Augšdelma kauls (humerus): uzbūve un funkcijas
Īsā atbilde
Augšdelma kauls (humerus) ir garais kauls starp plecu un elkoni, garākais un masīvākais augšējās ekstremitātes kauls. Augšgalā tā apaļā galviņa veido plecu locītavu ar lāpstiņas locītavdobumu, bet apakšgalā tas savienojas ar spieķa kaulu un elkoņa kaulu, veidojot elkoņa locītavu. Pie tā piestiprinās gandrīz visi pleca joslas un apakšdelma kustinātāji, un tā virsmā rievās iet nervi, kuru bojājumi ir raksturīgi tieši šī kaula lūzumiem.
Augšdelma kauls ir tipisks garais kauls: cauruļveida vidusdaļa ar kaulu smadzeņu dobumu un divi paplašināti gali, kas klāti ar locītavskrimsli. Tomēr tā ģeometrija ir sarežģītāka, nekā liekas: galviņa ir pagriezta uz aizmuguri un uz iekšu attiecībā pret distālā gala asi, un šis retrotorsijas leņķis ir svarīgs protezēšanā un lūzumu salikšanā.
Funkcionāli šis kauls ir pārejas posms starp ļoti kustīgu proksimālo locītavu un ļoti stabilu distālo. Plecu locītava ir kustīgākā cilvēka ķermenī un pieļauj kustības visos virzienos, bet par to maksā ar zemu stabilitāti. Elkoņa locītava turpretī ir gandrīz tikai eņģe, kas pieļauj saliekšanu un iztaisnošanu, kamēr apakšdelma pagriešana notiek starp spieķa un elkoņa kaulu.
Klīniski augšdelma kauls ir viens no visbiežāk lauztajiem kauliem gan bērnībā, gan vecumā, kaut arī lūzuma vieta un mehānisms abās vecuma grupās atšķiras. Tieši tāpēc travmatologam nepietiek zināt, ka lauzts „plecs": svarīgi, kurā līmenī, jo no tā atkarīga gan ārstēšana, gan risks bojāt nervu.
Latviešu valodā „plecs" sarunvalodā bieži apzīmē arī augšdelmu, kas rada pārpratumus. Anatomiski plecs ir tikai apvidus ap plecu locītavu, savukārt daļa starp plecu un elkoni ir augšdelms (brachium).
Proksimālais gals
Augšgalā ir puslodveida galviņa (caput humeri), kas vērsta uz iekšu, augšu un aizmuguri. To no pārējā kaula atdala anatomiskais kakliņš (collum anatomicum), šaura josla tieši pie locītavskrimšļa malas. Zem tā izvirzās divi pauguri: lielais pauguris (tuberculum majus) sānos un mazais pauguris (tuberculum minus) priekšpusē, starp tiem ieplaka, ko sauc par starppauguru rievu (sulcus intertubercularis).
Zem pauguriem kauls pamazām sašaurinās, un šo pāreju sauc par ķirurģisko kakliņu (collum chirurgicum). Nosaukums nav nejaušs: tieši tur kauls lūst visbiežāk, un tieši tur kaulam cieši piekļaujas padušu nervs (nervus axillaris) ar aizmugurējo apliecošo artēriju.
- Galviņa: locītavvirsma pret lāpstiņas locītavdobumu (cavitas glenoidalis).
- Lielais pauguris: piestiprinās supraspinatus, infraspinatus un teres minor.
- Mazais pauguris: piestiprinās subscapularis.
- Starppauguru rieva: tajā iet divgalvu muskuļa garās galvas cīpsla.
- Ķirurģiskais kakliņš: biežākā lūzuma vieta, padušu nerva tuvums.
Diafīze un spirālveida rieva
Vidusdaļa jeb diafīze (corpus humeri) augšgalā ir gandrīz apaļa, bet uz leju kļūst trīsšķautņaina. Tās sānu virsmas vidū ir raupja deltveida muskuļa piestiprināšanās vieta (tuberositas deltoidea).
