Ar ko atšķiras pieres daiva un deniņu daiva?

Tās aizmugurējā malā, priekšcentrālajā vijā (gyrus precentralis), atrodas primārā kustību garoza. No šejienes sākas ceļš, kas vada gribai pakļautās kustības, un ķermeņa daļas tajā ir izkārtotas kartē ar nevienmērīgām proporcijām: plaukstai un mēlei atvēlēts daudz vairāk vietas nekā mugurai, jo tām vajadzīga daudz smalkāka vadība.

Nedaudz uz priekšu no tās, parasti kreisajā puslodē, atrodas runas izteikšanas centrs, ko sauc par Brokas apvidu. Tas veido vārdu izrunas un teikuma uzbūves programmu. Tā bojājuma gadījumā cilvēks saprot, ko viņam saka, bet pats runā ar grūtībām, lēni, īsās frāzēs, un pats to sāpīgi apzinās.

Vislielākā daļa, priekšējā jeb prefrontālā garoza, nodarbojas ar to, ko sauc par izpildfunkcijām: mērķa noturēšanu prātā, darbību secības plānošanu, uzmanības pārslēgšanu, neatbilstošas reakcijas apturēšanu un seku paredzēšanu. Te atrodas arī bremze, kas ļauj negaidīt tūlītēju atalgojumu.

Tieši tāpēc pieres daivas bojājums bieži izpaužas nevis kā acīmredzams „spēju zudums“, bet kā rakstura pārmaiņa: cilvēks kļūst impulsīvs vai, gluži otrādi, bezinicatīvs, zaudē takta izjūtu un spēju pabeigt iesākto, lai gan atmiņa un valoda šķiet saglabātas.

Tās augšējā vijā, sānu vagas iekšpusē, atrodas primārā dzirdes garoza. Šeit skaņas ir izkārtotas pēc augstuma, no zemām līdz augstām, līdzīgi kā klavieru taustiņi, un šī kārtība atspoguļo iekšējās auss gliemežnīcas uzbūvi.

Blakus, parasti kreisajā puslodē, atrodas Vernikes apvidus, kas atbild par runas nozīmes saprašanu. Tā bojājuma gadījumā cilvēks runā raiti un ar normālu intonāciju, bet saturs ir bezjēdzīgs, un viņš pats bieži nepamana, ka nav saprotams. Tas ir pilnīgs pretstats Brokas afāzijai.

Deniņu daivas apakšējā un iekšējā daļa nodarbojas ar atpazīšanu: objektu, seju un vietu identificēšanu. Šeit beidzas redzes ceļš, kas atbild uz jautājumu „kas tas ir“, atšķirībā no paura daivas ceļa, kas atbild uz jautājumu „kur tas ir“.

Dziļi deniņu daivas iekšienē atrodas hipokamps un mandeļveida kodols. Hipokamps pārvērš pieredzi ilgstošā atmiņā; mandeļveida kodols piešķir notikumiem emocionālo svaru, īpaši bailes. Tāpēc emocionāli spēcīgi notikumi iegulst atmiņā daudz labāk nekā vienaldzīgi.

Atrašanās vieta: pieres daiva ir smadzeņu priekšpusē virs sānu vagas, deniņu daiva zem tās, sānos, aptuveni auss augstumā.

Laika ass: pieres daiva strādā ar nākotni, tas ir, ar plānu, nodomu un sekām; deniņu daiva strādā ar pagātni un ar atpazīšanu, tas ir, ar to, ko esam dzirdējuši, redzējuši un piedzīvojuši.

Atmiņa: abas ir iesaistītas, bet dažādi. Pieres daiva tur informāciju prātā tagadnē un ar to manipulē, tas ir, darba atmiņā, piemēram, paturot telefona numuru, kamēr to ievada. Deniņu daiva veido ilgstošu atmiņas pēdu par notikumiem un faktiem.

Runa: pieres daiva runu ražo, deniņu daiva runu saprot. Šis ir viens no skaidrākajiem un praktiski noderīgākajiem dalījumiem visā smadzeņu anatomijā.

