Bronhu koks: uzbūve un darbība

Stingri ņemot, traheja (trachea) pati pie bronhu koka nepieder, bet ir tā celms. Tā ir elastīga caurule, kuras priekšējo un sānu sienu balsta C veida skrimšļa pusloki, bet aizmugurē, pret barības vadu, atrodas mīksta saistaudu un gludo muskuļu plātne.

Vieta, kur traheja sadalās, ir karīna (carina tracheae) ar raksturīgu asu ķīļveida vaļņa izskatu no iekšpuses. Pieaugušam cilvēkam tā atrodas aptuveni krūšu kaula leņķa augstumā, bet precīzs līmenis mainās līdz ar ieelpu un izelpu, kā arī atkarībā no vecuma.

Karīna ir izteikti jutīga zona: tieši tās kairinājums izraisa spēcīgu klepus refleksu. Bronhoskopijā tā ir svarīgākais orientieris, un tās formas izmaiņas, piemēram, paplašināšanās un saplacināšanās, var liecināt par palielinātiem limfmezgliem starp plaušām.

No karīnas atiet divi galvenie bronhi (bronchi principales). Labais ir platāks, īsāks un iet stāvāk uz leju; kreisais ir šaurāks, garāks un vairāk horizontāls, jo tam jāapiet sirds. Šī asimetrija ir klīniski svarīga: nejauši ieelpots ēdiena gabaliņš, zobs vai sīka rotaļlieta daudz biežāk nonāk labajā plaušā.

Katrs galvenais bronhs sadalās daivu bronhos (bronchi lobares) atbilstoši daivu skaitam: labajā pusē trīs, kreisajā divas. Tie savukārt dalās segmentu bronhos (bronchi segmentales), un katrs no tiem apgādā vienu bronhopulmonālo segmentu.

Segments ir plaušu ķirurģijas pamatvienība. Tam ir sava bronha un sava artērijas atzara apgāde, un to no kaimiņiem atdala saistaudu starpsiena, tāpēc ķirurgs var izņemt vienu segmentu, neatverot pārējos.

Robežu starp bronhu un bronhiolu nenosaka diametrs vien, bet sieniņas uzbūve. Tiklīdz sieniņā vairs nav skrimšļa plātnīšu un dziedzeru, runa ir par bronhiolu.

Epitēlijs no daudzrindu skropstainā ar kausveida šūnām pakāpeniski kļūst zemāks, un sīkajos bronhiolos parādās īpašas šūnas bez skropstiņām, kas izdala virsmaktīvu un aizsargājošu sekrētu un spēj atjaunot epitēliju pēc bojājuma.

Gaisu vadošā daļa beidzas ar termināliem bronhioliem (bronchioli terminales). Aiz tiem sākas respiratorie bronhioli (bronchioli respiratorii), kuru sieniņā jau ir atsevišķas alveolas, tad alveolārās ejas un alveolu maisiņi.

Elpceļu virsmu klāj divslāņu šķidrums: apakšā šķidrs slānis, kurā kustas skropstiņas, virsū lipīgs gļotu paklājs, kas notver daļiņas. Skropstiņas sit saskaņotā ritmā un virza gļotas uz augšu, rīkles virzienā, kur tās tiek norītas nemanot.

Šī sistēma darbojas nepārtraukti visu diennakti un ir jutīga pret izžūšanu, aukstumu, tabakas dūmiem un dažām infekcijām. Ja gļotas kļūst pārāk biezas vai skropstiņas nedarbojas, notīrīšana pāriet uz klepu, kas ir daudz mazāk efektīvs un nogurdinošs.

1. Ieelpotā daļiņa pielīp gļotu slānim.
2. Skropstiņas ar viļņveida kustību virza gļotas uz lielākiem elpceļiem.
3. Gļotas sakrājas trahejā un balsenē.
4. Rīkles reflekss vai klepus tās pārvieto uz barības vadu.
5. Saturs tiek norīts un neitralizēts kuņģī.

Bronhu koks sāk veidoties embrionālajā periodā no priekšējās zarnas izauguma un sazarojas pakāpeniski. Vadošie elpceļi savu galīgo zaru skaitu sasniedz jau pirms dzimšanas, savukārt alveolu skaits pēc dzimšanas turpina pieaugt vēl vairākus gadus.

