Apakšējā deniņu vija un objektu atpazīšana

Robežas var noteikt pēc kaimiņu vagām. No augšas vija robežojas ar apakšējo deniņu vagu, kas to atdala no vidējās deniņu vijas. Apakšā un uz iekšu tā pāriet smadzeņu apakšējā virsmā, kur pakauša un deniņu vaga to atdala no vārpstveida vijas. Priekšgalā tā sasniedz deniņu daivas galu, bet aizmugurē bez asas robežas ieiet pakauša daivas apvidū.

Asinsapgādi šim apvidum galvenokārt nodrošina vidējās smadzeņu artērijas apakšējie zari un mugurējās smadzeņu artērijas deniņu zari. Robežzona starp abām artērijām ir tieši šeit, tāpēc asinsrites traucējumi apakšējā deniņu vijā bieži rodas no vienas no šīm artērijām, un simptomi var būt ļoti dažādi atkarībā no tā, kura puse skarta.

Lai izvairītos no sajaukšanas, noder vienkāršs salīdzinājums. Visas trīs vijas iet vienā virzienā, bet to uzdevumi ir pavisam atšķirīgi.

Redzes informācija no acs ābola nonāk pakauša daivas primārajā redzes garozā, kur neironi reaģē uz atsevišķām līnijām un to slīpumu. No turienes izplešas divi ceļi. Augšupejošais ved uz pieres un paura daivu un apkalpo telpisko orientāciju, kustību un darbību plānošanu. Lejupejošais ved pa deniņu daivas apakšdaļu un veido priekšmeta identitāti.

1. Tīklene un redzes nervs nodod signālu talāma sānu ceļgala ķermenim.
2. Primārā redzes garoza sadala attēlu līniju un kontrastu elementos.
3. Nākamie garozas laukumi apvieno tos formās, kontūrās un krāsās.
4. Apakšējā deniņu vija izveido priekšmeta veselo tēlu.
5. Savienojumi ar atmiņu un valodas apvidiem piešķir tam nosaukumu un nozīmi.

Atsevišķa neirona reakcija šajā apvidū ir pārsteidzoši abstrakta. Tas var reaģēt uz noteiktu priekšmeta veidu neatkarīgi no tā, vai priekšmets ir tuvāk vai tālāk, pagriezts sāniski vai apgaismots no cita leņķa. Šādu īpašību sauc par nemainīgumu, un tā ir tieši tas, kas padara atpazīšanu noturīgu ikdienas apstākļos.

Tikpat svarīgi, ka šī apstrāde nav vienvirziena. No priekšējām daļām atpakaļ uz pakauša daivu iet plašas atgriezeniskās saites, kas ļauj sagaidāmajam kontekstam ietekmēt to, ko mēs redzam. Tieši tādēļ neskaidru attēlu ir daudz vieglāk atpazīt, ja iepriekš zinām, ko meklēt.

Šis garozas apvidus nobriest lēni. Mielīna apvalks ceļos, kas savieno pakauša un deniņu daivas, veidojas vēl ilgi pēc dzimšanas, un spēja precīzi atpazīt sejas, burtus un sarežģītus priekšmetus turpina uzlaboties visā bērnībā un pusaudža gados.

Lasītprasme šeit atstāj īpašu pēdu. Apgūstot lasīšanu, deniņu un pakauša daivas robežapvidū abās pusēs izveidojas laukums, kas ātri atpazīst burtu virknes kā vārdus. Cilvēkam, kurš nekad nav mācījies lasīt, šī specializācija ir vājāka, un tas ir viens no skaidrākajiem pierādījumiem, ka pieredze maina garozas organizāciju.

Vecumā šeit, tāpat kā citur, samazinās garozas biezums. Neirodeģeneratīvās slimībās izmaiņas var sākties tieši deniņu daivas priekšējā daļā, un tad pirmā sūdzība nav atmiņas zudums, bet gan vārdu un jēdzienu nozīmes izbālēšana.

