Dzimšanas zobi: kad zobs ir jau dzimstot

Terminoloģija ir vienkārša un balstās tikai uz laiku. Dzimšanas zobs ir jau piedzimstot, neonatālais zobs parādās pirmā dzīves mēneša laikā. Abu gadījumu rīcības plāns ir vienāds.

Daudz svarīgāk ir nošķirt zobu no citiem jaundzimušā mutē redzamiem veidojumiem, kurus bieži par zobiem noturot. Tie ir pilnīgi nekaitīgi un pāriet paši.

Dzimšanas zobs reti izskatās kā pilnvērtīgs zobs. Tā kronis bieži ir mazāks, konisks un ar caurspīdīgu vai dzeltenīgu nokrāsu, jo emalja nav paguvusi pilnībā nobriest un mineralizēties. Zobs var būt raupjš un ātri nolietoties.

Galvenā īpatnība ir kustīgums. Zobs izvirst tad, kad tā sakne vēl ir tikko sākusi veidoties, tāpēc tas tur mutē burtiski uz mīkstajiem audiem. Tieši kustīgums nosaka lielāko daļu ar to saistīto lēmumu.

Rentgenuzņēmums parāda, vai zem izvirdušā zoba ir vēl viens zobu dīglis. Ja tas ir, izvirdušais visdrīzāk ir lieks zobs. Ja nav, tas ir īsts piena zobs, un ar to jārīkojas saudzīgi.

Vairumā gadījumu zobs nerada nekādas grūtības un vienkārši tiek novērots. Tomēr ir daži tipiski sarežģījumi, kuru dēļ ģimenei ir jāzina, ko vērot.

Biežākā ir mēles apakšas kairinājuma čūla, ko sauc par Rīgas un Fedes slimību. Zīdīšanas laikā mēle slīd pāri asajai zoba malai, un veidojas sāpīga brūce, kas savukārt liek bērnam atteikties no krūts. Ir arī pretējā virziena problēma: sāpes mātei un krūtsgala ievainojums.

Retāk pieminēts, bet nozīmīgs risks ir ļoti kustīga zoba atdalīšanās un iekļūšana elpceļos. Tieši šī iespēja ir galvenais arguments par labu izņemšanai, ja zobs turas gandrīz nemaz.

• Mēles apakšas čūla jeb Rīgas un Fedes slimība
• Sāpīga zīdīšana un krūtsgala ievainojums mātei
• Nepietiekama svara pieaugums barošanās grūtību dēļ
• Ļoti kustīga zoba atdalīšanās risks
• Smaganas kairinājums un iekaisums ap zobu

Vienota izskaidrojuma nav. Uzskata, ka zoba dīglis ir izveidojies neparasti tuvu smaganas virsmai, tāpēc tam ir īsāks ceļš līdz izvirdumam. Daļai bērnu tas ir ģimenē atkārtojas, tātad ir iedzimta nosliece.

Vairumā gadījumu tā ir atsevišķa, izolēta parādība pilnīgi veselam bērnam. Retāk tā sastopama kopā ar dažiem iedzimtiem sindromiem un ar lūpas un aukslēju šķeltni. Tieši tāpēc jaundzimušo apskatē ārsts pievērš uzmanību ne tikai zobam, bet arī nagiem, matiem, garumam, ekstremitāšu proporcijām un sirds izmeklēšanai.

Ja bērns citādi attīstās normāli, augumā un svarā pieņemas, un izmeklēšanā nekas cits neiekrīt acīs, papildu ģenētiskā izmeklēšana parasti nav vajadzīga.

Vecākiem bieži ir jautājums, vai grūtniecības laikā kaut kas ir darīts nepareizi. Šādas saistības nav pierādītas: ne uzturs, ne vitamīni, ne dzemdību veids priekšlaicīgu zoba izvirdumu neizraisa. Tā ir lokāla zoba dīgļa novietojuma īpatnība, nevis mātes rīcības sekas.

Lēmumu pieņem bērnu zobārsts, bieži kopā ar neonatologu vai ģimenes ārstu. Vadmotīvs ir vienkāršs: saglabāt zobu, ja tas ir droši, jo agri izņemts piena priekšzobs atstāj vietu tukšu līdz pat skolas gadiem.

Ja zobs turas pietiekami stingri un vienīgā problēma ir asā mala, to noapaļo un nogludina, un bieži ar to pietiek. Ja veidojas čūla, papildus tiek koriģēta barošanas tehnika, dažkārt uz laiku pārejot uz atslauktu pienu.