Kaula aizmugurē slīpi no augšas uz iekšu lejup iet sekla iedobe, spirālveida rieva (sulcus nervi radialis). Tajā guļ spieķa nervs (nervus radialis) kopā ar dziļo augšdelma artēriju. Tā kā nervs šajā vietā atrodas praktiski uz kaula, diafīzes vidusdaļas lūzums, kā arī nepareizi uzlikts žņaugs vai ilgstoša augšdelma saspiešana var to bojāt.
Spieķa nerva bojājuma pazīme ir nespēja iztaisnot plaukstas locītavu un pirkstus, tā saucamā nokarenā plauksta, kopā ar jušanas traucējumiem plaukstas virspusē starp īkšķi un rādītājpirkstu. Trīsgalvu muskuļa darbība pie diafīzes līmeņa bojājuma parasti saglabājas, jo tā zari atiet augstāk.
Distālais gals un elkoņa locītava
Apakšgalā kauls kļūst plats un plakans. Uz sānu puses ir bumbulis (capitulum humeri), kas artikulē ar spieķa kaula galviņu, bet uz iekšējo pusi spolveida virsma (trochlea humeri) pret elkoņa kaula pusmēnessveida iegriezumu. Virs tām ir divas bedrītes: priekšā vainagbedrīte (fossa coronoidea), aizmugurē olekrāna bedrīte (fossa olecrani), kas ļauj apakšdelmam pilnībā iztaisnoties.
Sānos izvirzās divi epikondili. Sānu epikondils (epicondylus lateralis) ir apakšdelma atliecēju kopējā sākumvieta, iekšējais epikondils (epicondylus medialis) ir saliecēju un pronatoru sākumvieta. Tieši šo cīpslu pārslodze rada „tenisista elkoni" un „golfista elkoni".
Aiz iekšējā epikondila seklā rievā iet elkoņa nervs (nervus ulnaris). Tas guļ tuvu ādai, tāpēc sitiens pa šo vietu dod pazīstamo strāvas sitienam līdzīgo sajūtu mazajā pirkstā.
Muskuļi, kas piestiprinās pie augšdelma kaula
Augšdelma kauls ir gan mērķis, gan atbalsta punkts: vieni muskuļi to kustina attiecībā pret ķermeni, citi no tā sākas un kustina apakšdelmu.
| Muskulis | Piestiprināšanās vieta | Galvenā darbība |
|---|---|---|
| Supraspinatus | Lielā paugura augšējā laukumiņa | Uzsāk pleca atvirzīšanu, centrē galviņu |
| Subscapularis | Mazais pauguris | Pleca rotācija uz iekšu |
| Deltveida muskulis | Tuberositas deltoidea | Pleca atvirzīšana, priekšējās un aizmugurējās daļas pretēji |
| Krūšu lielais muskulis | Starppauguru rievas sānu mala | Pleca pievirzīšana un rotācija uz iekšu |
Attīstība un vecuma izmaiņas
Augšdelma kauls pārkaulojas enhondrālā ceļā: diafīzes pārkaulošanās kodols parādās jau augļa dzīvē, bet galos kodoli veidojas pēc dzimšanas un saplūst pakāpeniski. Proksimālā augšanas plātnīte nodrošina lielāko daļu kaula garuma pieauguma un noslēdzas vēlu, pusaudža vecuma beigās, tāpēc bērnu lūzumu prognoze proksimālā galā parasti ir laba: kauls pats spēj izlīdzināt zināmu nobīdi.
Bērnam epifīžu skrimslis ir vājākā vieta, tāpēc tur, kur pieaugušajam plīstu saite, bērnam atdalās augšanas zona. Attēlos to var sajaukt ar lūzumu, tāpēc bērnu rentgenogrammas vērtē, zinot pārkaulošanās kodolu parādīšanās secību.
Ar gadiem samazinās kaula minerālblīvums, īpaši sievietēm pēc menopauzes, un proksimālais augšdelma kauls kļūst par vienu no tipiskajām osteoporozes lūzumu vietām līdzās ciskas kaula kakliņam, mugurkaula skriemeļiem un spieķa kaula distālajam galam. Vienlaikus rotatoru aproces cīpslas deģenerējas, un to plīsums var notikt bez lielas traumas.
