Amilāzes līmenis asinīs un urīnā

Siekalu dziedzeri, no kuriem lielākais ir pieauss dziedzeris (glandula parotidea), izdala siekalas ar amilāzi, tiklīdz sākas košļāšana. Mutē ferments paspēj sašķelt tikai nelielu daļu cietes, jo kumoss tur uzturas īsu brīdi, bet darbs turpinās kādu laiku arī kuņģa augšdaļā, līdz skābā vide fermentu inaktivē.

Galvenais darbs notiek tievajā zarnā. Aizkuņģa dziedzera acinārās šūnas izdala amilāzi izvadkanālu sistēmā, no kurienes tā kopā ar bikarbonātiem bagāto sulu nonāk divpadsmitpirkstu zarnā. Sārmainā vidē ferments darbojas visefektīvāk, un cietes šķelšana notiek ātri.

Amilāze neveic gremošanu viena pati. Tā sagatavo materiālu zarnu gļotādas fermentiem, tostarp maltāzei un saharāzei, kas galaproduktus sašķeļ līdz atsevišķām glikozes molekulām. Ja kāds no šiem posmiem nedarbojas, nesašķeltie ogļhidrāti nonāk resnajā zarnā, kur baktērijas tos rūgst, radot gāzes, uzpūšanos un caureju.

• Siekalu amilāze: sāk cietes šķelšanu mutē.
• Aizkuņģa dziedzera amilāze: veic lielāko daļu darba tievajā zarnā.
• Zarnu gļotādas fermenti: pabeidz šķelšanu līdz glikozei.
• Rezultāts: glikoze, ko uzsūc zarnu gļotāda.

Laboratorija parasti nemēra fermenta masu, bet gan tā aktivitāti, tas ir, cik ātri paraugs sašķeļ standarta substrātu. Rezultātu izsaka vienībās uz litru. Tieši tāpēc dažādu laboratoriju normas var atšķirties: tās ir atkarīgas no izmantotās metodes un reaģentiem, un rezultāts vienmēr jāsalīdzina ar to normas robežu, kas norādīta tajā pašā atbildē.

Parastā analīze mēra kopējo amilāzi, tas ir, abu izofermentu summu. Ja ir svarīgi noskaidrot izcelsmi, laboratorija var noteikt atsevišķi aizkuņģa dziedzera amilāzes daļu. Šī analīze ir noderīga, piemēram, tad, ja kopējā amilāze ir paaugstināta, bet sūdzības neatbilst aizkuņģa dziedzera slimībai.

Asins paraugu ņem no vēnas, un īpaša gatavošanās parasti nav vajadzīga, lai gan daudzas laboratorijas iesaka neēst dažas stundas pirms analīzes. Urīna amilāzi nosaka vai nu vienā porcijā, vai diennakts urīnā, un pēdējā gadījumā precīza urīna savākšana ietekmē rezultātu vairāk nekā jebkas cits.

Abi fermenti nāk no aizkuņģa dziedzera, bet to uzvedība asinīs atšķiras. Amilāze paaugstinās ātri, dažu stundu laikā pēc akūta pankreatīta sākuma, un pēc tam salīdzinoši ātri normalizējas. Lipāze paaugstinās aptuveni tikpat ātri, bet saglabājas ilgāk, tāpēc tā palīdz arī tad, ja cilvēks pie ārsta nonāk tikai pēc vairākām dienām.

Lipāze ir arī specifiskāka, jo to gandrīz nemaz neražo siekalu dziedzeri. Tāpēc mūsdienu vadlīnijas akūta pankreatīta diagnostikā parasti dod priekšroku lipāzei, bet amilāze saglabā vietu kā plaši pieejama un lēta analīze, īpaši tur, kur lipāzes noteikšana nav uzreiz iespējama.

Abus rādītājus var arī noteikt kopā, taču to vienlaicīga noteikšana diagnostisko precizitāti būtiski neuzlabo. Praksē nozīmīgāks ir jautājums, vai klīniskā aina vispār atbilst aizkuņģa dziedzera iekaisumam.

