāts ir slikti dzīstošas brūces un pavājināta pēdu jutība, kas ir viens no galvenajiem diabētiskās pēdas riska faktoriem.

Ar ko vērsties: ādas izsitumus, plāksnes, pūšļus un nagu valnīša izmaiņas izmeklē dermatologs; ar Reino parādību un aizdomām par saistaudu slimību strādā reimatologs; diabēta pēdu aprūpi vada ģimenes ārsts kopā ar podologu un endokrinologu. Strauji izplatošies pūšļi, ādas atslāņošanās plašā apvidū vai pievienots drudzis prasa neatliekamu palīdzību.

Tieši papillas ar neapbruņotu aci saskatīt nevar, tāpēc tās vērtē netieši. Dermatoskopija ļauj redzēt papillu kapilāru izvietojumu un formu, un dažādām slimībām šis zīmējums atšķiras. Tieši šis ir viens no iemesliem, kāpēc dermatoskops mūsdienās ir dermatologa ikdienas instruments, nevis tikai dzimumzīmju izmeklēšanas rīks.

Kapilaroskopija ir nagu valnīša kapilāru apskate ar palielinājumu un imersijas šķidrumu. Tā ir nesāpīga, neprasa sagatavošanos un sniedz informāciju, ko citas metodes nedod.

Ādas biopsija ar mikroskopisku izmeklēšanu ir vienīgais veids, kā tieši novērtēt papillu formu, kapilāru stāvokli un slāņu savienojumu. Autoimūnu pūšļu slimību gadījumā izmanto īpašas krāsošanas metodes, kas parāda, tieši kurā līmenī notiek atdalīšanās.

Pirkstu nospiedumu izvērtēšana medicīniskā kontekstā ir reta, bet dažu iedzimtu sindromu diagnostikā papillāro līniju raksta īpatnības joprojām tiek ņemtas vērā kā viena no pazīmēm.

1. Apskate un sūdzību izvērtēšana, pievēršot uzmanību izsitumu izvietojumam.
2. Dermatoskopija, lai novērtētu virspusējo asinsvadu zīmējumu.
3. Nagu valnīša kapilaroskopija, ja ir aizdomas par saistaudu slimību.
4. Ādas biopsija, ja nepieciešams precizēt slāņu savienojuma stāvokli.
5. Papildu asins analīzes, lai izvērtētu sistēmisku slimību iespējamību.

Visbiežāk tās jauc ar matu folikula papillu. Tā ir saistaudu kodoliņš matu sīpola pamatnē, kas nosaka matu biezumu un vada augšanas ciklu. Abas struktūras ir dermas izcelsmes, bet atrodas dažādās vietās un pilda pilnīgi atšķirīgus uzdevumus. Literatūrā par matiem saīsinājums „papilla" gandrīz vienmēr attiecas tieši uz matu folikula papillu.

Otrkārt, tās jauc ar mēles papillām. Tās ir redzamas ar neapbruņotu aci, rada mēles raupjo virsmu un daļa no tām nes garšas kārpiņas. Ar ādas papillām tām nav nekāda funkcionāla sakara.

Treškārt, tās jauc ar zosādu. Zosādu rada matu cēlājmuskuļu saraušanās ap folikuliem, nevis papillu kustība. Papillas ir mikroskopiskas un ar aci neredzamas.

Ceturtkārt, dermas papillas jauc ar ādas virspusējiem izaugumiem, piemēram, ādas kārpiņām jeb fibromām, kas ir redzami, ar kātiņu piestiprināti veidojumi. Tie ir pilnīgi cits jautājums, un to izvērtēšana pieder dermatologam.

Papillu sistēma labi parāda principu, ka bioloģijā viena forma bieži atrisina vairākas problēmas vienlaikus. Viļņotā robeža vienā gājienā uzlabo saķeri starp slāņiem, pietuvina asinsvadus virsādai, palielina difūzijas virsmu un ļauj precīzi izvietot jutīgos receptorus tuvu virsmai.

No tā izriet praktisks secinājums par ādas kopšanu vecumā. Tā kā gados vecāka cilvēka ādas slāņu saķere ir vājāka, visbīstamākā ir nevis tieša trieciena, bet bīdes kustība: vilkšana pa palagu, plākstera strauja noraušana, cieši aplipināts pārsējs. Tieši tāpēc aprūpē uzsver pacelšanu, nevis vilkšanu, un maigi noņemamu pārsēju izvēli.

Otrs mazāk zināms fakts ir tas, ka pirkstu galu jutība ir saistīta ar grēdu attālumu. Grēdas darbojas kā pastiprinātājs: velkot pirkstu pāri virsmai, tās rada vibrācijas, kuras uztver dziļāk esošie receptori. Tāpēc smalku tekstūru atšķirt ir vieglāk, pirkstu kustinot, nevis vienkārši piespiežot, un tāpēc sausa, saplaisājusi āda uz pirkstu galiem tausti pasliktina vairāk, nekā varētu gaidīt.