1. Mutes apskate un zoba kustīguma novērtēšana
2. Rentgenuzņēmums, lai noskaidrotu, vai zem tā ir cits zobu dīglis
3. Mēles apakšas un krūtsgala pārbaude, meklējot čūlu
4. Asās malas nogludināšana, ja zobs tiek saglabāts
5. Barošanas konsultācija un svara pieauguma novērošana
6. Ja zobs ļoti kustīgs vai lieks, to izņem, iepriekš pārliecinoties par asins recēšanu un K vitamīna profilaksi
7. Atkārtota apskate, lai sekotu pārējo zobu izvirdumam

Jaundzimušajiem K vitamīna rezerves ir zemas, un no tā atkarīgi vairāki asins recēšanas faktori. Tieši tāpēc lielākajā daļā valstu, arī Latvijā, tūlīt pēc dzimšanas bērnam ievada K vitamīnu.

Ja zobs jāizņem pirmajās dzīves dienās, zobārstam ir svarīgi zināt, vai šī profilakse ir veikta. Pretējā gadījumā neliela procedūra var izraisīt negaidīti ilgu asiņošanu. Šī ir tieši tā detaļa, ko vispārīgie apraksti izlaiž, bet kas praksē maina rīcības secību.

Visbiežāk vecāki par zobu notur Epšteina pērlītes, sīkas baltas bumbiņas uz aukslējām viduslīnijas tuvumā, vai Bona mezgliņus uz smaganu vaļņa. Abi ir epitēlija cistas, kas izzūd pašas bez jebkādas ārstēšanas, un tās nav cietas kā zobs.

Otrs sajaukums ir izvirduma cista, zilgans vai sārts pietūkums uz smaganas, kas veidojas virs izvirstoša zoba. Tā arī parasti pāriet pati.

Trešā sajaukšana notiek vēlāk: agru zobu izšķilšanos dažus mēnešus pēc dzimšanas nereti sajauc ar dzimšanas zobiem. Tas tā nav, jo par dzimšanas vai neonatālo zobu runā tikai tad, ja tas parādījies pirmajā mēnesī. Ja bērnam nav neviena zoba līdz aptuveni pusotra gada vecumam, tas turpretī ir iemesls apmeklēt zobārstu.

Pats zobs nav neatliekams stāvoklis, bet vairākas situācijas prasa nekavējoties meklēt palīdzību. Pirmā ir zoba ļoti liela kustība, kad tas šķiet varam atdalīties. Otrā ir asiņojoša vai pieaugoša čūla zem mēles. Trešā ir barošanās atteikšanās ar svara zudumu vai retu urinēšanu, kas jau liecina par nepietiekamu uzturu.

Plānotā kārtībā, ja zobs ir pamanīts dzemdību nodaļā, pirmo zobārsta apskati parasti nokārto tuvākajās dienās vai nedēļās. Ar jautājumiem par barošanu palīdz arī vecmāte vai zīdīšanas konsultants, jo bieži pietiek ar zīdīšanas pozas maiņu.

Ja dzimšanas zobs tiek saglabāts, tā sakne parasti turpina veidoties, un laika gaitā zobs nostiprinās. Emalja var palikt nepilnvērtīga, tāpēc šis zobs ir jutīgāks pret kariesu, un higiēna no pirmajām nedēļām ir svarīgāka nekā parasti.

Ja zobs ir izņemts, tukšā vieta paliek līdz pastāvīgā priekšzoba izvirdumam. Parasti tas nerada nopietnas problēmas ar sakodienu, jo priekšzobu rajonā vietas turētāji tiek lietoti retāk nekā sānu zobu rajonā, taču bērna sakodiena attīstība ir jānovēro.

Vecākiem ir vērts atcerēties, ka priekšzobu agrīna izšķilšanās neko neliecina par bērna attīstības ātrumu vai veselību kopumā. Tā ir viena atsevišķa laika novirze, nevis visa organisma steiga.

Vēl viena praktiska lieta attiecas uz vecāku gaidām. Ja zobs ir saglabāts, pirmajos mēnešos tas var kļūt nedaudz kustīgāks un pēc tam atkal nostiprināties, jo sakne turpina augt. Pašam šo kustīgumu vērtēt nevajag, spiežot uz zoba, jo tas tikai kairina smaganu. Pietiek ar plānotu zobārsta apskati un uzmanību pret barošanos un mēles apakšas izskatu.