Hialīna skrimslis: uzbūve, funkcijas, bojājumi

Hondrocīti atrodas nelielos dobumos, ko sauc par lakūnām. Bieži tie sastopami pa diviem vai četriem kopā: tās ir vienas šūnas dalīšanās pēcteces, ko sauc par izogēnajām grupām, un to klātbūtne liecina, ka audi ir auguši no iekšpuses.

Starpšūnu viela nav vienāda visur. Tieši ap lakūnu tā ir blīvāka un citādi iekrāsojas, veidojot teritoriālo matricu, bet starp šūnu grupām atrodas plašāka starpteritoriālā matrica. Galvenās sastāvdaļas ir II tipa kolagēns, agrekāns un hialuronskābe, kā arī liels ūdens daudzums, kas veido lielāko daļu audu masas.

Vairumu hialīna skrimšļa klāj perihondrijs, blīvs saistaudu apvalks, kura iekšējā kārtā ir šūnas, kas spēj kļūt par jauniem hondrocītiem. Tieši šeit slēpjas svarīga atšķirība: locītavu virsmās perihondrija nav, un tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc locītavas skrimslis dzīst tik slikti.

• Hondrocīti lakūnās, bieži izogēnās grupās.
• II tipa kolagēna tīkls, kas ierobežo izplešanos.
• Proteoglikāni, kas piesaista un notur ūdeni.
• Perihondrijs visur, izņemot locītavu virsmas.
• Nav asinsvadu, nervu un limfvadu.

Visvairāk apspriestā atrašanās vieta ir locītavu virsmas, kur skrimsli sauc par locītavu jeb artikulāro skrimsli. Tas klāj kaulu galus un dod tik gludu saskari, ka berze veselā locītavā ir mazāka nekā ledum uz ledus.

Elpceļos hialīna skrimslis veido deguna starpsienu, balsenes lielāko skrimšļu pamatu, trahejas pusgredzenus un bronhu plāksnītes. Tur tā uzdevums nav slīdēšana, bet gan elpceļu lūmena noturēšana atvērtā stāvoklī, kad ieelpas laikā krūšu kurvī rodas negatīvs spiediens.

Krūšu priekšā hialīna skrimslis savieno ribas ar krūšu kaulu un ļauj krūšu kurvim elpojot mainīt formu. Augošam bērnam tas veido arī augšanas plātnes kaulu galos, tas ir, vietu, kur kauls garumā aug.

Skrimšļus iedala trīs veidos pēc starpšūnu vielas sastāva. Atšķirība ir praktiska: no tās atkarīgs, cik audi ir izturīgi pret spiedienu vai stiepi un kā tie izturas pēc traumas.

Kļūdas visbiežāk rodas starp hialīna skrimsli un šķiedru skrimsli. Ceļgala meniski, starpskriemeļu disku ārējā daļa un kaunuma sapludinājums ir šķiedru skrimslis, nevis hialīna skrimslis, tāpēc menisks nav tas pats, kas locītavas skrimslis, lai gan abi atrodas vienā locītavā.

Locītavas skrimslis nav viendabīgs. Virspusējā slānī kolagēna šķiedras guļ paralēli virsmai, šūnas ir plakanas, un šis slānis iztur bīdes spēkus un pasargā dziļākos audus. Vidējā slānī šķiedras ir sakārtotas brīvāk un šūnas apaļākas.

Dziļajā slānī šķiedras ir vērstas stateniski, perpendikulāri kaulam, un tur ir visvairāk proteoglikānu; šis slānis nes spiedienu. Zemāk atrodas kalcificētais slānis, kas skrimsli pietur pie zemskrimšļa kaula, un starp to un dziļo slāni redzama robežlīnija.

Šī slāņainība izskaidro, kāpēc virspusēja skrimšļa noberzšanās un dziļš, līdz kaulam ejošs bojājums ir pavisam dažādas problēmas. Pirmajā gadījumā skrimslis zaudē glumumu, bet struktūra saglabājas; otrajā gadījumā tiek pārrauts arī enkurs pie kaula.

Augļa attīstībā skrimslis veidojas no mezenhīma šūnām, kas sablīvējas un sāk ražot skrimšļa starpšūnu vielu. Pēc tam tas aug divējādi: no iekšpuses, kad hondrocīti dalās un ražo jaunu matricu, un no virsmas, kad perihondrija šūnas pārvēršas par hondrocītiem.