Visbiežākais nopietnais cēlonis ir akūts aizkuņģa dziedzera iekaisums. Diagnozi uzstāda, ja ir raksturīgas sāpes vēdera augšdaļā, kas nereti izstaro uz muguru, kopā ar fermenta aktivitātes pieaugumu vismaz trīs reizes virs normas augšējās robežas vai ar tipisku atradi attēldiagnostikā. Divi no šiem trim kritērijiem parasti ir pietiekami.

Tomēr paaugstinātas amilāzes cēloņu loks ir plašs. Siekalu dziedzeru iekaisums, tostarp epidēmiskais parotīts, paaugstina tieši siekalu izofermentu. Amilāze var pieaugt arī pie zarnu nosprostojuma, kuņģa vai zarnu sienas perforācijas, žultsceļu slimībām, ārpusdzemdes grūtniecības, nieru mazspējas, kad ferments sliktāk izvadās, kā arī pēc endoskopiskas žultsceļu izmeklēšanas.

Atsevišķi jāmin makroamilāzēmija. Tā ir stāvoklis, kad amilāze asinīs saistās ar lielām olbaltumvielu molekulām, nieres to vairs nefiltrē, un asinīs uzkrājas liels fermenta daudzums pilnīgi veselam cilvēkam. Raksturīgi, ka asins amilāze ir augsta, bet urīna amilāze zema vai normāla. Šī nekaitīgā parādība ir viens no biežākajiem iemesliem nevajadzīgai izmeklēšanai.

• Akūts un saasināts hronisks pankreatīts.
• Siekalu dziedzeru iekaisums vai akmens izvadkanālā.
• Zarnu nosprostojums vai kuņģa un zarnu trakta perforācija.
• Nieru funkcijas pasliktināšanās, kas samazina fermenta izvadi.
• Makroamilāzēmija, kas neprasa nekādu ārstēšanu.

Zems rādītājs pats par sevi reti ir diagnostiski noderīgs, jo daudzās laboratorijās normas apakšējā robeža ir zema un daļai veselu cilvēku rezultāts ir tuvu tai. Tomēr noturīgi zema amilāze var liecināt par to, ka aizkuņģa dziedzera audi ir bojāti un vairs neražo pietiekami daudz fermentu.

Tas notiek ilgstoša hroniska pankreatīta gaitā, pēc plašas aizkuņģa dziedzera operācijas un cistiskās fibrozes gadījumā, kad biezais sekrēts nosprosto izvadkanālus. Šādos gadījumos būtiskāks par amilāzi asinīs ir jautājums par gremošanas nepietiekamību: taukaini, spīdīgi izkārnījumi, svara zudums un vitamīnu trūkums.

Gremošanas funkciju šodien vērtē nevis pēc amilāzes, bet gan nosakot aizkuņģa dziedzera elastāzi izkārnījumos. Tā labāk parāda, cik daudz fermentu patiešām nonāk zarnās.

Jaundzimušajam aizkuņģa dziedzera amilāzes ražošana ir vāja, un tā pakāpeniski nobriest pirmo dzīves mēnešu un gadu laikā. Tieši tāpēc zīdaiņa uzturā ciete nav galvenais enerģijas avots un cietes saturošu ēdienu ievieš pakāpeniski. Daļu darba šajā periodā uzņemas siekalu amilāze un mātes pienā esošie fermenti.

Interesanta cilvēka īpatnība ir tā, ka siekalu amilāzes gēna kopiju skaits dažādiem cilvēkiem atšķiras, un ar to skaidro atšķirīgo siekalu amilāzes aktivitāti. Tas ir viens no retajiem piemēriem, kur gremošanas fermenta daudzumu tieši ietekmē gēna kopiju skaits, nevis tikai tā darbības regulācija.

Gados vecākiem cilvēkiem amilāzes normas būtiski nemainās, taču biežāk sastopama nieru funkcijas pasliktināšanās, kas pati par sevi paceļ rādītāju. Tāpēc vecāka gadagājuma cilvēkam paaugstinātu amilāzi vienmēr vērtē kopā ar kreatinīna līmeni.

