Gūžas locītavas lūpa (labrum acetabuli)

Lūpa sastāv no blīvi sakārtotām kolagēna šķiedrām ar šķiedru skrimšļa šūnām. Tā nav viendabīga: ārējā daļa, kas saistīta ar locītavas somiņu, ir vairāk saistaudaina un apasiņota, bet iekšējā, pret locītavas dobumu vērstā mala ir skrimšļaināka un bez asinsvadiem.

Šis sadalījums izskaidro slimību gaitu. Plīsumi, kas atrodas tuvāk kaula malai un somiņai, var sadzīt vai tikt sekmīgi sašūti, bet brīvās malas bojājumi paši nedzīst, jo tiem trūkst asins apgādes. Tieši tāpēc ķirurģiskā taktika atšķiras atkarībā no plīsuma atrašanās vietas.

Lūpā ir arī brīvie nervu galiņi un stāvokļa uztveres receptori. Tas nozīmē, ka tā piedalās locītavas stāvokļa sajūtā un ka tās bojājums ir īsti sāpīgs, nevis tikai mehānisks.

Lūpas darbību vislabāk saprast caur diviem savstarpēji saistītiem mehāniskiem efektiem, kurus ķirurgi vērtē katrā operācijā.

Blīvējuma nozīmi labi parāda operāciju pieredze. Ja lūpu izgriež, locītavas kustība saglabājas, bet mainās slodzes sadalījums: skrimšļa virsmas sāk saskarties tiešāk, un šķidruma kārtiņa slodzes brīdī tiek izspiesta ātrāk. Tieši tāpēc mūsdienu ortopēdija lūpu cenšas saglabāt un sašūt pat tad, ja tās izgriešana būtu tehniski vienkāršāka un ātrāk mazinātu sāpes.

• Ligzdas padziļināšana: palielina augšstilba kaula galvas pārsegumu un locītavas stabilitāti.
• Saskares laukuma palielināšana: slodze sadalās pa lielāku virsmu, tāpēc spiediens uz skrimsli ir mazāks.
• Hidrauliskais blīvējums: notur šķidruma kārtiņu starp virsmām, nodrošinot ļoti zemu berzi.
• Šķidruma sadalījuma vadība: apgrūtina šķidruma izspiešanu ārā slodzes brīdī.
• Stāvokļa uztvere: nervu galiņi piedalās locītavas aizsargrefleksos.

Vārdu lūpa medicīnā lieto vairākām struktūrām, un tas rada neskaidrības. Tabula palīdz tās nošķirt.

Lūpas bojājumi reti rodas no viena notikuma. Daudz biežāk tie ir sekas tam, ka locītavas kauliem ir neatbilstoša forma un lūpa gadiem tiek iespiesta starp tiem.

Gūžas sadursmes sindromā jeb femoroacetabulārā sadursmē izšķir divus pamatveidus. Vienā no tiem augšstilba kaula kakliņa pārejā galvā ir papildu kaula izcilnis, kas locīšanas laikā ieskrāpē ligzdas malu. Otrā ligzdas mala ir pārāk plaša un pārsedz galvu, iespiežot lūpu.

Otrs liels cēloņu loks ir gūžas displāzija, kurā ligzda ir pārāk sekla. Tad lūpa pārņem daļu no kaulu darba, ilgstoši pārslogojas, palielinās un galu galā plīst. Trešais ir tieša trauma vai atkārtotas galēja apjoma kustības sportā un dejā.

Raksturīgākā sūdzība ir sāpes cirksnī, nevis uz gūžas ārpuses. Daudzi pacienti tās parāda, aptverot gūžu ar plaukstu virs lielā grozītāja starp īkšķi un rādītājpirkstu; ortopēdijā to sauc par C pazīmi.

Bieži ir arī mehāniskas sūdzības: klikšķēšana, aizķeršanās sajūta, pēkšņa sāpju šautra, mainot stāvokli. Sāpes parasti pastiprinās, ilgi sēžot, izkāpjot no automašīnas, uzvelkot zeķes vai griežot kāju uz iekšu.

Pie ārsta jādodas, ja cirkšņa sāpes turpinās ilgāk par pāris nedēļām, ja locītava aizķeras vai bloķējas, ja parādās klibošana vai ja sāpes pamostas naktī. Steidzami jāvēršas pēc traumas ar nespēju atbalstīties uz kājas.

Izmeklēšana sākas ar sarunu un klīniskajiem paraugiem, kuros ārsts saliec un pagriež gūžu, mēģinot atkārtot sāpes. Šie paraugi ir jutīgi, bet ne īpaši specifiski, tāpēc tiem vienmēr seko attēldiagnostika.

