Apakšstilba aizmugurējie muskuļi jeb ikri

Ikru divgalvu muskulis (musculus gastrocnemius) sākas ar divām galvām no augšstilba kaula kondiļiem tieši virs ceļa locītavas. Tas ir vienīgais šīs grupas muskulis, kas šķērso divas locītavas, ceļa un potītes, tāpēc tā spēja iestiepties ir atkarīga no ceļa stāvokļa: ar iztaisnotu ceļu tas ir nostiepts, ar saliektu atslābināts.

Zolesmuskulis (musculus soleus) guļ zem tā un sākas no abiem apakšstilba kauliem, nešķērsojot ceļa locītavu. Tas ir plakans, plašs un satur lielu daudzumu lēni nogurstošu muskuļšķiedru, jo tā darbs ir stājas uzturēšana, nevis eksplozīvs spēks. Abi kopā veido trīsgalvu ikru muskuli (musculus triceps surae).

Plantāris (musculus plantaris) ir neliels muskulis ar garu, tievu cīpslu; daļai cilvēku tā vispār nav, un tā funkcionālā nozīme ir maza. Tā cīpslu izmanto rekonstruktīvajā ķirurģijā kā transplantātu.

Visas trīs virspusējās cīpslas saplūst Ahileja cīpslā (tendo calcaneus), kas piestiprinās pie papēža kaula pauguriņa. Tā ir cilvēka ķermeņa biezākā un izturīgākā cīpsla, taču tās asinsapgāde vidusdaļā ir salīdzinoši vāja, un tieši tur visbiežāk notiek plīsumi un deģeneratīvas izmaiņas.

Dziļo aizmugurējo nodaļu veido četri muskuļi, kas pēc funkcijas ir smalkāki kontrolētāji.

• Pakaļējais lielā stilba kaula muskulis (musculus tibialis posterior): pēdas pagriešana uz iekšu un gareniskās velves uzturēšana.
• Garais pirkstu saliecējs (musculus flexor digitorum longus): otrā līdz piektā pirksta saliekšana.
• Garais īkšķa saliecējs (musculus flexor hallucis longus): lielā pirksta saliekšana, svarīgs atspērienā.
• Ceļa pakaļējais muskulis (musculus popliteus): atslēdz iztaisnotu ceļa locītavu, uzsākot saliekšanu.

Visu aizmugurējo grupu inervē lielais lielakaula nervs (nervus tibialis), sēžas nerva zars. Tā bojājums augstāk kājā vai saspiešana zem potītes iekšpuses ietekmē gan pirkstu saliekšanu, gan pēdas zoles jušanu.

Galvenā artērija ir arteria tibialis posterior, kas iet dziļajā nodaļā un aiz iekšējā potītes paugura, kur tās pulsu var sataustīt. Šis pulss ir viena no pamata pārbaudēm, izvērtējot kājas asinsapgādi.

Dziļās vēnas šajā apvidū ir bagātīgas un veido sinusus tieši zolesmuskuļa biezumā. Muskuļa saraušanās šos sinusus saspiež un dzen asinis uz augšu, kur vārstuļi neļauj tām plūst atpakaļ. Tieši šis mehānisms ir iemesls, kāpēc ilga nekustīga sēdēšana palielina vēnu trombozes risku.

Iešanas ciklā aizmugurējā grupa darbojas divējādi. Balsta fāzes sākumā tā strādā ekscentriski, tas ir, pretojas apakšstilba pārvirzīšanai uz priekšu pāri pēdai, bremzējot kustību. Fāzes beigās tā strādā koncentriski, paceļot papēdi un atgrūžot ķermeni uz priekšu.

Skrienot un lecot Ahileja cīpsla uzkrāj elastīgo enerģiju kā atspere un atdod to atpakaļ, kas ievērojami samazina muskuļa darbu. Tāpēc cilvēka skriešanas ekonomiju nosaka ne tikai muskuļu spēks, bet arī cīpslas elastība.

Dziļā slāņa muskuļi vienlaikus tur pēdas velvi. Kad pakaļējais lielā stilba kaula muskulis vairs netiek galā, velve pakāpeniski nolaižas, un veidojas iegūta plakanā pēda pieaugušajam, kas ir tipisks vidējā vecuma sieviešu sūdzības iemesls.