Redzes agnozija ir raksturīgākais traucējums: acs redz, redzes asums ir labs, bet priekšmets netiek atpazīts. Cilvēks var aprakstīt formu un krāsu, taču nepasaka, kas tas ir, savukārt, paņemot priekšmetu rokā vai izdzirdot tā skaņu, viņš to atpazīst uzreiz. Ja bojājums skar vārpstveida vijas apvidu, var zust spēja atpazīt pazīstamas sejas.

Deniņu daivas epilepsijas gadījumā šī apvidus kairinājums var radīt sarežģītas redzes halucinācijas: ainas, figūras vai atpazīstamus priekšmetus, kas rodas bez ārēja cēloņa. Vēl viens biežs stāvoklis ir redzes lauka augšējā ceturkšņa izkrišana, kad bojāts redzes ceļa loks, kas iet caur deniņu daivas dziļumu.

Šos traucējumus izmeklē neirologs sadarbībā ar neiropsihologu, audzēju vai epilepsijas ķirurģijas gadījumā arī neiroķirurgs, bet redzes lauka pārbaudi veic oftalmologs. Pēkšņi radušies redzes traucējumi, nespēja atpazīt pazīstamas lietas vai cilvēkus, kā arī pirmā krampju lēkme prasa neatliekamu medicīnisku novērtējumu.

Attēldiagnostikā galvenā ir magnētiskā rezonanse, jo tā skaidri parāda garozas biezumu, vijas un vagas un ļauj atrast nelielus perēkļus. Papildus izmanto funkcionālos un elektrofizioloģiskos izmeklējumus, bet praksē ļoti daudz pasaka vienkārši pārbaudes uzdevumi.

• Magnētiskā rezonanse parāda struktūru, atrofiju, audzējus un asinsrites bojājumus.
• Funkcionālā magnētiskā rezonanse rāda, kuri apvidi aktivizējas, skatoties attēlus.
• Difūzijas attēlošana izseko savienojumu ceļus starp pakauša un deniņu daivām.
• Elektroencefalogrāfija palīdz, ja ir aizdomas par deniņu daivas epilepsiju.
• Neiropsiholoģiskie testi pārbauda attēlu nosaukšanu, formu salīdzināšanu un seju atpazīšanu.

Pirmā sajaukšana ir ar dzirdi. Tā kā daivu sauc par deniņu daivu un dzirdes garoza tiešām atrodas tajā, bieži tiek pieņemts, ka visa daiva klausās. Patiesībā apakšējā vija ar dzirdi gandrīz nav saistīta.

Otra sajaukšana ir ar blakus esošo vārpstveida viju, kas atrodas jau smadzeņu apakšējā virsmā un ir īpaši nozīmīga seju un rakstīta vārda atpazīšanā. Trešā sajaukšana skar pašu redzes traucējuma raksturu: ja cilvēks nepazīst priekšmetu, vispirms ir jāizslēdz vienkāršs redzes asuma vai redzes lauka defekts, un tikai pēc tam jādomā par garozas līmeņa atpazīšanas traucējumu.

Zinātniskajā literatūrā bieži figurē kustību uztveres laukums, ko apzīmē ar burtiem MT un kura nosaukums nozīmē „vidējais deniņu“. Nosaukums nāk no pērtiķa smadzenēm, kur šis laukums patiešām atrodas deniņu daivas vidusdaļā. Cilvēkam attiecīgais apvidus ir pārbīdījies uz deniņu un pakauša daivas robežu, tāpēc nosaukums un faktiskā atrašanās vieta nesakrīt.

Praktiskā nozīme ir tāda, ka, lasot par deniņu daivas funkcijām, nedrīkst automātiski pieņemt, ka dzīvnieku pētījumos aprakstītā vieta cilvēkam ir turpat. Otra mazāk zināma lieta: apakšējā deniņu vija kreisajā un labajā pusē strādā nevienādi. Kreisajā pusē tā vairāk saistīta ar priekšmeta nosaukumu un nozīmi, labajā vairāk ar tā vizuālo izskatu un seju atpazīšanu, tāpēc vienādi lieli bojājumi abās pusēs izpaužas atšķirīgi.