Aknas un homeostāze: ko aknas līdzsvaro

Smadzenēm glikoze nepieciešama nepārtraukti, bet ēdienreizes notiek ar pārtraukumiem. Aknas šo nesakritību izlīdzina. Pēc ēšanas insulīna ietekmē tās uzņem lieko glikozi un glabā to glikogēna veidā. Tukšā dūšā, kad insulīns krītas un glikagons paaugstinās, glikogēns tiek sadalīts atpakaļ.

1. Pirmajās stundās pēc ēšanas aknas uzkrāj glikozi kā glikogēnu.
2. Kad cukurs asinīs sāk krist, glikagons liek glikogēnu sadalīt.
3. Glikogēna krājumi izsīkst salīdzinoši ātri, dažu stundu laikā.
4. Tad aknas sāk veidot glikozi no aminoskābēm, laktāta un glicerīna.
5. Ilgstošā badā aknas papildus ražo ketonvielas, ko smadzenes izmanto kā alternatīvu degvielu.

Aknas ražo albumīnu, kas uztur asins onkotisko spiedienu un pārnēsā daudzas vielas, kā arī gandrīz visus asins recēšanas faktorus. Tāpēc smagas aknu slimības gadījumā vienlaikus rodas tūska un asiņošanas tendence, lai gan pati asins sistēma ir vesela.

Otrs uzdevums ir olbaltumvielu noārdīšanas atkritumu savākšana. Kad aminoskābes tiek izmantotas enerģijai, atbrīvojas amonjaks, kas nervu sistēmai ir toksisks. Aknas to caur urīnvielas ciklu pārvērš urīnvielā, kuru nieres viegli izvada. Ja aknu darbība ir smagi traucēta vai ja asinis apiet aknas pa apvedceļiem, amonjaks nonāk smadzenēs, un rodas apjukums, miegainība un raksturīga roku plandīšanās.

Tas pats cikls vienlaikus patērē bikarbonātu, tāpēc aknas netieši piedalās arī skābju un bāzu līdzsvara uzturēšanā.

Aknas ražo holesterīnu un lipoproteīnus, kas pārnēsā taukus asinīs, un no holesterīna veido žultsskābes. Žults ne tikai izvada atkritumus, bet arī ir nepieciešama tauku un taukos šķīstošo vitamīnu uzsūkšanai zarnās.

• Žultsskābes sadala taukus sīkos pilienos, lai fermenti tiem varētu piekļūt.
• Bilirubīns, kas rodas no noārdītiem eritrocītiem, aknās tiek piesaistīts citai molekulai un izvadīts ar žulti.
• Aknas glabā A un D vitamīnu, B12 vitamīnu un dzelzi feritīna veidā.
• K vitamīns ir nepieciešams recēšanas faktoru izveidei, un tas uzsūcas tikai žults klātbūtnē.
• Ilgstoši traucēta žults aizplūde tāpēc rada gan dzelti, gan asiņošanas tendenci.

Vielu pārveidošana notiek divos posmos. Pirmajā fermentu grupa, ko sauc par citohroma P450 sistēmu, molekulai pievieno vai atsedz ķīmiski aktīvu grupu. Otrajā posmā šai vietai tiek piesaistīta liela, ūdenī labi šķīstoša molekula, un iegūtais savienojums tiek izvadīts ar žulti vai urīnu.

Svarīgi, ka pirmais posms ne vienmēr padara vielu nekaitīgu. Dažkārt tieši tas rada toksisku starpproduktu, kuru otrais posms pēc tam neitralizē. Ja otrā posma resursi izsīkst, piemēram, pārdozējot pretsāpju līdzekli vai to kombinējot ar alkoholu, starpprodukts uzkrājas un bojā šūnas.

Tā paša mehānisma dēļ zāles savstarpēji ietekmējas. Viena viela var paātrināt vai bremzēt fermentu darbu, un tad otras zāles kļūst neefektīvas vai, gluži pretēji, uzkrājas bīstamā daudzumā. Tieši tāpēc ārstam vienmēr jāzina viss lietoto zāļu un uztura bagātinātāju saraksts.

Aknu kapilāros dzīvo īpašas rijējšūnas jeb makrofāgi, kas uztver baktērijas un to sieniņu fragmentus, kuri no zarnām regulāri nonāk asinīs. Tādējādi aknas ir pirmā imūnā barjera starp zarnu saturu un pārējo organismu, un tās vienlaikus ražo olbaltumvielas, kas piedalās iekaisuma atbildē.