Ikru apvidus sāpēm ir vairāki tipiski cēloņi, kas prasa pilnīgi atšķirīgu rīcību, tāpēc to atšķiršana ir svarīgākais praktiskais jautājums.

Ar gadiem muskuļu masa samazinās, un ikru grupā šis zudums ir labi pamanāms, jo tas tieši ietekmē gaitu. Samazinās atspērienā ieguldītais spēks, solis kļūst īsāks, un ķermenis kompensē ar gūžas muskuļu darbu. Tas ir viens no līdzsvara pasliktināšanās un krišanas riska mehāniskajiem cēloņiem.

Ahileja cīpsla ar vecumu zaudē daļu elastības, un tajā uzkrājas mikrobojājumi. Tāpēc tās plīsumi visbiežāk notiek nevis profesionāliem sportistiem, bet vidēja vecuma cilvēkiem, kas pēc ilgāka pārtraukuma atgriežas pie strauju kustību sporta.

Bērniem un pusaudžiem strauja augšana var radīt relatīvu ikru muskuļu saīsinājumu, kas izpaužas kā papēža sāpes slodzes laikā. Tas parasti ir ar laiku pārejošs stāvoklis, bet to jāatšķir no citiem papēža sāpju cēloņiem, tāpēc noturīgas sūdzības jārāda ārstam.

Sākums vienmēr ir apskate un funkcijas pārbaude. Vienkāršākais tests ir mēģinājums pacelties uz vienas kājas pirkstgaliem: ja tas neizdodas, ir aizdomas par Ahileja cīpslas vai muskuļa pārrāvumu. Ikru saspiešanas tests, guļot uz vēdera, parāda, vai cīpslas nepārtrauktība saglabājusies.

Ultrasonogrāfija ir ērta pirmā izvēles metode muskuļu un cīpslu bojājumiem, jo ļauj skatīties dinamiski. Ja ir aizdomas par trombozi, veic kompresijas ultrasonogrāfiju vēnām, un to nedrīkst atlikt. Magnētiskā rezonanse precizē sarežģītus vai neskaidrus gadījumus.

Ja sāpes rodas tikai slodzē, pāriet miera stāvoklī un atkārtojas vienmēr pēc līdzīga attāluma, jādomā par asinsapgādes ierobežojumu, un tad izmeklē artērijas, mērot spiedienu potītēs un veicot asinsvadu ultrasonogrāfiju.

• Ģimenes ārsts: pirmā izvērtēšana un nosūtījumi.
• Traumatologs ortopēds: cīpslu un muskuļu plīsumi, hroniskas pārslodzes traumas.
• Asinsvadu ķirurgs: vēnu tromboze, artēriju slimības, varikoze.
• Fizioterapeits: slodzes atjaunošana, ekscentriskie vingrinājumi cīpslas problēmu gadījumā.
• Neirologs: aizdomas par nerva saspiedumu vai mugurkaula izcelsmes sāpēm.

Pirmkārt, ikru stiepšana ar iztaisnotu un saliektu ceļgalu nav viens un tas pats vingrinājums. Ar iztaisnotu ceļgalu stiepjas galvenokārt ikru divgalvu muskulis, ar saliektu ceļgalu, jo divgalvu muskulis tad ir atslābināts, slodze pāriet uz zolesmuskuli. Cilvēkiem ar saīsinātu zolesmuskuli parastā sienas stiepšana neko nedod, un tieši tāpēc viņi nesaprot, kāpēc potīte joprojām nesaliecas.

Otrkārt, ikri ir sūknis. Zolesmuskuli reizēm sauc par otro sirdi, un tas nav pārspīlējums: bez tā saraušanās vēnu asinīm no pēdas būtu jāpaceļas metru pret gravitāciju tikai ar krūšu kurvja spiediena palīdzību. Tas izskaidro, kāpēc ilgā lidojumā vai sēdus darbā ieteicams periodiski celties uz pirkstgaliem.

Treškārt, nakts ikru krampji lielākajā daļā gadījumu ir labdabīgi un nav saistīti ar magnija trūkumu, kā bieži pieņem. Ja krampji ir bieži, sāpīgi, pavada muskuļu vājumu vai parādījušies pēc jaunu medikamentu sākšanas, par to jārunā ar ārstu, jo tad cēlonis var būt medikaments, elektrolītu vai vairogdziedzera darbības traucējumi.