Kas mēdz noiet greizi
Proksimālā gala lūzums parasti rodas, krītot uz izstieptas rokas vai tieši uz pleca. Lielākā daļa šādu lūzumu ir maz nobīdīti, un tos ārstē konservatīvi ar īslaicīgu imobilizāciju un agrīnu vingrošanu, jo pleca locītava ļoti ātri kļūst stīva.
Diafīzes lūzumi rodas no tieša sitiena vai grieziena. Daļu ārstē ar funkcionālu ortozi, daļu operē. Galvenais, ko izvērtē uzņemšanas nodaļā, ir spieķa nerva funkcija pirms un pēc manipulācijām.
Bērniem raksturīgs supracondilārais lūzums tieši virs elkoņa, krītot uz iztaisnotas rokas. Tas ir viens no nedaudzajiem bērnu lūzumiem, ko uzskata par steidzamu: atlūzas var saspiest pleca artēriju un nervus. Ja bērnam pēc kritiena elkonis ir deformēts, strauji pietūkst, roka ir bāla, auksta vai bērns nespēj kustināt pirkstus, jābrauc uz slimnīcu nekavējoties.
Pleca locītavas izmežģījums visbiežāk ir uz priekšu, un pēc pirmās reizes jaunam cilvēkam atkārtošanās iespēja ir augsta, jo bojājas locītavas lūpa un kapsula. Ar augšdelma kaulu saistītas ir arī hroniskas pārslodzes problēmas: rotatoru aproces tendinopātija, divgalvu muskuļa garās galvas cīpslas iekaisums un epikondilīti.
- Travmatologs ortopēds: lūzumi, izmežģījumi, rotatoru aproces bojājumi.
- Ģimenes ārsts: sākotnējā izvērtēšana, hronisku sāpju vadīšana, nosūtījumi.
- Fizioterapeits: kustību atjaunošana pēc imobilizācijas, stājas un lāpstiņas kontroles treniņš.
- Neirologs: aizdomas par spieķa vai padušu nerva bojājumu, elektroneiromiogrāfija.
Kā izmeklē
Pamata izmeklējums ir rentgenogramma vismaz divās projekcijās; pleca gadījumā bieži vajadzīga arī papildu aksiālā vai lāpstiņas Y projekcija, lai neizlaistu aizmugurējo izmežģījumu, kas vienā projekcijā var izskatīties gandrīz normāls.
Datortomogrāfija precizē locītavvirsmas sašķelšanos un fragmentu stāvokli pirms operācijas. Magnētiskā rezonanse ir metode mīksto audu novērtēšanai: rotatoru aproces plīsumam, locītavas lūpas bojājumam, kaula tūskai un slēptiem lūzumiem, kas rentgenā nav redzami.
Ultrasonogrāfija ir ātra un pieejama cīpslu izvērtēšanai un ļauj skatīties dinamiski, kustību laikā. Ja ir aizdomas par nerva bojājumu, pēc dažām nedēļām veic elektroneiromiogrāfiju, kas parāda, vai nervs atjaunojas.
- Apskate un salīdzināšana ar otru pusi, deformācijas un pietūkuma novērtēšana.
- Asinsrites un nervu funkcijas pārbaude: pulss, ādas krāsa, pirkstu kustības un jušana.
- Rentgenogramma divās vai trīs projekcijās.
- Nepieciešamības gadījumā datortomogrāfija fragmentu plānošanai vai magnētiskā rezonanse mīkstajiem audiem.
- Atkārtota izvērtēšana pēc imobilizācijas un funkcionālā atjaunošana.
Ar ko to sajauc un viens retāk zināms fakts
Sāpes augšdelmā ne vienmēr nāk no augšdelma. Sāpes, kas izstaro no kakla daļas skriemeļiem nerva saknītes saspieduma dēļ, bieži jūtamas tieši augšdelma ārpusē; tās pastiprinās, grozot kaklu, un bieži pavada tirpšana konkrētu pirkstu joslā. Sirds išēmija var izpausties kā smeldze kreisajā plecā un augšdelmā bez jebkādas saistības ar kustību, un tas ir iemesls neatliekamai palīdzībai. Žultspūšļa iekaisums klasiski izstaro uz labo plecu.
