Kas ir dzimumlocekļa galviņa?

Anatomiski galviņā izšķir vairākas robežzīmes, kuras ir svarīgas gan aprakstot izmaiņas, gan operējot. Tās ir viegli saskatāmas apskatē, un tieši ar to nosaukumiem ārsts pieraksta atradumu.

Galviņas virsma nav parasta āda. To klāj plāns, matu un sviedru dziedzeru nesaturošs slānis, kas neapgraizītiem vīriešiem uzvedas gļotādai tuvāk nekā ķermeņa ādai, bet ilgstošas gaisa iedarbības apstākļos kļūst nedaudz biezāks. Tieši šī plānā virsma ir iemesls, kāpēc apvidus viegli kairinās no spēcīgiem mazgāšanas līdzekļiem.

• Urīnizvadkanāla ārējā atvere: gareniska sprauga galviņas galā.
• Galviņas vainags: izvirzītā apmale pie pamatnes.
• Rieva aiz vainaga: vieta, kur uzkrājas smegma.
• Saitīte apakšpusē: savieno galviņu ar priekšādu, bagātīgi apasiņota.
• Priekšāda: kustīga kroka ar ārējo un iekšējo lapu.

Erekcijas laikā asinis piepilda visus trīs ķermeņus, taču alveolāros ķermeņus ietver bieza, maz izstiepjama bura, tāpēc spiediens tajos kļūst augsts. Sūkļveida ķermenim un galviņai šāda blīva apvalka nav, tāpēc tie kļūst stingri, bet paliek elastīgāki.

Šai atšķirībai ir tiešs praktisks iemesls. Ja galviņa un sūkļveida ķermenis kļūtu tikpat cieti kā alveolārie ķermeņi, urīnizvadkanāls, kas iet tieši cauri tiem, tiktu saspiests un sēklas izvadīšana būtu apgrūtināta. Tā ir tā detaļa, kuru īsi apraksti gandrīz nekad nepiemin, bet kura izskaidro visu šīs zonas uzbūvi.

Augļa attīstības laikā ārējie dzimumorgāni veidojas no kopīga pirmsākuma, un galviņa rodas no dzimumorgānu pauguriņa. No tā paša veidojuma sievietēm attīstās klitora galviņa, tāpēc abas struktūras ir savstarpēji atbilstošas gan uzbūvē, gan inervācijā.

Jaundzimušajam un mazam zēnam priekšādas iekšējā lapa ir dabiski saaugusi ar galviņas virsmu. Šīs saaugšanas pakāpeniski atdalās pašas bērnības gaitā, un vecums, kad priekšāda kļūst pilnībā atvelkama, ir ļoti individuāls. Tāpēc neatvelkama priekšāda mazam zēnam parasti nav slimība, un to ar varu atvilkt nedrīkst: piespiedu atvilkšana rada plīsumus, sāpes un pēc tam rētas, kas tikai pasliktina stāvokli.

Pieaugušam vīrietim ikdienas kopšana ir vienkārša: priekšādu atvelk, apvidu nomazgā ar siltu ūdeni un pēc tam priekšādu noteikti atgriež atpakaļ. Agresīvas ziepes, antiseptiķi un pārāk bieža mazgāšana kairina plāno iekšējo lapu un var izraisīt sausumu un iekaisumu.

Regulāra kopšana ir arī iespēja pamanīt izmaiņas laikus. Vairums šī apvidus slimību sākas ar redzamām pazīmēm uz ādas, un tieši savlaicīga apskate pie ārsta ir tā, kas atšķir vienkāršu ārstēšanu no sarežģītas.

Zēnam līdz brīdim, kad priekšāda atdalās dabiski, pietiek ar ārpuses nomazgāšanu. Smegmas uzkrāšanās pati par sevi nav infekcija, bet, ja parādās apsārtums, pietūkums, izdalījumi ar smaku, nieze vai sāpīga urinēšana, jākonsultējas ar ārstu.

1. Priekšādu maigi atvelk tik daudz, cik tas notiek bez sāpēm.
2. Apvidu nomazgā ar siltu ūdeni bez spēcīgiem mazgāšanas līdzekļiem.
3. Ādu saudzīgi nosusina, nerīvējot.
4. Priekšādu vienmēr atgriež sākotnējā stāvoklī.
5. Ja parādās apsārtums, sāpes vai izdalījumi, dodas pie ārsta, nevis palielina mazgāšanas biežumu.