Tas, kura daiva cietusi, nosaka sūdzību raksturu. Insults pieres daivā biežāk dod pretējās puses vājumu un grūtības runāt; insults deniņu daivā biežāk dod runas nesapratni, redzes lauka daļas izkrišanu un apjukumu, kuru apkārtējie var noturēt par psihisku traucējumu.

Deniņu daiva ir arī biežākā epilepsijas izcelsmes vieta pieaugušajiem. Deniņu daivas lēkmei raksturīga dīvaina sajūta vēderā, kas ceļas uz augšu, neparasta smarža, jau redzēta vietas sajūta, apstāšanās un skatiens vienā punktā ar atkārtotām kustībām, piemēram, košļāšanu vai pirkstu berzēšanu.

Sejas trauma un kritiens uz pakausi bieži bojā tieši pieres daivas apakšējo virsmu, jo tā atrodas uz galvaskausa pamatnes nelīdzenās kaula virsmas. Tieši tāpēc pēc galvas traumas raksturīgas ir tieši uzvedības un iniciatīvas izmaiņas.

Ar šiem stāvokļiem nodarbojas neirologs, nepieciešamības gadījumā neiroķirurgs, atveseļošanā logopēds un neiropsihologs. Neatliekama palīdzība nepieciešama, ja pēkšņi parādās vienas puses vājums, sejas puses nokarāšanās, runas traucējumi, redzes zudums vai apjukums. Vienkārša pazīmju atceres kārtība ir seja, roka, runa un laiks: ja kaut viena no pirmajām trim ir traucēta, jāzvana neatliekamajai palīdzībai. Plānveidīgi pie ārsta jādodas, ja pamazām pasliktinās atmiņa, mainās raksturs vai parādās īsas apziņas izslēgšanās epizodes.

Latviešu tekstos pieres daivu bieži sauc par „frontālo“, bet deniņu daivu par „temporālo“. Tie ir kalki no angļu valodas. Latviskie nosaukumi ir pieres daiva un deniņu daiva, un tie ir arī skaidrāki, jo tieši norāda uz galvas vietu.

Otrā sajaukšana ir Brokas un Vernikes afāzija. Vienkāršs atslēgas princips: Brokas afāzijā cieš runas ražošana un cilvēks pats to jūt, Vernikes afāzijā cieš saprašana un cilvēks pats to bieži nejūt. Abas vietas savieno viens šķiedru kūlītis, un arī tā bojājums rada savu afāzijas veidu.

Trešā: deniņu daiva un smadzenītes. Abas atrodas galvas aizmugurē sānos, bet smadzenītes ir atsevišķs orgāns zem smadzeņu pusložu pakauša daļas, un tās vada kustību precizitāti un līdzsvaru, nevis atmiņu.

Pieres daiva nobriest visvēlāk no visām smadzeņu daļām, un tās savienojumu attīstība turpinās vēl krietni pēc tam, kad ķermenis jau izaudzis. Tieši tas fizioloģiski izskaidro, kāpēc pusaudzim ir pieaugušā spējas, bet vēl ne pieaugušā bremzes, un kāpēc riska novērtējums nāk vēlāk nekā drosme.

Deniņu daivas hipokamps turpretī ir viena no nedaudzajām vietām smadzenēs, kur visu mūžu var rasties jaunas nervu šūnas, un vienlaikus tā ir viena no jutīgākajām vietām pret skābekļa trūkumu un hronisku stresu. Šī apvienojuma dēļ atmiņa ir gan trausla, gan trenējama.

Vēl viena lieta, ko populārie apraksti bieži noklusē: gandrīz visas sajūtas no maņu orgāniem vispirms iet caur talāmu, un tikai oža to apiet. Tāpēc smarža nokļūst deniņu daivas atmiņas un emociju struktūrās visīsāko ceļu, un tāpēc kāda smarža spēj negaidīti atsaukt atmiņā sen aizmirstu situāciju spēcīgāk par jebkuru attēlu.