Vienkāršā rentgenogramma nerāda pašu lūpu, bet parāda kaulu formu: ligzdas dziļumu, pārseguma pakāpi un kaula izciļņus, kas rada sadursmi. Bez šīs informācijas lūpas plīsuma ārstēšana ir bezjēdzīga, jo cēlonis paliek.

Lūpas pašas novērtēšanai precīzākā metode ir magnētiskās rezonanses artrogrāfija, kurā locītavā ievada kontrastvielu. Šaubu gadījumā izmanto diagnostisku sāpju bloķēšanu: ja anestēzijas līdzekļa ievade locītavā sāpes uz laiku noņem, tas apstiprina, ka sāpju avots ir pašā locītavā, nevis blakus audos.

1. Sūdzību un slodzes vēstures precizēšana, ieskaitot sportu un darba stāju.
2. Klīniskie paraugi ar gūžas locīšanu, pievilkšanu un pagriešanu uz iekšu.
3. Iegurņa rentgenogramma kaulu formas un displāzijas novērtēšanai.
4. Magnētiskā rezonanse, vēlams ar kontrastvielu locītavā.
5. Diagnostiskā anestēzijas līdzekļa ievade locītavā neskaidros gadījumos.
6. Artroskopija, ja nepieciešama ārstēšana, nevis tikai diagnostika.

Lūpas bojājumus ārstē ortopēds traumatologs, bieži sadarbībā ar fizioterapeitu un sporta medicīnas ārstu. Sākotnējā ārstēšana lielākajā daļā gadījumu ir neķirurģiska: slodzes pielāgošana, iegurņa un gūžas stabilizējošo muskuļu mērķtiecīga treniņprogramma, sāpju mazināšana.

Ja sūdzības saglabājas un attēlos ir skaidrs bojājums kopā ar kaulu formas problēmu, apsver artroskopisku operāciju. Mūsdienu pieeja dod priekšroku lūpas saglabāšanai un sašūšanai, nevis tās izgriešanai, jo bez lūpas zūd blīvējums un pieaug skrimšļa slodze.

Vienlaikus parasti nolīdzina kaula izciļņus, kas radīja sadursmi. Ja lūpas nav iespējams saglabāt, izmanto rekonstrukciju ar cita audu transplantātu. Izteiktas gūžas artrozes gadījumā lūpas operācija vairs nepalīdz, un risinājums ir endoprotezēšana.

Pirmais konkurents ir pievelcējmuskuļu sastiepums, kurā sāpes ir precīzi uz augšstilba iekšpuses, pastiprinās, saspiežot ceļus kopā, un ir jūtamas taustot muskuļa piestiprinājumu pie kaunuma kaula.

Otrais ir gurnu jostas muskuļa cīpslas kairinājums, kuram raksturīga dzirdama klikšķēšana un sāpes, ceļot taisnu kāju pret pretestību. Trešais ir sāpes, kas nāk no muguras lejasdaļas un izstaro uz cirksni; tās mainās atkarībā no muguras stāvokļa, nevis no gūžas kustības.

Ceturtais ir gūžas artroze, kas parasti sākas vēlākā vecumā, dod stīvumu no rīta un pakāpenisku kustību apjoma zudumu. Piektais ir cirkšņa trūce vai sportistu cirkšņa sāpju sindroms, kur sāpes pastiprinās, sasprindzinot vēdera presi un klepojot.

Magnētiskajā rezonansē atrasts lūpas plīsums pats par sevi nav diagnoze. Pētījumos, kuros izmeklēti cilvēki bez jebkādām gūžas sūdzībām, lūpas izmaiņas tiek atrastas bieži, un ar vecumu to sastopamība pieaug. Tas nozīmē, ka attēla atradne jāsaskaņo ar sūdzībām un klīnisko izmeklēšanu.

Praktiskās sekas ir divas. Pirmkārt, operācija tiek plānota pēc pacienta, nevis pēc attēla: ja sāpes nav tipiskas un klīniskie paraugi negatīvi, lūpas plīsuma sašūšana rezultātu nedos. Otrkārt, ja cēlonis ir kaula forma vai displāzija, tikai lūpas labošana bez pamatproblēmas risināšanas noved pie atkārtota bojājuma.

Tāpēc laba gūžas locītavas novērtēšana vienmēr sākas ar jautājumu, kāpēc lūpa plīsa, un tikai pēc tam ar jautājumu, ko ar plīsumu darīt.