Tāpēc maziem bērniem elpceļi ir ne tikai mazāki, bet arī proporcionāli šaurāki, un neliels gļotādas pietūkums rada nesamērīgi lielu pretestības pieaugumu. Tas izskaidro, kāpēc zīdaiņiem vīrusu izraisīts bronhiolīts var noritēt smagi, kamēr pieaugušajam tā pati infekcija ir parasts saaukstēšanās gadījums.

Ar gadiem samazinās krūškurvja elastība un plaušu audu atsitiens, tāpēc sīkie elpceļi izelpas beigās vieglāk saplok. Rezultātā gados vecākiem cilvēkiem daļa gaisa paliek plaušās, un maksimālā izelpas plūsma pakāpeniski samazinās arī bez slimības.

Bronhu koks var slimot trijos veidos: sašaurināties, aizpildīties ar sekrētu vai zaudēt sienas uzbūvi. No tā izriet arī galvenās slimību grupas.

Astmā gludā muskulatūra saraujas pārmērīgi un atgriezeniski, un galvenā sūdzība ir lēkmjveida elpas trūkums ar sēcošu izelpu. Hroniskā obstruktīvā plaušu slimībā pārmaiņas ir noturīgas un galvenokārt saistītas ar smēķēšanu. Bronhektāzēs bronhu siena ir neatgriezeniski paplašināta un bojāta, tāpēc krājas sekrēts un atkārtojas infekcijas.

Ar šīm slimībām nodarbojas pulmonologs, bērniem bērnu pulmonologs. Svešķermeņa aspirācijas gadījumā rīkojas neatliekami, un to izņem ar bronhoskopiju. Nekavējoties jāmeklē palīdzība, ja parādās asins atklepošana, strauji pieaugošs elpas trūkums, zilgana ādas krāsa vai svilpjoša elpošana pēc iespējamas svešķermeņa ieelpošanas.

• Ilgstošs klepus, kas nepāriet vairākas nedēļas.
• Sēcoša vai svilpjoša elpošana, īpaši naktī un no rīta.
• Atkārtotas plaušu infekcijas vienā un tajā pašā vietā.
• Liels strutaina krēpu daudzums katru dienu.
• Asinis krēpās, pat ja tikai svītriņas.

Pirmais solis parasti ir izmeklēšana ar stetoskopu un spirometrija, kas mēra izelpas plūsmu un tilpumu un parāda, vai elpceļi ir sašaurināti un vai sašaurinājums pēc bronhus paplašinošas zāles pāriet.

Attēldiagnostikā krūškurvja rentgenogramma parāda tikai netiešas pazīmes, savukārt datortomogrāfija ar plāniem griezumiem ļauj redzēt bronhu sieniņas biezumu, paplašinājumus un gaisa aizturi. Bronhektāzes praksē apstiprina tieši ar datortomogrāfiju.

Ja ir aizdomas par audzēju, svešķermeni vai nepieciešams paņemt materiālu izmeklēšanai, veic bronhoskopiju. Elastīgais bronhoskops ļauj apskatīt elpceļus līdz segmentu un apakšsegmentu līmenim, izskalot sekrētu un paņemt biopsiju.

Šī ir detaļa, kas maina izpratni par visu sistēmu. Katra dalīšanās meitas caurules padara šaurākas, bet to summārais šķērsgriezums ir lielāks nekā mātes caurulei. Tā kā caur visu sistēmu iet viens un tas pats gaisa daudzums, plūsmas ātrums ar katru paaudzi krītas.

Termināla bronhiola līmenī plūsmas ātrums ir tik mazs, ka tālāk gaisa molekulas pārvietojas galvenokārt ar difūziju, nevis ar strūklu. Tieši tāpēc elpceļu perifērijā nav ne sēkšanas, ne turbulences: tur vienkārši nav plūsmas, kas to varētu radīt.

No šī fakta izriet divas praktiskas sekas. Pirmkārt, ieelpojamo zāļu daļiņu izmēram ir izšķiroša nozīme, jo lielas daļiņas nosēžas jau lielajos elpceļos un līdz sīkajiem nenonāk. Otrkārt, sīko elpceļu slimība ilgi var palikt nepamanīta, jo tie dod tikai nelielu daļu no kopējās elpceļu pretestības, un pirmās sūdzības parādās tad, kad skarta jau plaša teritorija.