Gūžas vēna: uzbūve, gaita un slimības

Ārējā gūžas vēna (vena iliaca externa) sākas kā augšstilba vēnas turpinājums tieši aiz cirkšņa saites. Tā iet uz augšu un uz aizmuguri gar mazā iegurņa ieejas malu, sākumā atrodoties iekšpusē no vienādā vārdā sauktās artērijas. Tajā ietek dziļā zarnkaula apliecējvēna un apakšējā epigastrālā vēna.

Iekšējā gūžas vēna (vena iliaca interna) ir īsa un bieza; tā atrodas tuvāk krustu kaulam un savāc asinis no urīnpūšļa, taisnās zarnas, dzemdes un maksts vai priekšdziedzera, no sēžas, aizslēgkaula un iekšējās kaunuma vēnas. Tās pietekas iegurnī veido plašus pinumus ar daudziem savienojumiem abās pusēs.

Kopējā gūžas vēna (vena iliaca communis) rodas, abām saplūstot krustu kaula un zarnkaula locītavas priekšā. Labā un kreisā kopējā gūžas vēna savukārt apvienojas apmēram piektā jostas skriemeļa līmenī un veido apakšējo dobo vēnu, kas atrodas pa labi no mugurkaula.

Kāju vēnās vārstuļi ir bieži un tie nodrošina, ka muskuļu sūkņa radītā plūsma iet tikai uz augšu. Iegurņa lielajos vēnu stumbros vārstuļu ir maz vai to nav vispār, un tas nav trūkums, bet plūsmas apjoma diktēts risinājums: šeit asinis virza nevis vietējie vārstuļi, bet spiediena starpība starp vēdera dobumu un krūšu kurvi.

Elpojot diafragma nolaižas, vēdera spiediens pieaug, krūšu kurvja spiediens krītas, un asinis tiek pavilktas uz augšu. Izelpā notiek pretējais. Tāpēc vēnu plūsma iegurnī elpošanas ritmā pulsē, un tieši šīs plūsmas svārstības ultrasonogrāfijā izmanto, lai netieši novērtētu, vai augstāk nav aizsprostojuma.

Vārstuļu trūkumam ir arī otra puse. Pieaugot spiedienam vēdera dobumā, piemēram, grūtniecībā vai ilgstoši stāvot, šis spiediens gandrīz bez bremzēm nonāk līdz kājas un iegurņa vēnām. Tas ir viens no mehānismiem, kāpēc grūtniecības laikā parādās vai pastiprinās varikozas vēnas.

Augļa attīstībā vēdera un iegurņa lielās vēnas rodas no vairākām pāra vēnu sistēmām, kuras daļēji izzūd, daļēji savienojas savā starpā. Šī pārbūve ir sarežģīta, un tāpēc variācijas ir salīdzinoši biežas.

Praksē sastopama apakšējās dobās vēnas dubultošanās, kreisās puses novietojums vai neparasti savienojumi starp abām pusēm. Lielākoties tās neizraisa nekādas sūdzības un atklājas nejauši, veicot datortomogrāfiju citu iemeslu dēļ.

Nozīme tām parādās ķirurģijā un intervences procedūrās. Pirms iegurņa operācijas vai vēnas filtra ievietošanas ir svarīgi zināt, kur vēna patiesībā iet, jo neparasta anatomija var novest pie negaidīti smagas asiņošanas.

Vietā, kur kreisā kopējā gūžas vēna šķērso mugurkaulu, tā ir iespiesta starp labo kopējo gūžas artēriju priekšā un piektā jostas skriemeļa ķermeni aizmugurē. Artērijas pastāvīgā pulsācija gadu gaitā vēnas sienā var izraisīt saistaudu izaugumus, kas sašaurina lūmenu. Šo stāvokli sauc par Meja un Tērnera sindromu jeb gūžas vēnas saspiešanas sindromu.

Sekas ir vienpusējas. Kreisā kāja pietūkst, ātrāk nogurst, parādās smaguma sajūta, un tieši kreisajā pusē biežāk attīstās dziļo vēnu tromboze. Daļa cilvēku ar šādu saspiešanu nekādas sūdzības nekad neizjūt, tāpēc atradne pati par sevi vēl nav diagnoze.

Uz šo iespēju domā īpaši tad, ja dziļo vēnu tromboze rodas kreisajā kājā jaunai sievietei bez citiem riska faktoriem vai ja pēc trombozes ārstēšanas kāja paliek pastāvīgi pietūkusi. Diagnozi apstiprina attēldiagnostika, nevis simptomi.

• Vienas, parasti kreisās, kājas pietūkums bez skaidra iemesla.
• Dziļo vēnu tromboze kreisajā kājā jaunam cilvēkam.
• Smaguma sajūta un ādas pārmaiņas potītes apvidū tikai vienā pusē.
• Redzamas vēnas kaunuma un vēdera lejasdaļā kā apejas ceļi.