Galviņas iekaisumu sauc par balanītu, un, ja vienlaikus iekaisusi arī priekšāda, lieto apzīmējumu balanopostīts. Tas izpaužas ar apsārtumu, pietūkumu, niezi vai dedzināšanu un dažreiz ar izdalījumiem. Cēloņi ir dažādi: sēnīšu infekcija, baktērijas, kairinājums no higiēnas līdzekļiem vai ādas slimība. Atkārtots balanīts pieaugušam vīrietim ir arī iemesls pārbaudīt cukura līmeni asinīs, jo tas var būt viena no nediagnosticēta cukura diabēta pazīmēm.

Saitītes apvidus ir vēl viena bieža problēmu vieta. Ja saitīte ir īsa, tā var plīst, radot asiņošanu un sāpes; asiņošana parasti apstājas ar spiedienu, bet brūce jāparāda ārstam, un atkārtotu plīsumu gadījumā iespējama neliela ķirurģiska korekcija.

Fimoze nozīmē, ka priekšādu nevar atvilkt pāri galviņai. Pieaugušajam tā parasti veidojas rētu vai ādas slimības dēļ. Parafimoze ir pretējs stāvoklis: atvilkta priekšāda iestrēgst aiz vainaga, saspiež to un galviņa strauji uztūkst. Tā ir neatliekama situācija, jo traucēta asins atplūde, un palīdzība jāmeklē nekavējoties.

Uz vainaga malas daudziem vīriešiem ir sīku, vienāda izmēra, perlveida mezglīšu rinda. Tie ir normāls anatomisks variants, nav lipīgi, neaug un ārstēšanu neprasa. Tos bieži sajauc ar dzimumorgānu kārpām, taču kārpas ir nevienāda izmēra, nesakārtotas rindā un var parādīties jebkur.

Līdzīgi sīki dzeltenīgi punktiņi uz dzimumlocekļa ādas parasti ir tauku dziedzerīši, arī normāla parādība. Turpretī vienpusējs, augošs, čūlojošs vai asiņojošs veidojums, balti sacietējuši ādas laukumi vai izmaiņas, kas nepāriet dažu nedēļu laikā, vienmēr jāparāda ārstam.

Balti, sacietējuši laukumi ar priekšādas sašaurināšanos var liecināt par hronisku ādas slimību, ko sauc par ķērpjveida sklerozi. To ārstē urologs kopā ar dermatologu, un tā prasa novērošanu, jo ilgstošs neārstēts iekaisums šajā apvidū palielina vēlāku izmaiņu risku.

Lielāko daļu jautājumu atrisina apskate un saruna. Ja ir izdalījumi vai aizdomas par infekciju, ņem uztriepi un veic seksuāli transmisīvo infekciju analīzes; ja iekaisums atkārtojas, pārbauda cukura līmeni asinīs. Aizdomīgu ādas izmaiņu gadījumā veic biopsiju, kuru izvērtē patologs.

Pieaugušie ar šādām sūdzībām vēršas pie urologa vai dermatovenerologa, zēniem palīdz bērnu ķirurgs vai bērnu urologs, bet pirmo izvērtējumu bieži veic ģimenes ārsts. Nekavējoties jāmeklē palīdzība parafimozes gadījumā, kā arī tad, ja erekcija ilgst vairākas stundas un ir sāpīga, ja ir smaga trauma, ja urinēšana kļūst neiespējama vai ja strauji izplatās apsārtums ar drudzi.

• Apskate un priekšādas kustīguma novērtējums.
• Uztriepe un infekciju analīzes, ja ir izdalījumi.
• Glikozes līmeņa pārbaude pie atkārtota iekaisuma.
• Biopsija neskaidru vai nedzīstošu ādas izmaiņu gadījumā.
• Ultrasonogrāfija ar asinsrites novērtējumu traumu un asinsrites traucējumu gadījumā.

Galviņas jutīgumu nodrošina blīvs nervu galu tīkls, un visjutīgākās zonas parasti ir vainaga apvidus un saitīte. Jutīguma pakāpe cilvēku starpā atšķiras, un ar gadiem tā mēdz nedaudz mazināties, tāpat kā citviet ādā.

Jutīgumam ir arī aizsargfunkcija: tas ļauj laikus pamanīt spiedienu, berzi vai bojājumu. Tāpēc jebkura jauna sāpju, dedzināšanas vai nejutīguma sajūta ir informācija, nevis tikai neērtība.

Jutīguma izmaiņas var izraisīt arī hronisks kairinājums, ādas sabiezēšana pēc ilgstoša iekaisuma, cukura diabēta izraisīts nervu bojājums un daži medikamenti. Ja jutīgums mainās strauji, parādās nejutīgums vai sāpes, tas nav jāpieņem kā neizbēgams novecošanas process, bet jāizmeklē pie ārsta.