Pirmais solis ir noskaidrot, vai ir sāpes un kāds ir to raksturs. Ja cilvēkam ir stipras, pastāvīgas sāpes vēdera augšdaļā ar sliktu dūšu un vemšanu, tas ir stāvoklis, kas prasa neatliekamu novērtējumu slimnīcā, nevis analīžu atkārtošanu pēc nedēļas.

Ja sāpju nav un rādītājs atklāts nejauši, izmeklēšana ir mierīgāka. Parasti atkārto analīzi, nosaka lipāzi, izofermentus, nieru rādītājus un veic vēdera dobuma ultrasonogrāfiju. Ja aizdomas paliek, seko datortomogrāfija ar kontrastvielu vai magnētiskās rezonanses izmeklējums žultsceļiem un aizkuņģa dziedzera vadam.

Ar paaugstinātu amilāzi bez akūtām sūdzībām parasti nodarbojas ģimenes ārsts kopā ar gastroenterologu. Akūtu vēdera sāpju gadījumā pacientu vērtē ķirurgs, jo tieši viņam jāizšķir, vai runa ir par aizkuņģa dziedzera iekaisumu, vai par citu steidzamu vēdera dobuma stāvokli.

1. Novērtēt sūdzības un vispārējo stāvokli, nevis tikai skaitli.
2. Atkārtot analīzi un noteikt lipāzi.
3. Pārbaudīt nieru rādītājus un aknu fermentus.
4. Veikt vēdera dobuma ultrasonogrāfiju, īpaši žultspūšļa novērtēšanai.
5. Ja rādītājs paliek augsts bez sūdzībām, izvērtēt makroamilāzēmiju.

Pirmā kļūda ir pieņēmums, ka augsta amilāze nozīmē pankreatītu. Siekalu dziedzeru slimības, nieru mazspēja un makroamilāzēmija dod tieši tādu pašu skaitli bez jebkādas aizkuņģa dziedzera patoloģijas.

Otrā kļūda ir pieņēmums, ka normāla amilāze izslēdz pankreatītu. Ja cilvēks pie ārsta nonāk vēlu, ferments var jau būt normalizējies. Ir arī zināms, ka ļoti augstu triglicerīdu izraisīta pankreatīta gadījumā parauga īpašību dēļ amilāzes rezultāts var izrādīties maldinoši normāls.

Trešā kļūda ir skaitļa lieluma pielīdzināšana slimības smagumam. Ļoti augsta amilāze nenozīmē smagu slimības gaitu, un mērena paaugstināšanās neizslēdz smagu pankreatītu. Smagumu vērtē pēc orgānu funkcijas traucējumiem un attēldiagnostikas atrades.

• Augsta amilāze bez sāpēm: apsver makroamilāzēmiju vai nieru cēloni.
• Sāpes pie normālas amilāzes: novēlota analīze vai cits cēlonis.
• Sāpes ap ausi un žokli: domā par siekalu dziedzeriem.
• Skaitļa lielums pats par sevi neprognozē slimības smagumu.

Amilāzi mēra ne tikai asinīs un urīnā. Ja plaušu apvalka dobumā vai vēdera dobumā uzkrājies šķidrums, tā amilāzes aktivitātes noteikšana var būt izšķiroša. Augsta amilāze šādā šķidrumā liecina, ka tas ir aizkuņģa dziedzera sulas izcelsmes, piemēram, aizkuņģa dziedzera vada plīsuma vai pankreatīta izraisītas fistulas gadījumā. Tas ir viens no gadījumiem, kad viena analīze maina visu ārstēšanas plānu.

Otra praktiskā detaļa attiecas uz barības vada bojājumu. Ja krūšu dobumā uzkrājies šķidrums ar augstu amilāzes aktivitāti un tajā dominē siekalu izoferments, tas norāda uz siekalu noplūdi, nevis uz aizkuņģa dziedzera slimību. Izofermentu noteikšana šādā situācijā atbild uz jautājumu, kuru attēldiagnostika ne vienmēr atrisina uzreiz.