Aknas darbojas arī kā asins rezervuārs: to asinsvadu tīkls spēj uzņemt un atdot ievērojamu asins daudzumu, palīdzot uzturēt asinsriti asins zuduma vai straujas slodzes gadījumā. Papildus tās ir viens no lielākajiem siltuma ražotājiem miera stāvoklī, jo tajās notiek ļoti intensīva vielmaiņa.

Augļa attīstības laikā aknas ir galvenais asinsrades orgāns, un tikai vēlāk šo uzdevumu pārņem kaulu smadzenes. Jaundzimušajam ferments, kas piesaista bilirubīnu pirms izvadīšanas, vēl nestrādā pilnā jaudā, tāpēc pirmajās dzīves dienās bieži rodas dzelte, kas parasti pāriet pati.

Aknām piemīt ievērojama atjaunošanās spēja: pēc daļas orgāna zaudējuma atlikusī daļa spēj ataugt līdz vajadzīgajam apjomam. Tieši tāpēc ir iespējama dzīva donora aknu daļas transplantācija. Šī spēja tomēr zūd, ja bojājums ir ilgstošs un audos jau izveidojušās rētas.

Gados vecākiem cilvēkiem aknu tilpums un asins plūsma tajās samazinās, un zāļu pārveidošana palēninās. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc vecākā vecumā daudzām zālēm nepieciešamas mazākas devas.

Biežākie aknu bojājuma cēloņi ir taukainā aknu slimība, kas saistīta ar lieko svaru, cukura diabētu un vielmaiņas traucējumiem, alkohola lietošana, vīrusu hepatīti un dažu zāļu ietekme. Sākumā sūdzību nav vispār, jo aknām ir liela rezerve un pašā orgānā nav sāpju receptoru, tos satur tikai aknu apvalks.

Progresējot bojājumam, veidojas rētaudi, asins plūsma caur aknām apgrūtinās, un rodas cirozes pazīmes: šķidruma uzkrāšanās vēdera dobumā, paplašinātas barības vada vēnas, dzelte, viegla zilumu rašanās un apziņas izmaiņas.

Ar aknu slimībām nodarbojas gastroenterologs vai hepatologs, vīrusu hepatītu gadījumā infektologs, bet transplantācijas jautājumus risina attiecīgā slimnīcas komanda. Nekavējoties jāmeklē palīdzība, ja parādās ādas un acu baltumu dzeltēšana, tumšs urīns ar gaišu vēdera izeju, vemšana ar asinīm vai melna vēdera izeja, strauji pieaugošs vēdera apjoms vai neizskaidrojams apjukums un miegainība.

Izplatītākais pārpratums ir uzskatīt visas aknu analīzes par funkcijas rādītājiem. Patiesībā tās vērtē trīs dažādas lietas, un tās nedrīkst jaukt.

Pirmā sajaukšana jau minēta: normāli fermenti nenozīmē veselas aknas, jo izveidojušās cirozes gadījumā tie var būt pilnīgi normāli, kamēr albumīns un recēšanas rādītāji jau ir izmainīti. Otrā sajaukšana ir sāpju avots: smeldze labajā pusē biežāk nāk no žultspūšļa, zarnām vai muskuļiem, nevis no pašām aknām, jo aknu audos sāpju receptoru nav.

Trešā ir populārā ideja par aknu attīrīšanu. Aknas strādā nepārtraukti, un to darbu nosaka fermentu sistēmas, nevis īpaši dzērieni vai kursi. Vienīgais pierādītais veids, kā tām palīdzēt, ir samazināt slodzi: alkoholu, lieko svaru, nekontrolētu zāļu lietošanu un neaizsargātu inficēšanās risku, kā arī vakcinēties pret hepatītu tur, kur tas ir iespējams.

Nianse, kas nav redzama vienkāršās shēmās, ir aknu šūnu darba sadalījums pa asins plūsmas garumu. Šūnas plūsmas beigu daļā ir gan aktīvākās zāļu pārveidotājas, gan vissliktāk apgādātās ar skābekli. Tieši tāpēc pie sirds mazspējas vai šoka bojājums iesākas tieši tur, un tieši tāpēc arī daudzu zāļu toksiskā iedarbība mikroskopā redzama pirmām kārtām šajā zonā, nevis vienmērīgi visās aknās.