Lielākā daļa ķermeņa kaulu veidojas tieši uz hialīna skrimšļa sagataves. Augšanas plātnē skrimšļa šūnas rindojas kolonnās, dalās, pēc tam uzbriest, matrica pārkaļķojas un tiek nomainīta ar kaulaudiem. Kamēr plātne ir atvērta, kauls aug garumā; pēc tās slēgšanās pusaudža gados garumā augšana beidzas.

Ar gadiem starpšūnu vielas sastāvs mainās: kolagēna tīkls kļūst stīvāks, proteoglikānu īpašības mainās, un hondrocīti kļūst mazāk aktīvi. Novecošana pati par sevi nav osteoartrīts, bet padara skrimsli mazāk spējīgu atgūties pēc pārslodzes.

1. Mezenhīma šūnas sablīvējas un sāk ražot skrimšļa matricu.
2. Skrimslis aug no iekšpuses un no perihondrija.
3. Augšanas plātnē šūnas dalās un veido kolonnas.
4. Šūnas uzbriest, matrica pārkaļķojas.
5. Skrimsli nomaina kaulaudi, un kauls kļūst garāks.

Biežākā skrimšļa slimība ir osteoartrīts, kurā locītavas skrimslis pakāpeniski plānojas un zem tā mainās kauls. Sporta traumās mēdz rasties norobežots skrimšļa bojājums, piemēram, pēc ceļgala savērpiena, un jauniem cilvēkiem sastopama arī skrimšļa un kaula gabala atdalīšanās (osteochondritis dissecans).

Retāk skrimsli skar sistēmiskas slimības. Recidivējošais polihondrīts ir iekaisīgs process, kurā imūnsistēma uzbrūk skrimslim, un tas izpaužas ar sāpīgām, piesarkušām ausu gliemežnīcām un deguna vai elpceļu skrimšļu iekaisumu. No skrimšļa šūnām var attīstīties arī audzējs, hondrosarkoma.

Locītavu skrimšļa problēmas ārstē ortopēds traumatologs; iekaisīgas un sistēmiskas slimības reimatologs. Pie ārsta jādodas, ja locītava pietūkst un sāp ilgāk par pāris nedēļām, ja tā iestrēgst kustībā vai ja pēc traumas nevar uz kājas balstīties.

Parastā rentgenuzņēmumā skrimslis nav redzams; par tā stāvokli spriež netieši, pēc locītavas spraugas sašaurināšanās un kaula izmaiņām. Tāpēc normāls rentgenuzņēmums neizslēdz skrimšļa bojājumu.

Magnētiskā rezonanse rāda skrimsli tieši, ļauj novērtēt tā biezumu, virsmas vienmērīgumu un zemskrimšļa kaula tūsku. Īpašas MR metodes spēj netieši novērtēt arī matricas sastāvu, bet tās lieto galvenokārt pētniecībā un specializētos centros.

Artroskopija joprojām ir tiešākais veids: skrimsli redz un ar zondi var pārbaudīt tā cietību. Vienlaikus tajā pašā operācijā var veikt ārstēšanu, piemēram, izlīdzināt atlupušas malas vai pārstādīt skrimšļa un kaula cilindru no mazāk slogotas vietas.

Skrimslī nav nervu, tāpēc skrimšļa bojājums pats par sevi nesāp. Osteoartrīta sāpes rodas no zemskrimšļa kaula, sinoviālās membrānas iekaisuma, locītavas somiņas izstiepšanās un apkārtējiem muskuļiem. Tieši tāpēc rentgenuzņēmuma aina un sāpju stiprums bieži nesakrīt, un cilvēks ar izteiktām izmaiņām var justies labi, bet cilvēks ar nelielām izmaiņām stipri ciest.

Otrs praktisks secinājums ir tas, ka skrimslim vajadzīga mērena, mainīga slodze. Tā kā barības vielas tajā iesūcas līdz ar ūdens kustību slodzes un atslodzes ciklos, regulāra staigāšana un locītavas kustināšana skrimsli baro, bet ilgstoša nekustība un ilgstoša statiska slodze to noplicina.

Trešā nianse skar ārstēšanu. Metodes, kas stimulē zemskrimšļa kaulu, aizpilda defektu ar šķiedru skrimsli, kurā dominē I tipa kolagēns. Tas defektu noslēdz, bet mehāniski nav līdzvērtīgs, un tieši tāpēc skrimšļa ārstēšanā tik daudz pūļu tiek veltīts metodēm, kas mēģina atjaunot īstu hialīna skrimsli.