Biežākā ir dziļo vēnu tromboze, kas no ikra vēnām var izplatīties uz augšu vai sākties tieši iegurnī. Iegurņa līmeņa tromboze ir bīstamāka, jo receklis ir liels un tā daļa var atrauties un nonākt plaušās, izraisot plaušu artēriju trombemboliju.

Iegurņa vēnu sastrēguma sindroms rodas, kad olnīcu un iegurņa vēnās ilgstoši ir paaugstināts spiediens un tās paplašinās. Tas izpaužas ar smeldzošām iegurņa sāpēm, kas pastiprinās, ilgi stāvot, un ar netipiski izvietotām paplašinātām vēnām sēžamvietā vai augšstilba iekšpusē.

Vēnas var saspiest arī audzēji, palielināti limfmezgli, plaša hematoma pēc iegurņa kaula lūzuma vai rētaudi pēc iepriekšējas operācijas un staru terapijas. Iegurņa lūzumos vēnas plīsums ir viens no dzīvībai bīstamas asiņošanas avotiem.

Pirmais solis ir kāju vēnu dupleksa ultrasonogrāfija. Cirkšņa līmenī un uz augšstilba tā ir droša un precīza, bet iegurnī redzamību traucē zarnu gāzes un dziļā atrašanās vieta, tāpēc par augstāk esošu aizsprostojumu bieži var spriest tikai netieši, pēc plūsmas rakstura izmaiņām.

Precīzāku ainu iegurnī dod datortomogrāfijas vai magnētiskās rezonanses venogrāfija, kas parāda vēnas gaitu, saspiešanas vietu un apkārtējās struktūras. Pirms plānotas iejaukšanās nereti izmanto arī katetra venogrāfiju.

Visprecīzāk sašaurinājuma pakāpi novērtē ar intravaskulāru ultrasonogrāfiju, kurā zondi ievada pašā vēnā un mēra tās iekšējo šķērsgriezumu. Ar šo jomu nodarbojas asinsvadu ķirurgs, angiologs un intervences radiologs.

1. Izvērtē simptomus un riska faktorus, nosaka D dimēru, ja ir aizdomas par trombozi.
2. Veic kāju vēnu dupleksa ultrasonogrāfiju.
3. Ja aizdomas paliek, veic datortomogrāfijas vai magnētiskās rezonanses venogrāfiju.
4. Nepieciešamības gadījumā izmanto katetra venogrāfiju un intravaskulāru ultrasonogrāfiju.
5. Ārstēšanas plānu sastāda kopā ar asinsvadu speciālistu.

Vienas kājas pietūkumu bieži skaidro ar „vēnu problēmu", lai gan tikpat labi tas var būt limfedēma, Beikera cistas plīsums, muskuļa plīsums vai ādas zemādas audu infekcija. Atšķirībā no trombozes limfedēma attīstās lēni, sākas no pēdas un pirkstiem un ilgstoši neizzūd, paceļot kāju.

Otra bieža sajaukšana ir starp virspusēju vēnu iekaisumu un dziļo vēnu trombozi. Virspusējs tromboflebīts ir taustāms kā sāpīga, cieta, apsarkusi aukla tieši zem ādas, bet dziļo vēnu tromboze dod difūzu pietūkumu, kura avotu ar pirkstu nevar sataustīt. Abi var pastāvēt vienlaikus.

Beidzot, iegurņa sastrēguma sindromu nereti gadiem ilgi ārstē kā ginekoloģiskas vai urīnceļu sāpes. Norāde uz asinsvadu cēloni ir sāpju saistība ar ilgstošu stāvēšanu un to mazināšanās guļot.

Dziļo vēnu tromboze kreisajā kājā sastopama biežāk nekā labajā, un iemesls nav nejaušība, bet anatomiskais šķērsojums pie piektā jostas skriemeļa. Šī vienkāršā asimetrija maina pieeju: jaunam cilvēkam ar kreisās kājas trombozi ir jēga meklēt mehānisku saspiešanu, nevis apstāties pie diagnozes „tromboze bez cēloņa".

Otrs praktisks novērojums ir tas, ka iegurņa vēnu tīkls abās pusēs ir savienots. Ja viena puse tiek aizsprostota, asinis atrod ceļu pāri viduslīnijai, un ārēji tas izpaužas ar plānām, redzamām vēnām vēdera lejasdaļā un kaunuma apvidū. Šīs vēnas nav kosmētiska problēma, bet pazīme, kas jāizmeklē.

Trešā nianse skar ārstēšanu. Pēc iegurņa vēnas atjaunošanas ar stentu rezultāts lielā mērā atkarīgs no tā, vai zem stenta esošās vēnas ir caurejamas. Ja apakšstilba vēnas ir izbojātas iepriekšējas trombozes dēļ, plūsma caur stentu paliek vāja, un tas var atkal aizsērēt.