Augšžoklis (maxilla): uzbūve, funkcijas, slimības

Augšžoklis sastāv no ķermeņa (corpus maxillae) un četriem izaugumiem. Ķermenim ir četras virsmas: priekšējā jeb sejas virsma, aizmugurējā jeb infratemporālā virsma, augšējā jeb orbitālā virsma un mediālā jeb deguna virsma. Uz priekšējās virsmas, nedaudz zem acs dobuma apakšmalas, atveras zemacs atvere (foramen infraorbitale), pa kuru izskrien tāda paša nosaukuma nervs un asinsvadi.

Katrs izaugums pilda savu uzdevumu. Pieres izaugums (processus frontalis) ceļas augšup pa deguna sānu un veido daļu no asaru rievas. Vaiga izaugums (processus zygomaticus) sniedzas uz sāniem pretim vaiga kaulam. Aukslēju izaugums (processus palatinus) horizontāli sniedzas uz viduslīniju un kopā ar otras puses izaugumu veido cieto aukslēju priekšējo daļu. Alveolārais izaugums (processus alveolaris) ir lejup vērsta loka veida kaula josla ar zobu alvēolām.

Viduslīnijā abi augšžokļi savienojas starpžokļu šuvē, bet aukslēju izaugumi savā starpā un ar aukslēju kauliem veido krustveida šuvju sistēmu. Priekšā, aiz augšējiem priekšzobiem, atrodas griezējzobu atvere (foramen incisivum), pa kuru iet nazopalatīnais nervs un asinsvadi; tieši šo vietu zobārsts anestezē, lai atsāpinātu aukslēju priekšdaļu.

Kaula iekšienē līkumo zemacs kanāls (canalis infraorbitalis), no kura atzarojas augšējie alveolārie nervi. Tie ir trijzaru nerva otrā zara (nervus maxillaris) atzari, un tie veido nervu pinumu virs zobu saknēm. Tāpēc sāpes vienā augšējā zobā bieži tiek izjustas kā izkliedētas sāpes visā vaiga pusē: nervu pinums neļauj smadzenēm precīzi lokalizēt avotu.

• Zemacs atvere: zemacs nervs un artērija, jutība vaiga, augšlūpas un deguna spārna ādai.
• Griezējzobu kanāls: nazopalatīnais nervs aukslēju gļotādas priekšdaļai.
• Alveolārie kanāliņi aizmugurējā sienā: augšējie aizmugurējie alveolārie nervi dzerokļiem.
• Augšžokļa dobuma izvadatvere: savieno dobumu ar deguna vidējo eju.
• Asaru rieva: kopā ar asaru kaulu veido asaru maisiņa gultni un deguna un asaru kanālu.

Augšžokļa dobums ir piramīdas formas telpa kaula ķermenī, izklāta ar skropstiņepitēliju. Skropstiņas sit gļotu slāni virzienā uz izvadatveri, un tieši šī aktīvā transporta dēļ vesels dobums paliek tīrs. Problēma ir tāda, ka atvere neatrodas dobuma zemākajā punktā, bet augstu pie jumta, tāpēc gravitācija aizplūšanai nepalīdz.

Ja gļotāda pietūkst, piemēram, vīrusu infekcijas vai alerģiska rinīta dēļ, atvere aizveras, dobumā veidojas pazemināts spiediens un uzkrājas sekrēts. Tas rada raksturīgo spiedienu zem acs, kas pastiprinās, noliecoties uz priekšu. Otrs, bieži neatpazīts ceļš ir odontogēns: augšējo dzerokļu un priekšdzerokļu saknes dažkārt izvirzās dobuma grīdā, un periapikāls iekaisums vai zoba izraušanas komplikācija var pārnest infekciju tieši dobumā.

Ja vienpusējs deguna aizlikums pavada nepatīkamu smaku, strutainu izdalījumu un sāpošu augšējo zobu, iemesls, visticamāk, ir zobs, nevis iesnas. Šādā gadījumā tikai deguna pilieni problēmu neatrisina, un nepieciešama gan zobārsta, gan otorinolaringologa apskate.

Augšžoklis attīstās pārkaulojoties tieši saistaudos, nevis caur skrimšļa stadiju. Embrionālajā periodā sejas vidusdaļu veido augšžokļa izciļņi, kas saaug ar mediālajiem deguna izciļņiem. Ja saaugšana nenotiek, rodas lūpas šķeltne; ja nesaaug aukslēju plāksnes, rodas aukslēju šķeltne. Abas var būt kopā vai atsevišķi, vienpusējas vai abpusējas.

Jaundzimušajam augšžoklis ir zems un plats, jo tajā vēl nav izauguši zobi un dobums ir sīks. Zobu šķilšanās stiepj alveolāro izaugumu augšup, un seja pagarinās. Vecumdienās process apgriežas: zaudējot zobus, alveolārais kauls vairs nesaņem slodzi un pakāpeniski rezorbējas. Attālums starp degunu un zodu samazinās, lūpas iekrīt, un protēžu turēšanās kļūst grūtāka. Tieši tāpēc implantoloģijā bieži nepieciešama kaula augmentācija vai dobuma grīdas pacelšana.