Retāk zināms ir tas, ka pleca locītavā kaula forma stabilitāti praktiski nenodrošina. Lāpstiņas locītavdobums ir sekls un aptver tikai nelielu daļu no galviņas virsmas, kas ir aptuveni kā golfa bumbiņa uz paliktņa. Stabilitāti rada locītavas lūpa, kapsula, saites un galvenokārt rotatoru aproces muskuļu nepārtrauktā darbība, kas galviņu piespiež dobumam.
No tā izriet svarīga praktiska sekas: pēc pleca traumas vai ilgas imobilizācijas atveseļošanās atslēga nav miers, bet kontrolēta kustība un muskuļu darbs. Tieši tāpēc mūsdienu ārstēšanā pat pēc lūzuma cenšas sākt vingrošanu iespējami agri, tiklīdz to atļauj lūzuma stabilitāte.
Bieži uzdotie jautājumi
Cik ilgi dzīst lauzts augšdelma kauls?
Dzīšanas ilgums ir ļoti individuāls un atkarīgs no lūzuma veida, vecuma, smēķēšanas un blakusslimībām, tāpēc precīzu termiņu var pateikt tikai ārstējošais ārsts pēc attēliem. Kopumā kaula saaugšana prasa vairākas nedēļas, bet pilnas kustības un spēka atgūšana parasti ilgst ievērojami ilgāk. Kustību apjoma zudums pēc pleca traumas iestājas ātri, tāpēc fizioterapiju parasti sāk pirms pilnīgas saaugšanas.
Kāpēc pēc pleca lūzuma roka „nepaceļas"?
Iemesli var būt vairāki: sāpes, locītavas kapsulas sastingums pēc imobilizācijas, rotatoru aproces bojājums vai padušu nerva trauma. Ja spēka trūkums saglabājas pēc lūzuma sadzīšanas, tas nav normāli un jāizvērtē atkārtoti. Ārsts var nozīmēt ultrasonogrāfiju, magnētisko rezonansi vai nervu vadīšanas izmeklējumu.
Kas ir „nokarenā plauksta"?
Tā ir spieķa nerva bojājuma pazīme, kad cilvēks nespēj aktīvi atliekt plaukstas locītavu un pirkstus, un plauksta nokarājas. Biežākie cēloņi ir augšdelma kaula diafīzes lūzums un ilgstoša augšdelma saspiešana, piemēram, aizmiegot ar roku pārliktu pār cieta krēsla atzveltni. Lielākā daļa saspieduma izraisītu gadījumu atjaunojas pati, bet novērtēšana pie ārsta ir nepieciešama.
Vai augšdelma kaulu var lauzt bez kritiena?
Jā. Patoloģisks lūzums rodas vietā, kur kaulu novājinājis audzējs, metastāze, cista vai smaga osteoporoze, un tad pietiek ar ikdienišķu kustību. Ja kauls lūst bez atbilstoša spēka, ārsts meklē pamatcēloni ar papildu attēlveidošanu un analīzēm.
Kā atšķirt pleca locītavas sāpes no kakla izraisītām sāpēm?
Pleca izcelsmes sāpes parasti pastiprinās, ceļot roku vai guļot uz sāpošās puses, un ir sliktākas noteiktos kustības sektoros. Kakla izcelsmes sāpes bieži izstaro zemāk par elkoni, pavada tirpšana vai nejutīgums pirkstos, un tās maina kakla kustības. Precīzu atšķiršanu veic ārsts ar mērķētiem testiem.
Kad pēc rokas traumas noteikti jābrauc uz slimnīcu?
Uzreiz jābrauc, ja ir redzama deformācija, roka ir bāla vai auksta, pazūd pulss, strauji aug pietūkums, zūd jušana vai pirkstu kustības, vai sāpes ir nesamērīgi stipras un pieaug. Bērnam pēc kritiena uz elkoņa ar deformāciju tas ir steidzams stāvoklis. Arī noturīgas sāpes bez šīm pazīmēm der parādīt ārstam, ja tās nemazinās dažu dienu laikā.