Sejas vidusdaļa lūzt pa paredzamām vājuma līnijām, ko pagājušā gadsimta sākumā aprakstīja franču ķirurgs Renē Lefors. Šis dalījums joprojām ir pamatā ārstēšanas plānošanai, jo tas parāda, cik liela sejas daļa ir atdalījusies no galvaskausa pamatnes.

Praksē tīri viena tipa lūzumi ir retums; biežāk vienā pusē ir viens tips, otrā cits, turklāt kopā ar vaiga kaula un acs dobuma grīdas lūzumiem. Tieši acs dobuma grīdas lūzums ir tas, kas var radīt dubultošanos skatienā uz augšu un acs ābola iegrimšanu.

• Le Fort I: horizontāla līnija virs zobu saknēm, atdalās alveolārais izaugums ar aukslējām.
• Le Fort II: piramīdveida līnija caur deguna sakni un acs dobuma grīdu, kustīga visa deguna un augšžokļa vienība.
• Le Fort III: līnija caur acs dobumiem un vaiga loku, seja pilnībā atdalās no galvaskausa pamatnes.
• Brīdinājuma pazīme jebkurā variantā: dzidrs šķidrums no deguna pēc traumas, kas var liecināt par cerebrospinālā šķidruma noplūdi un prasa neatliekamu izmeklēšanu.

Klīniskā izmeklēšana sākas ar apskati un palpāciju: pārbauda sejas simetriju, acs dobuma malu nepārtrauktību, zobu sakodienu un zemacs apvidus jutību. Sakodiena traucējums pēc traumas ir viena no jutīgākajām pazīmēm, ka kaula fragmenti ir pārvietojušies.

Attēldiagnostikā ortopantomogramma sniedz kopainu par zobiem un alveolāro kaulu, bet trūkumus sejas kaulu sienās tā parāda slikti. Datortomogrāfija ir izvēles metode traumas un smaga sinusīta gadījumā. Zobārstniecībā arvien biežāk izmanto konusstara datortomogrāfiju, kas dod trīsdimensiju attēlu ar mazāku starojuma devu nekā klasiskā datortomogrāfija, taču ar šaurāku redzes lauku. Magnētiskā rezonanse labāk parāda mīkstos audus un audzēju izplatību, bet kaula sīkās struktūras atveido vājāk.

1. Anamnēze: traumas mehānisms vai infekcijas ilgums, zobārstniecības manipulācijas pēdējās nedēļās.
2. Apskate un palpācija: asimetrija, tūska, sakodiens, zemacs jutība, acs ābola kustības.
3. Priekšējā rinoskopija vai endoskopija: vai vidējā ejā redzams strutains sekrēts.
4. Attēldiagnostika atbilstoši jautājumam: ortopantomogramma zobiem, datortomogrāfija kaulam un dobumiem.
5. Nepieciešamības gadījumā mērķtiecīga konsultācija: mutes, sejas un žokļu ķirurgs, otorinolaringologs vai oftalmologs.

Augšžokļa apvidus sāpes ir viens no biežākajiem diagnostikas slazdiem. Hronisks augšžokļa dobuma iekaisums, pulpīts augšējā dzeroklī, trijzaru nerva neiralģija un miofasciālas sāpes košļājamos muskuļos var sākumā izskatīties gandrīz vienādi. Atšķirības slēpjas sāpju raksturā un provocējošajos faktoros.

Dobuma iekaisuma sāpes ir blāvas, spiedošas, pastiprinās, noliecoties uz priekšu, un tās pavada deguna simptomi. Zoba sāpes ir asas, atbild uz aukstu vai saldu un koncentrējas ap vienu zobu. Trijzaru nerva neiralģija dod zibenīgas, sekundes ilgas sāpju lēkmes, ko izraisa pieskāriens vai vēja pūsma. Košļāšanas muskuļu sāpes pastiprinās ilgas košļāšanas laikā un bieži pavada rīta stīvumu žokļa locītavā.

Augšžoklis nav vienlaidu masīvs kauls, bet gan plānu sienu karkass, kuru satur dažas biezākas kaula joslas. Šīs joslas, ko sauc par sejas balsta stabiem, vada košļāšanas spēku no zobiem augšup: viena josla iet gar deguna malu, otra caur vaiga izcilni, trešā pa augšžokļa aizmugurējo stūri. Tieši tāpēc sejas kaulu rekonstrukcijā ķirurgs vispirms atjauno šos stabus, nevis mēģina saskrūkopā katru sīko fragmentu.

Otrs mazāk zināms fakts ir tas, ka augšžokļa dobuma gļotāda ir plānāka un bālāka nekā deguna dobuma gļotāda un tās skropstiņu darbība ir stingri ieprogrammēta uz dabisko izvadatveri. Ja ķirurģiski izveido papildu atveri citā vietā, skropstiņas sekrētu tik un tā dzen uz veco atveri, un jaunā atvere paliek nefunkcionāla. Šis atklājums pagājušā gadsimta otrajā pusē mainīja deguna blakusdobumu ķirurģiju: mūsdienās cenšas paplašināt dabisko atveri, nevis veidot jaunu.